-„Nu, nāciet paēdiet, viss vēl silts!… Nu, bet salātiņi?! Lieciet, lieciet!… Nu, kāpēc jūs, bērni, neēdat? Paskaties, kā vaigi iekrituši – paņem, apēd vēl vienu vistas kājiņu!…Un ko jums līdzi iedot? Gurķīšus, marinētas sēnītes? Noteikti ielieciet līdzi kartupeļus!…Brokastīs nāciet laicīgi, man būs biezpiena plācenīši un krējums, īsts lauku krējums…”
Mīlestība iet caur vēderu. Un nevis tāpēc, ka runa ir par mūžīgi izsalkušiem vīriešiem un iztapt gribošām sievām un viņu mātēm raibos priekšautos, bet tāpēc, ka ir cilvēki, kuri patiesi savu mīlestību izrāda tikai ar gruzīnu cienīga galda starpniecību. Kāpēc?
Nesen dzirdēju kādu sievieti stāstām, ka viņai esot apnicis apciemot savu māti cerībā, ka varēs dalīties ar viņu rūpēs par apnikušo priekšnieku un attiecību sarežģījumiem ar mīļoto vai vismaz par tādu topošo vīrieti. Vienmēr, tikko pārspērusi soli mammas mājas slieksnim, viņa tiek burtiski piespiedu kārtā, gribi vai negribi, sēdināta pie galda un barota, barota, barota… „Es taču atnācu parunāt, nevis ēst!” viņa saka. Viņai esot sajūta, ka mammai ir pilnīgi vienaldzīga viņas personīgā dzīve, jo viņai nākoties apēst šmorējumu kaudzes pirms mamma beidzot pajautā „Nu, kā tad tev iet, meitiņ?” Un tad jau vairs negribas, kotletes spiež kuņģi, nāk miegs un gribas mājās. „Iešu rīt pie Anitas, viņa vismaz mani sapratīs…” viņa nodomā pie sevis.
Divi cilvēki, kuri gaida, bet nesaņem uzmanību, rūpes un mīlestību. Jo neprot viens otram to pajautāt.
Protams, tas taču šķiet pašsaprotami vai, kā kādreiz teica mana paziņa, „Bērnudārzs!”. Bet kā būtu, ja mamma vienkārši atzītos, ka viņa ir laimīga par meitas ienākšanu ciemos, jo visas dienas šķiet vienādas, Panorāma pēdējos 30mit gados maz mainījusies un ar Broņu no 3.stāva viss jau izrunāts? Ja viņa pateiktu, ka reizēm jūtas vientuļi un labprāt kopā ar meitu kaut kur izietu, nu, kaut vai tepat līdz kanālmalas konditorejai apēst vienu kraukšķīgu austiņu? Bet viņa, meita – ienāktu un pateiktu: „Nē, mammu, kotletes pagaidīs, es tev gribu kaut ko izstāstīt – Juris mani nesaprot!..”
Sirsnīgas sarunas. Un kotletes pēc tam.
Lai laba nedēļa,
Elīna
Labo Domu Pietura
Nedaudz primitivi, bet patiesi.
te ir runa par to, kā viens otram izrāda mīlestību. lasīju ļoti labu grāmatu – 5 mīlestības valodas. tātad (secība nesvarīga) – apliecinājuma vārdi (vai, mīļais, paldies, ka salaboji krānu/nomazgāji traukus! es tā priecājos/novērtēju utt.); pieskāriens (sākot no sabužināšanas līdz pat seksam); kvalitatīvi pavadīts laiks; dāvanas (kaut vai apstādījumos nosperta puķe); mīlestības darbi (ja zina, ka otram ir svarīga kārtība, pievākt māju, vai nopļaut zāli vai nomazgāt traukus). Savukārt ja tev ir svarīgas dāvanas, tad otrs tas pasniedz. Bieži ir problēmas no sērijas, ka man patīk dāvanas, un es tās dodu arī vīram cerībā tās saņemt pretī,b et viņš savukārt pļauj zāli un mazgā traukus (dara mīlestības darbus), pukodamies, ka es neko no tā nedaru… respektīvi, šis kotlešu stāsts ir par to pašu tēmu. Un tas darbojas arī attiecībās ar vecākiem, bērniem utt. Ka ir dažādi veidi, kā izpaust mīlestību un rūpes, bet otram varbūt primāra ir cita mīlestības valoda.
Mammu satieku varbūt reizi mēnesī. Attālums, darbs. Bet, kad satieku, tad ir viss. Kotletes. Kūka. Zupiņa. Un tas ir tik.. Kā bērnībā, kad mamma sagaidīja no skolas ar siltām pusdienām vai arī dzimšanas dienas rītā pasniedza iepriekšējā naktī ceptu kūku. Un ir arī sarunas. Par modi. Par darbu. par politiku. Par mīļajiem. Par pagātni, nākotni. Un arī par puišiem. Mamma pie pankūku pannas un un es ar kafijas krūzi. Vai otrādi, tas kā nu kuru reizi. Un aizstāt to nevar. Tie brīži ir mana lielā bagātība.