Ko NETEIKT darbā un darba intervijā

Ir lietas, ko tomēr nevajadzētu teikt darba vietā. Tas gan nenozīmē, ka ir jāklusē un visam jāpiekrīt, mēmi mājot ar galvu. Šajā rakstā par to, ko labāk paturēt pie sevis un teikt tā vietā.

Nesaki: „Tas nav mans darbs!”
Kāpēc: Ja tavs priekšnieks palūdz tev kaut ko izdarīt, tad, visticamāk, tas ir tavs darbs.
Tā vietā saki: „Es neesmu pārliecināta, vai šis pienākums ir mana šī brīža prioritāte.” Uzsāc konstruktīvu sarunu ar šefu par saviem darba pienākumiem.

Nesaki: „Tas varētu izklausīties muļķīgi, bet…”
Kāpēc: Neizmanto liekas, attaisnojošas frāzes, prezentējot savu ideju.
Tā vietā saki: To ko patiešām domā. Runā tieši, un tavs priekšlikums izklausīsies pārliecinoši.

Nesaki: „Man nav laika ar tevi runāt.”
Kāpēc: Tas ir vienkārši rupji attiecībā pret kolēģi vai klientu.
Tā vietā saki: „Atvaino, es tieši strādāju pie … . Vai mēs vārētu to apspriest līdz ko es pabeigšu … .” Bez minstināšanās izstāsti kāpēc tu nevari tagad runāt un ierosini apspriesties noteiktā laikā vēlāk. Ja nevari runāt pa telefonu, labāk ieslēdz balss pastkastīti līdz brīdim, kad varēsi veltīt visu uzmanību zvanītājam. 

Ko Neteikt darba intervijā
Nesaki: „Mans pašreizējais priekšnieks ir neciešams.”
Kāpēc: Tas ir neprofesionāli un radīs priekšstatu, ka tu aprunāsi arī nākamo šefu. Turklāt, nekad nevar zināt, vai viņi nav labi paziņas vai draugi.
Tā vietā saki: „Esmu gatava jauniem izaicinājumiem” vai kaut ko citu, ar pozitīvu ievirzi.

Nesaki: „Kā jūs domājāt, vai es šeit iederēšos?”
Kāpēc: Tu esi intervējamā nevis intervētāja.
Tā vietā saki: „Kas jūs piesaista šajā darbā?” Šāds jautājums labāk parādīs tavu interesi par uzņēmuma darbību.

Nesaki: „Cik ilgi man būs jāstrādā?” vai „Kad es varēšu tikt atvaļinājumā?”
Kāpēc: Šādi, tieši, jautājumi var radīt iespaidu, ka tu jau domā, kā ātrāk no šī darba tikt projām.
Tā vietā saki: „Kāda ir dienas kārtība jūsu uzņēmumā” Ja tu tiešām vēlies uzzināt visas detaļas par darba ilgumu un brīvdienām jau pirmajā intervijā, tad apjautājies: „Kāda ir jūsu uzņēmuma atvaļinājumu politika?”

6 komentāru
  1. Labi padomi. Un noteikti būtu vērts šādu sarunu turpināt, jo ir vēl daudz nianšu, kas būtu jāzina, ejot uz darba interviju. Piemēram tas, ka par potenciālo darba vietu vajadzētu uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas, lai darba devējs redzētu, ka tiešām par to interesējies un esi informēta. Un vēl – noteikti jāsagatavo pāris jautājumu, ko vēlies uzzināt no nākamā darba devēja. Tātad – nesaki: man šobrīd jautājumu nav. Pēc pieredzes (strādāju personāla atlases jomā) varu teikt, ka tie kandidāti, kas uzdod pāris pārdomātus jautājumus, kas noteikti nav saistīti ar algu un bonusiem, darba devēja acīs saņem pāris punktu klāt. Lai veicas!

  2. Divas no šīm kļudām esmu paspējusi pielaist ar jaunu priekšnieku, nezinu kas man bij uznācis, bet nu tagad ļoti grūti jāpiestrādā un jādomā ko runā, lai iepriekš pateikto izlabotu un mainītu domas par sevi, kā darbinieku.
    Ieteikums, ja kaut kas nepatīk, nevajag spert ārā pirmo kas iešaujas prātā, labāk paklusēt 5 sekundes un noformulēt pretenziju pieklājīgi un lietišķi 🙂

  3. Kas mani tracina, ir šis uzskats par to, ka nedrīkst jautāt par darba laikiem, atvaļinājumiem, algu un tā tālāk. Bet ikvienam tas ir svarīgi! Es taču atnāku ar savu CV un pastāstu un parādu par sevi, darba devējs redz to, ko viņam vajag. Bet es taču to, kas man interesē, nevaru redzēt tikai paskatoties uz viņu! Protams, sarunas sākumā par algu neviens nejautā, bet beigās, kad ir apspriests viss cits, es vēlos zināt, cik konkrēti šajā darbā maksā. Pēc pieredzes ir bijis tā, ka pārrunu laikā viss ir ideāli, prasības, protams, augstas – vairākas valodas, augstākā izglītība, pieredze utt. Konkrēti nosaukumu neteikšu, bet tas bija starptautisks uzņēmums. Pārrunas beidzas un man paziņo, ka ar mani sazināsies, jo viņi iekļauj mani gala atlasē. Un neviena vārda par algu. Beigās izrādījās, ka tā tiek piedāvāta ļoti maza tādam amatam un pienākumu apjomam, un man vienkārši bija žēl iztērētā laika.

  4. Nepiekrītu frāzei “Tas nav mans darbs”. Ja kāds tiešām man mēģina piespēlēt to, kas nav iekļauts manos pienākumos, neredzu iemeslu, kāpēc gan es nevarētu šādi atbildēt. Nu nevar strādāt par arhitektu un vienā brīdī šefs pienāk un pasaka – ai, mums tualete aizdambējusies, mums ir uzgriežņatslēga, tiksi galā?

  5. lasot siis pieziimes, man tada sajuta , ka esmu uz citas planeetas, jo tad kad man bija 20+, shaadi jautaajumi pat nebija dzimusi manaa galvinjaa,jo likas PASSAPROTAMI. kas notiek ar jauno paaudzi????????? kadel, jus esat tik atpalikusi, APDAUZIITI, neetiski, bezatbildiigi, bez jebkaadas sajeeGas , ko nozime PROFESIONALISMS, vai ka minimums LIETISKUMS.

  6. 🙂 tapec manaa komandaa laikam nav divdesmitgadnieku, jo ar viniem parak daudz problemu, galvassapju, jo es neveelos paciest vinu atpaliciibu, bez pieredzi, un acimredzamo neprofesionalitaati,kas 90 gadu paaudzei raksturiiga. kaut kur lasiju, vini itkaa ir izpilditajpaaudze(nekaadaa gadijuma ne biznesmenji, veel jo vairaak smiekli naak, par to,ka tagad katrs otrais 20gadnieks ir ar savu sia, kuri pec max pusgaga pa smuko bankrotejusi) , tacu reaali dziivee neesmu to pamanijusi, varbut vini ari butu teicami izpildiitaaji,ja nebutu tik sausmigi centreti uz sevi, savu iipaso ego, kas viniem pa visaam viileem spraucaas aaraa. godigi sakot, vemiens naak, un paldies dievam, esmu pati boss, lai man ikdienu nebojaatu saadi radijumi.

Komentēt Annabella Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.