Ko darīt, ja bērnu APSMEJ vienaudži?

Gandrīz visiem bērniem ir nācies saskarties ar ķircināšanu (apsmieklu) no draugu, klasesbiedru, māsu vai brāļu puses. Dažiem tā var būt tikai īslaicīga parādība, ar ko nenākas sastapties katru dienu, bet ir bērni, kas to piedzīvo itin bieži. Apsmiekls, apsaukāšanās un ķircināšana mums pieaugušajiem dažreiz var likties kā spēlīte, bet bērni šajā ziņā viens pret otru dažrīd spēj būt pat ļoti nežēlīgi. Ir bērni, kas šādu attieksmi uztver diezgan saasināti un to smagi pārdzīvo. Tādējādi tie tiek izstumti no savu vienaudžu vidus.

Iemesli var būt dažādi. Iespējams, bērns citādāk izskatās, citādāk reaģē uz lietām vai rīkojas ne tā kā citi. Bieži vien ar savu reakciju uz ķircināšanu, upuris izsauc vēl lielāku ķircinātaju aktivitāti. Kad šāda attieksme no vienaudžu puses ir kļuvusi pārāk nomācoša, jāiesaistās vecākiem, jo pazemojošas piezīmes var nopietni iedragāt bērna pašnovērtējumu un ietekmēt arī attieksmi pret apkārtējiem.

Labākais veids, kā vecāki šādos gadījumos var palīdzēt saviem bērniem – iemācīt tos konstruktīvi reaģēt uz apvainojumiem.
Te būs daži padomi:

  • Ievāciet informāciju. Vispirms vecākiem vajadzētu mēģināt uzzināt dažas specifiskas detaļas, piemēram, par ko tieši bērns tiek apsmiets vai ķircināts, kas ir galvenie uzbrucēji (ķircinātāji), kur tas visbiežāk notiek, kā jūsu bērns šādos gadījumos reaģē un kādas tam ir sekas.
  • Iemāciet atbilstoši reaģēt. Ir vairāki veidi, kā neatbildēt uz apsmieklu ar apsmieklu.
  • Ignorēt. Daudzi ķircinātāji ātri padodas, kad saprot, ka tiem nav klausītaju. Iemāciet bērnam pagriezties un iet prom vai arī nebilst ne vārda. Vecākiem jāpaskaidro, ka sākumā uzbrucējs varētu pat aktivizēties, bet galvenais ir nezaudēt “savas pozīcijas” un klusēt. Nebūs ilgi jāgaida, kad ķircinātājs padosies.
  • Atbildēt tieši un konkrēti.  Dažreiz ātra un konkrēta atbilde var apmusināt uzbrucēju. Bet savrīgi, lai atbilde nav tāds pats apvainojums vai apsaukāšanās. Piemēram, “tavai mammai ir raganas deguns” var tik atspēkots ar “kādas mulķības, raganas ir tikai pasakās”. Bet derēs arī atklāta atbilde – “ es zinu, ka tu mani centies pazemot, bet tev tas neizdosies, lai kā tu censtos.”
  • Vingrinieties. Svarīgi, lai vecāki ar bērniem izspēlētu dažādas situācijas un izmēģināt atbildes uz apvainojumiem. Šeit labi derēs lomu spēles, kur kāds no vecākiem spēlē pāridarītāju, lai bērnam būtu iespēja izdomāt īsto atbildi. Tas ne tikai palīdzēs iemācīties atbildēt ķircinātājiem, bet padarīs visu šo ikdienas apvainojumu plejādi par daudz nenozīmīgāku notikumu.
  • Mīliet un uzmundriniet bērnu. Kad esat atraduši pareizo atrisinājumu vai metodi, atbalstiet bērnu viņa pūliņos.

Aprunājieties ar audzinātāju vai skolotāju. Ja ķircināšana un apvainošana turpinās, runājiet par to ar izglītojošās iestādes darbiniekiem. Arī tie noteikti spēs palīdzēt.

5 komentāru
  1. Ir pieredzīte ar tādiem gadījumiem, bet bērni ir ļoti jūtīgi…dažreiz man liekas, ka tāda izturēšanās nāk no mājām , no ģimenes, jo kātad citādi bērns iemācās salīdzināt un noteikt, kas ir foršs un kas nē? Špiko taču no vecākiem. Un citi apzināti māca bērniem sacensties – kurš ātrāk izdarīs to, kurš smukāks…un tam, kuram tik labi neizdodas, tas tiek nodēvēts par lūzeri.

  2. …Ar sencīšiem priekšgalā, kas savas atvases uzskata par visuma valdniekiem. un kādam sīcim, kuram mazākas ambīcijas vai vairāk pieklājības, tiek aizbāzta mute un to noliek pie vietas.

  3. Žēl, bet šī ir aktuāla lieta. Un bērni mēdz būt ļoti cietsirdīgi, bet laikam jau tā ir – viss sākas ģimenē. Ja vecāki ir pretekļi, tad neko nevar gribēt arī no viņu bērniem…

  4. Cik nožēlojami,ka par upuri tiek dēvēts tas ,kurš klusāks ,pareizāk domājošāks.Manuprāt -upuri ,vai apdalītie,ir tieši tie,kas apvaino…:))

Komentēt zebest Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.