Klusēšana – zelts vai sudrabs?

Droši vien, ka daudzām no mums dzīvē nācies nonākt tādā kā neveiklā situācijā – esi lieciniece kaut kam, ko tev nemaz nebūtu bijis nedz jāredz, nedz  jādzird vai jāzina. Ko iesākt, ja tomēr pie tevis nonākusi kādam citam tik svarīga, bet ne patīkama inform?cija?  Un vai klusēšana ir melošana?

Scenāriju šai situācijai ir simtiem. Šoreiz apskatīsim tikai dažus, mēģinot atrast atbildi  uz jautājumu “jārunā vai mīļā miera labad jātur mēle aiz zobiem?”

Agnese: Esmu vairākkārt piedzīvojusi “klasiku”. Pieķēru savas draudzenes ilggadējo puisi ar citu meiteni dienā, kad viņam bija jābūt pie vecākiem citā pilsētā. Viņš mani neredzēja un es ātri vien taisījos no tās vietas prom. Tas, ka viņiem bija tuvas attiecības, bija redzams uzreiz. Vieta gan nebija īpaši publiska – mazs tējas namiņš ar niecīgām izredzēm satikt kādu paziņu, bet redz, kā tomēr gadījās. Toreiz es nezināju, kā rīkoties. Biju totāli apmulsusi un izlēmu klusēt. Pagāja vēl pusgads un šis pāris izšķīrās, draudzene par paralēlajām attiecībām bija uzzinājusi no citiem avotiem. Protams, man bija sirdsapziņas pārmetumi par klusēšanu, jo vēlāk, kad jau varēju pret viņu būt atklāta, saņēmu pārmetumus, ka neesmu bijusi laba draudzene. Otrs variants bija daudz sarež??t?ks. Atklāju, ka mans precētais brālis ik pa laikam dodas piedzīvojumos. Ar brīža sievu man ir ļoti labas attiecības, bet nevarēju arī šoreiz sadūšoties sarunai. Runāju ar brāli. Kopš tās dienas viņš ir ļoti tramīgs, izvairās no manis, un tajā mājā vairs neesmu biežs ciemiņš. Pieļauju, ka brālis savas gaitas turpina.

Emīls: Man kopš skolas gadiem ir bijusi laba draudzene, bijām bariņš jauniešu, kas visu vidusskolu un augstskolu kopā nodauzījāmies. Divi no tiem – mana vecā skolas biedrene un čoms no augstskolas sagāja kopā un nu jau nodraudzējušies četrus gadus. Dzīvo vienā dzīvoklī, tā sakot, vada vienu saimniecību, bet Māris (draugs) man atklāja, ka viņam ir arī cita simpātija. Negribot un negaidot ar to zaķi arī iepazinos. Viss jau labi, bet kaut kā nejauki tas viss pret to otru cilvēku. Džeku solidaritāte ir svēta lieta, nevienam sūdzēties neskriešu, tikai nez kāpēc, kad tiekamies visi kopā, man ir sajūta, ka esmu tāds kā nodevējs.

Marita: Es reiz biju iepatikusies savas draudzenes vīram un bērna tēvam. Uzmanību viņš man izrādīja, draudzenei klāt neesot. Toreiz vēl viņi nebija ne precējušies, ne arī kļuvuši par vecākiem. Draudzenei toreiz to neteicu, zināju, ka viņai būs sāpīgi un, visticamāk, viņa nevēlēsies kontaktēsties ar mani, jo saskatīs konkurenti. Es, protams, nekādās attiecībās ar šo vīrieti neielaidos. īsi pēc tam viņi tomēr apprecējās, jo draudzene palika stāvoklī. Tā kā zināju, ka šis vīrieties nav nekāda Dieva dāvana, par šādu iznākumu nepriecājos. Un man bija taisnība. Pēc 3 gadu ilgām laulībām pāris pēc vīra iniciatīvas izšķīrās. Atkal sākās zvani man, aicinājumi satikties. Es to neesmu draudzenei teikusi, kā nekā mūsu abu ģimenes visu šo laiku savā starpā draudzējās. Negribas viņu aizskart, zinu, kā viņa pārdzīvoja. Tikai neliek mieru doma, ka varbūt varēju viņai atvērt acis jau sākumā. Bet, vai viņa man noticētu, grūti pateikt.

Maija: Bieži esmu dabūjusi pa degunu, izdarot sev lāča pakalpojumu un metoties par aizstāvi kādam, kurš nespēj pavērt muti un sevi aizstāvēt. Darbā bija neciešams priekšnieks, kurš regulāri terorizēja darbiniekus. Visi bija gauž?m sabijušies, neapmierināti, vārdu sakot, dzīvoja stresā. Tā kā esmu taisnības cīnītāja, saņēmos un atklāti pateicu priekšniekam visu, kas uz sirds – ka tāds vadības stils darbiniekos izraisa šausmas, visi ir pārbijušies, gaisotne ofisā drausmīga… Un ko jūs dom?jat? neguvu nekādu atbalstu no pārējā “bara”. Paliku viena ar savām pretenzijām kā stulbene. Jo pārējie aiz pārbīļa izlikās, ka nesaprot, par ko runāju. Nož?lojami. Š? gan dzīvē man nav pirmā reize. Esmu arī gribējusi izlīdzēt cilvēkam, zinot, ka otra puse krāpj. Draudzība pārtrūka, jo ļaunā biju es – ģimenes laimes apskaudēja, skandāla cēlāja, fantazētāja un blablabla. Pēc kāda laika tas viss tāpat beidzās ar paredzmo rezultātu. Saņēmu telefona zvanu ar atvainošanos: “Piedod, man vajadzēja tevi klausīt.” Bet kopš tā laika esmu sapratusi, ka esmu pati savas laimes kalējs. Atbildu par sevi, ne par citiem.

Teikt vai klusēt, melot vai runāt paties?bu? Katrai noteiktai situācijai būs savi apstākļi un blakus faktori, no kuriem vadoties, tu izdarīsi izvēli. Protams, ļoti izdevīgi piekopt taktiku “neb?žu degunu svešās darīšanās”, bet vai patiešām draugs ir svešinieks, jāizlemj mums pašām. Zinām arī zelta pamatlikumu – nedari citam to, ko negribētu, lai nodara tev, tātad nemelo otram… Tikai – vai klusēšana ir melošana? Un kā domā tu?

20 komentārs
  1. Mēs vienmēr visur meklējam vaininieku, lai pats mazāk justos atbildīgs – tu esi vainīgs ka izstāstīji un attiecības izjuka, vai – kapēc tu neteici? neapskaužami būt tam, kas atradās neīstā laikā un neīstā vietā – pieķerot vai uzzinot kaut ko Tādu. Kaut vai tev tikai uzticējās. Nu ko, var vnk paklusēt un nekad nevinam to neteikt, tā teikt – neiejaucies, kamēr tev neprasa (nebūt slotai pa slotas kātu). Takā es nemāku melot, es klusēju. Daudz ko esmu noklusējusi. Bet protams, katra situācija ir attiecīgi jāizvērtē.

  2. Ja sieviete grib tikt prom no sava veča… viņai ir jaaizstasta savai ne visai labai pazinjai, cik vinjsh ir labs kniebeejs… agraak vai veelaak draudzene pacentiisies to izmantot. Nu, tad jau, kaa teikt… fakts uz sejas. “Tinies pie taas tur!”

  3. Man jau šķiet, ka ir vērts klusēt, ja redzi to kaut ko, kas sašķoba draudzenes un viņas vīrieša attiecības. Tāpēc jau tās ir viņu attiecības – tur nevajag jaukties.

  4. Man ir bijušas sitāijcas, kad “draudzenes” redz un zvana un stāsta. No vienas puses ir baisa ziņkāre, bet es vienmēr aizdomājos arī par tiem iemesliem, kādēļ tas tām pastāstītājam ir vjadzīgs? Jā – no vienas puses tā, protams, ir patiesība – viņa redzēja džeku ar citu, bet no otras – vai tu zini, kas tā tāda? – kāpēc to savu draudzeni sāpinat. Jo diez vai kāda ir tik neapveltīta ar iztēli un justsēpju, ka nevar iedomāties, kas tas sāpina.

  5. Ar to pateikšanu ir baigi skaīdri jāpadomā – ko tu labu tam otram ar to izdari? Kāds ir mērķis? Lai atvieglotu savu nastiņu, – jo es tak redzēju – negribu glabāt noslēpumu – tad tā ir cūcība un rakstura vajība, vai varbūt apzināt manipulācija. Tas kaut kā līdzīgi kā ar laulības pārkāpumu? Kāpēc to teikt otrai pusei? Lai ko? atvieglotu savu sirdsapziņu un uzveltu atbildību uz otra pleciem? Izdarīji – un klusē. Pats arī nes savu smagumu. Otrs nav mistkse.

  6. Nu ko tu tā visu pa prasto paņēmi? Te jau bija stāts, nevis par to, ka sieviete grib tikt vaļā no veča, bet par to, ka draudzene redz veci ar citu zaķi. Un jautājums – ko darīt? – teikt tai veča meitenei (savai draudzenei), vai turēt muti. Tad kā tu domā, mūsu vienīgais vīrieti?:);)

  7. Maijas piemērs man likās deizgan neforšs. Pašataisnums un spēja sevi aizstāvēt un nenoklusēt ir viena lieta, bet drusku jau tomēr ja’māk turēt mute, kur padomu un nosūdzējumu neviens neprasa. Pastāstīt draudzenei, ka viņas džeks krāpsj, tā man šķiet nav draudzenes cienīga rīcība.

  8. Jogas astroloģijā ir tāds princips, ka skolotājs nestāsta tam, kurš atnācis visu, ko redz viņa kartē. Viņš saka tikai to, ko atnācējs viņam jautā. Sķiet, ka draudzībā ir vērts ievērot līdzīgu principu. Nav ko paštaisni vērt otram acis vaļā, kamēr viņš vēl tam nav gatavs.

  9. Man bija mazliet savādāka situāciju – vīra draugi mani pāris reizes redzēja ar manu bērnības draugu dzeram tēju, psudienojam, roku rokā pa parku staigājam. Nekāda seksa un nekādu intimitāšu nebja, bet draugi laikam bija “labi” draugi – viņi pēc visa spriežot to pasniedza krāsaini, jeb arī manam vīram bija ļoti ražīga fantāzija, jeb arī viņš meklēja manī iemelsu, lai varētu mūsu attiecības beigt. A vrbūt tas viss bija kopā. Ar baisiem skandāliem un mantu vākšanu mums attiecības pēc trim šādiem gadījumiem pajuka. Interesanti,- jo vairāk man pārmeta nodevību un slaišanu ar citu, jo stiprāk man tiešām to gribējās izdarīt. Nu tā kā par spīti. Nu ja jau tu saki, ka krāpju, tad vismaz krāpšu, lai nav tās bezjēga dusmas, ka tevi apvaino par kaut ko neesošu.

  10. Skatoties, ko noklusēt. Ja draudzenes džeks ir pieķerts skūpstāmies, vai mīlējoties, tad droši vien ir vērts drusku atvērt draudzenei acis. Bet, ja vienkārši viņš pusdieno ar citu, vai aizgājis uz kino, manuprāt, tas, lai paliek uz viņa paša sirdsapziņas un nav ko draudzni lieki sāpināt.

  11. Man ir pazīstama situācija, kad draudzenes draugs, ar kuru viņa ilgi bija kopā, sāka tā nepārprotami slepus pievērst man uzmanību, koķetēt, aicināt šur un tur. Turklāt tas sākās, nevis, kad iepazināmies, bet pēc vairākiem gadiem, kad bijām pzīstami – var teikt ar ģimenēm. Viņš bija ļoti uzstājīgs un man viņš ļoti patika – to nevar noliegt. Galu galā nokļuvām ballītē bez otrajām pusēm un nakti pavadījām kopā. Un nākamajā rītā viņš bija pilnībā atsalis. Viņš arvien ir manas draudzenes vīrs. Mana draudzene joprojām ir mana draudzene. Viņš un es – mēs abi klusējam, bet ir tā smagā sajūta laiku pa laikam – tāda nodevības. Turklāt skaidrs, ka nevienam neizstāstīsi un nevienam piedošanu nepalūgsi.

  12. Patika tas teikums par smagumu, kas jānes katram pašam. Laikam arī zināšanā… stāsta, ka nezināšana ir svētība. Ieva ar Ādamu paradīzē dzīvoja laimīgi, jo viņi daudz ko nezināja un neapzinājās.

    Kas ir attiecības… tā ir būšana katram pašam par sevi un tajā pašā laikā līdzāspastāvēšana. Katrās attīecībās ir sava deva zemūdens akmeņu, vai tāpēc uzreiz tie jāstūrē augšā un jāmet acīs.
    Ja draugs, draudzene jūtas laimīgs šajās attiecībās… kad otrs mēdz aiziet pa kreisi… ja viņš tāpat ir lielisks, uzmanīgs, gādīgs… ideālu, ideāls… un viņš/a jūtas labi, kāpēc maitāt ilūziju? Pienāks laiks, tā pati sabruks.

    Nevar norakstīt uzreiz visu labo, kas ir attiecībās.

  13. Nu bet interesanti tomēr – un tu vija tāda nevainīga, nevainīga? Nemaz to draudzenes vīru nemudināji? Stāvēji kā mūris? Visu viņš pats? Atnāca, pārgulēa un aizgāja… nu katu kā tik nevainīgi sanāk… āluns vīrs, nevainīga/pavesta draudzene, muļķīte/nezinīte sieva. Un visi klusē.

  14. Lielas meitenes roku rokā tāpat vien ar puikām nestaigā. 🙂 Ja jau starp jums nekā nebija, tad kāpēc sadoties rokās? Un, ja jau var sadoties rokās tāpat vien, tad kāpēc ne apskauties, sabučoties un pamaigoties? Utt., utjpr. Un es neesmu vecis ar bagātu fantāziju. 🙂

  15. Jā, klusēt gan. Un noraudzīties kā tavu labāko draudzeni par muļķi pataisa. Nav jau, protams, no mušas zilonis jātaisa, bet ja redzētu, ka tiešām krāpj, noteikti pateiktu. Un gribētu, lai man pasaka. Un es zinu, ka viņa arī pateiktu, mums tāda savstarpējā noruna.

  16. >Bertai:
    vai melot un klusēt nav viens un tas pats – nu ja es paklusēju uzzinot, ka vīra brālis laiž pa kreisi, tā nebūs melošana (pirms atgriež telefonu, lai iztīra sms-us); ja tā sieva man prasītu – vai viņas vīrs viņu krāpj, un es izvairītos no atbildes, tad tā laikam būtu melošana. bet es pateiktu, ja reiz prasa. a tādi jautājumi no zila gaisa nerodas.

  17. Es uz so jautajumu skatos no dazadiem aspektiem:
    1.ka krapejs
    2.ka piekraptais
    3.ka zinosais par krapsanu

    Pirmaja varianta, ka ikviens (cerams), negribetu, lai mani nodod.
    Otraja varianta, es tiesam negribetu, lai man kads labvelis atver acis, ja es jutos labi ta ka ir un, ja man nav aizdomas. Man ir prieks par cilvekiem, kas visu dara ta, lai neviens neuzzin (ja jau tomer tada vajadziba ir radusies).
    Un beidzamais – ja es pati uzskatu, ka negribetu, lai kads zin, un negribetu, lai man atver acis, tad, laikam, es nemeginatu neko kadam pastastit, ari tad, ja zinatu, ka draudzene gribetu, lai to pastastu.

Komentēt Mairitai sieva Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.