Kaukāza gūstekņi. Trešā daļa

Šī ir trešā daļa triloģijai Rolands Ūdrītis un Ilona Balode šķērso Kaukāzu. Lasām un uzzinām kā viss atrisinājās.

Šoreiz mēs bijām izstrādājusi viltīgu plānu iekļūšanai Irānā. Mājiņā, kur dzīvojām, paguvām iepazīties ar daudziem interesantiem ceļotājiem un uzklausīt dažādus ceļotāju stāstus. Daži  no mūsu sastaptajiem, bija atceļojuši tieši no Irānas. No kādas korejiešu meitenes uzzinājām, ka lai dabūtu Irānas vīzu, jau iesniegtajā fotogrāfijā jābūt ģērbtai kā musulmaņu sievietei – ar lakatu un viscaur nosegtu ķermeni, turklāt, uzticību neraisoša irāņiem varot būt ari mana profesija – aktrise. Tā nu, bruņojušies ar šāda veida informāciju, iegādājāmies melnu lakatu, garu, rokas un kaklu aizsedzošu plašķi un pagatavojām jaunas – drūmi nopietnas  fotogrāfijas, kur manā sejā neviļus, īpaši nepiepūloties iegūlās fatāli noskaņotas  un psiholoģiski apspiestas sievietes sejas izteiksme (pamēģiniet paši 40 grādu karstumā šādi saģērbti justies viegli un atbrīvoti).
Tā nu agrā pirmdienas rītā mēs devāmies uz Irānas vēstniecību. Drošības apsvērumu dēļ, nolēmām, ka man jāklusē, kā sievai pieklājas, un jārunā vīrietim. Izskatījās, ka vēstniecības darbiniekiem pret to nekas nav iebilstams. Šoreiz profesijas sadaļā rakstījām, ka esmu mūzikas skolotāja ( varbūt vajadzēja rakstīt profesija ’’sieva’’…), bet Rolands – biznesmenis, kas nodarbojas ar mūzikas un DVD disku pārdošanu).Tik tālu viss izskatījās cerīgi, arī darbiniece, uzzinājusi, ka mums ir Pakistānas vīzas, izteicās cerīgi, taču, pagāja 2 nedēļas un atbilde tieši  tāda pati, ka iepriekšējo reizi:
Rolands var braukt, man vīza netiek dota! Iemesls netiek paskaidrots.

Šeit nu mūsu ceļojums nonāca strupceļā.  Skaidri saprātam, ka trešo reizi taisīt Irānas vīzu nav jēgas – atbilde būs tieši tāda pati. Izradās, maldīgs bija mūsu priekšstats par to, ka viss konservatīvāka no visām, mūsu ceļojuma laikā šķērsot paredzētajām valstīm, ir Pakistāna. Izrādās, tieši  Irāna mums sagādāja vislielākās problēmas. Taču, ko gan mēs,naivulīši, bijām cerējuši no valsts, kuras garīgais līderis Ajatolla vēl pirms pāris mēnešiem publiski presē tika paziņojis, ka zemestrīču notikšanā  ir vainojamas nepiedienīgi ģērbušās sievietes…

Turklāt, mums nācās izvākties arī no Erevānas istabiņas, jo šeit jau bija jāievācas jaunajiem atbraucējiem. Satikuši vēl vienu mantkārīgu taksistu, nokļuvām Armavirā – pavisam necilā, Turcijas pierobežā esošā mazpilsētā. Šis taksists mūs aizveda uz savu pamesto māju, parādīja  bīstamo kaimiņu Vaņu (apm. divmetrīgu, ļoti platu, draudīga paskata armēni, kurš uz mums skatījās kā riekstu standziņa uz riekstu), daudz jo daudz reizes atkārtoja savus noteikumus (kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte) un pieteica, lai mēs nezogot ( īsti zagt jau tur pat nebija ko, ja nu vienīgi mūzikas centrs istabas goda vietā) un, ka Vaņa mūs pieskatīšot no kaimiņmājas. Taksists mēģināja no mums izkarot samaksu arī par elektrības lietošanu, taču saņēmis mūsu spītīgo pretestību, tomēr no šī nodoma atteicās. Nodevis vēl pēdējos draudīgos noradījumus un komandas, taksists mūs atstāja vienus spokainajā mājā. Kāpēc  mēs tur palikām? Tāpēc, ka nebija citu variantu un šeit, vismaz varējām pēdējas 3 dienas pavadīt par salīdzinoši lētu īres maksu.

Dzīvodami spokainajā mājā, pārdomājam dzīvi un visus variantus, ko iesākt.
Ka jau teicu – bijām pamatīgā strupceļā. Turklāt mūsu Armēnijas vīzu termiņš beidzās pēc pāris dienām.
Tā nu mēģinājām domāt kā šahā, analizējām un pētījām visus variantus, kas mums atlikuši.
Izpētījuši karti, izsecinājām, ka vienīgais ceļš pa sauszemi ir: atpakaļ uz Gruziju, tad gaidīt Azerbaidžānas vīzas, kuras izmaksātu ap 100$ katram, tad pāri Kaspijas jūrai uz Kazahstānu  un  caur Afganistānu ( arī šo valstu vīzas mums iepriekš būtu jāizkaro) mēģināt nokļūt  Pakistānā. Taču sapratām, ka šis variants mums paņemtu ārkārtīgi daudz laika un finansējuma, turklāt nav nekādu garantiju, ka tiekam Afganistānā un ja arī izdotos tikt – vai  dzīvi, sveiki un veseli mēs nonāktu Pakistānā (Afganistānas – Pakistānas robeža tiek uzskatīta par ārkārtīgi bīstamu ceļotājiem, jo šo zonu pārvalda Talibu kaujinieki)…
Kad nakts ir vistumšākā un sirds visskumjākā – pēkšņi mēdz notikt brīnumi.

Tā notika arī ar mums. Labais eņģelis mums palīdzēja! Uzzinājām, ka 9. jūnijā ( tieši pēc nedēļas) mums paredzēts lidmašīnas reiss Tbilisi (ar 12 stundu gaidīšanu Erevānas tranzītzonā) – Deli!!!
Sajūtas dīvainas, taču, kā saka, viss notiek tā kā tam jānotiek!
Nākamajā dienā braucām atpakaļ uz Tbilisi. Lietas nāk un iet, un Erevānā palika arī mūsu ģitāra – nācās Gruzijā par pēdējo naudu iegadāties jaunu, lai varētu spēlēt un pelnīt iztiku. 
Arī nelaimīgais, melnais Irānas apmeklējumam paredzētais lakats bija nez kur noklīdis…
Tbilisi mums šoreiz nesa pamatīgu pārsteigumu. Iekārtojušies uz centrālās Rustavelli ielas ‘’laidām’’ vaļā savu hipiju repertuāru (starp citu, gruzīni ir ļoti silta un jauka publika, tik vienīgā nelaime, ka paši dikti grib spēlēt, kā ierauga ģitāru), kad pēkšņi izdzirdējām balsi skaidrā latviešu valodā… tā nu sākās mūsu pēdējā nedēļa Kaukāzā, kuru pavadījām Tbilisi latviešu sabiedrībā. Izradās, letiņu te ir diezgan daudz un tā nu, nokļuvām Gruzijas latviešu viesmīlīgajā šefībā un pat vairākas dienas nodzīvojām Latvijas Goda konsulātā. Liels paldies viņiem un ilgu mūžu Latvijas Goda konsulātam!!! 
Kaukāzs mūs sagatavoja un norūdīja Indijas svelmei, bijām jau tā pieraduši pie apdullinošās 40C un vairāk grādu temperatūras, ka pat īpašu diskomfortu vairs nejutām. Izrādās, arī ziemeļu vēju appūstais baltais latvietis var izturēt dienvidu karstumu un pat aprast ar to.

Tā nu pagāja mūsu pēdējās dienas Gruzijā un naktī no 8. uz 9. jūniju tikām aizvesti uz Tbilisi lidostu, lai dotos pretī jaunam izaicinājumam – Indijai.
Vairāk fotogrāfiju un informācijas par mūsu gaitām plašajā pasaulē, lasiet mūsu blogā

3 komentāri
  1. Tādi tērptai jau nu vajadzēja dot vīzu,taču dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek.
    Ar nepacietību gaidu turpinājumu.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.