Kaukāza gūstekņi. Pirmā daļa

Nu jau tūlīt būs pagājis ceturtais mēnesis kopš sākās mūsu Eirāzijas izpētes turneja, kuru paši nodēvējām par "Rīga – Pekina 2010"
Pirms tam ilgākais periods kuru biju pavadījusi ārpus Latvijas bija ne vairāk ne māzāk kā 3 nedēļas.
Saka, ka šāda veida ceļojumi izmainot cilvēkus. Mainoties pasaules un tautu uztvere, raksturs, dzīves veids. Noteikti, ka tā tas arī ir, tikai paši ikdienā būdami kopā nepamanām viens otra izmaiņas. Tikai dažreiz, "patinot" fotoaparāta kadrus atpakaļ, rodas tādas nedaudz dīvainas sajūtas. Tie divi cilvēki, kuri ceļojumu sāka 2010. gada 23. februārī šķiet pašiem tādi sveši, škiet, ka tie nemaz neesam mēs.

Vēl nesen piekērām sevi pie domas, ka esam tā iejutušies pasaules klaiņotāju lomās, ka mājas Latvijā un tas, kas notika pirms uzsākām šo ceļu, liekas kā mirāža, kā kaut kas tāds, kas nosapņots un patiesībā nemaz nav bijis. To laikam varētu nodēvēt par pielāgošanos apstākļiem. 

Cilvēkus dala klejotājos un vietsēžos. šobrīd esam kļuvuši par klejotājiem. Tā vieglāk. Profesionālo ceļotāju konversācijā ir tāds termins kā "home sick" (no angļu val. tulk. – māju slimība) jeb vienkāršāk – ilgas pēc mājām. Tas ik pa laikam uzrodas nesaprotami no kurienes. Piemēram, tu soļo pa Erevānas ielu un pēkšni, bums, nez no kurienes uznāk tādas siltas, smeldzīgas tirpas un atmiņās uzpeld Latvijas smarža, vai aina kā izskatās mājās, kad zied ceriņi. Bet šī sajuta nav nepatīkama, tā ir tāda silta, silta kā bērnība un aicinoša. Tad mēs abi parasti sākam fantazēt, kā atgriezīsimies no ceļa, kā iekārtosim mājas, ko audzēsim dārzā (dārzam jābūt noteikti, vismaz mūsu fantāzijās tas ir vienmēr) un cik daudz suņu, kaķu un citu zvēru tur būs. Celojuma gaitā šī fantazēšana mums izveidojusies par tādu kā mūsu radītu spēli, kas regulāri tiek papildināta ar jaunām fantāzijām, tā teikt virtuālās mājas, nevis kā draugiem.lv spēle "Ferma" (no kuras, atzīšos, arī es esmu nedaudz atkarīga), bet gan mūsu ideju pasaule.
Ilgas pēc mājām mēdz pastiprināties ari tad, ja ilgstoši nākas uzturēties vienā vietā, kurā tomēr negribas nemaz atrasties. Tā ar mums notika Kaukāzā, precīzāk Armēnijā, Erevānā, kur bijām spiesti uzturēties 2 nedēļas gaidot otro reizi atbildi uz pieprasījumu par Irānas vīzu.

Iepriekšējā rakstā 4 nedēļas Ataturka paspārnē stāstīju par mūsu nedienām ar Pakistānas vīzām. Cīnijāmies ilgi un grūti, taču mūsu toreiz aprakstītās nedienas vēl nebūt nebija galā. Par Pakistānas vizām mums nācās pacīnīties vēl 2 nedēļas. Tā ka galu galā Turcijā pavadījām 6 nedēļas (turklāt, kā uzzinājām, uzturēties tur drīkstējām tikai mēnesi). Pakistāņi mūs vēl visādi turpināja mocīt. No sākuma nesapratām, kur galu galā slēpjas problēma. Mums bija izsaukums no pakistāņa Pakistānā, naudiņa par vīzām samaksāta, ceļojuma mērķis skaidrs – ceļojums caur Pakistāna uz Indiju, bet pakistānī tik baidās un vīzu nedod, sakot, ka jums jābrauc uz Zviedriju, jo nevarot zināt vai tie, kas šobrīd atrodas Turcijā  tiešām esam mēs. Tad nu beidzot sapratām, kas par lietu un patiesībā izrādās, ka pakistāņu uztraukums nav viss nepamatots un ārpus loģikas spriedumiem esošs. Viņi tik tiešam nevarēja zināt, ka šīs personas, kas kas aizsūtījušas latviešu pases uz Zviedrijas Pakistānas vēstniecību tik tiešām esam mēs. Tad nu mēs lūdzām pakistāņiem padomu, ko mums darīt, lai apstiprinātu mūsu identitāti. Skaidrojām, ka esam Latvijā zināmas personas, kas ceļo un raksta žurnāliem. Pakistāņi saausās un saka, ka šī informācija jau varētu līdzēt, bet vajag ieteikuma vēstuli no žurnāla.

Tā nu mūsu Pakistānas vizu epopejā tika vēl iesaistīta arī žurnāla "Privātā dzīve" redakcija.
Jau sapriecājāmies, ka nu jau tiešām vīzām vajadzētu būt mums rokā. Nekā! Nākamajā dienā pakistāņi paziņo, ka ar to tomēr vēl neesot diezgan. Zaudējot pēdējo cerību, gandrīz jau gribējām padoties un teikt, lai sūta mums pases atpakaļ bez vīzām, kad pēkšņi Rolandam galvā iešāvās negaidīta un traka ideja – jāzvana Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai!
Tā arī izdarījām. Nospriedām, ja Ārlietu ministrija neko nelīdzēs un neapstiprinās mūsu personības, tad nelīdzēs vairs nekas, vīzas nedabūsim, bet vismaz zināsim, ka esam darījuši visu iespējamo.
Pirmkārt jau jāsaka, ka latvieši malači, noreaģēja zibenīgi un palīdzēja mums! Liels paldies ministrijas darbiniekiem, kuri, neskatoties uz to, ka tieši tajā dienā pie vadības grožiem stājās jaunais Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Aivis Ronis, neatteica mūsu izmisīgajam lūgumam un sazinājās ar Pakistānas vēstniecību.
Vēl viena mokoša nakts. Nākamajā ritā drudžaini gaidījām pulkst. 12:00, kad varējām zvanīt pakistāņiem.
Es pa šo laiku paspēju piesaukt visus senču dievus, kādus vien spēju atcerēties, bet Ūdra pierē, gaidot signālu, bija ievilkusies pamatīga rieva. Vēl mirklis un mūsu liktenis izšķirsies…

Pēc 6 nedēļu ciņas ar Pakistānas vēstniecību, nepārtrauktām bailēm, dzivojot bez pasēm Turcijā un telefona rēkina 130 latu apmērā, "Privātās DzIves" redakcijas un pat Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas iesaistīšanās, 2010. gada 15. maijā mums tika pieškirtas Pakistānas Islāmiskās republikas vīzas!
Pasaule līksmo un enģeļi gavilē, precīzāk sakot gavilējām mēs! Vēl tik jālūdz Dievs, lai mūsu pases nenoklīstu ceļojot atpakaļ pie mums uz Turciju. Vēlākais nedēļas laikā tām bija jānokļūst mūsu rokās.
Cik lēni spēj vilkties pēdējās dienas, ja esi pavadījis gaidot 6 nedēlas!

Turmākais musu plāns bija tāds: sagaidīt pases ar Pakistānas vīzām, tajā pašā rītā ar visām somām doties uz Irānas vēstniecību, kur, kā bijām pārliecināti, tūlīt dabūsim pasēs Irānas vizas (kuras bijām pieprasījuši pirms 6 nedēļām) un tajā pat dienā sēdīsimies pirmajā autobusā un projām no Turcijas uz Gruziju, cerībā, ka uz robežas netiksim aizturēti par uzturēšanās ilguma pārsniegšanu Turcijā.
Tā arī darījām. Pienāca gaidītā diena, kad saņēmām savas mīļās, bez mums pasauli aplidojušās, pases un pa saules apspīdēto Ankaru, laimigi devāmies uz Irānas vēstniecību. Taču mūs gaidīja pavisam negaidīts pavērsiens.
Irānas vēstniecības spriedums: Rolandam vīza tiek piešķirta un viņš tiek laipni aicināts Irānā, taču manas vīzas pieprasījums ir noraidīts.
Nespējām noticēt savām ausīm. Likās, ka esam kaut ko pārklausījušies, jo bijām taču visu izdarījuši kā nākas, turklāt vīzas pieteikumā ari skaidri bijām norādījuši, ka esam precējušies (šeit nācās drusciņ samelot, jo citādāk ir pamatīgas grūtības neprecētam pārim uzturēties stingrā Islama valstī). Mēģinājām noskaidrot kas, kā un kapēc šāds pavērsiens? Taču vienīgā atbilde, ko saņēmām:
– You can go, but leav your wife in Turkey! (jūs varat braukt, bet sieva jāatstāj Turcijā).
Izgājām ārā no Irānas vēstniecības (protams, Rolands no savas vīzas atteicās), jusdamies kā ar aukstu ūdeni aplieti. Patiesībā bijām pamatīgi apjukuši un dusmīgi. Tik klaju dzimuma diskrimināciju piedzīvoju pirmo reizi mūžā un visu ceļu no Ankaras līdz Gruzijas robežai knapi riju asaras. Bet neko darīt, ceļojumam jāturpinās un aizvainojuma vietā ieslēdzās kurzemnieku spītība.
Nolēmām, ka Irānā mums jānokļūst par spīti visam un izdomājām jaunu plānu – pieprasīt vīzas otreiz, šoreiz Erevānā, bet līdz Armēnijai vēl kāds gabaliņš, tāpēc jāaizmirst neveiksme un jāiepazīstas ar leģendāro Gruziju.

Mūsu ceļu no kalnainās Ankaras apkārtnes drīz vien nomainīja Melnās jūras spirdzinošais gaiss un tumsā spīdošās kuģu ugunis. Vēl Turcijas austrumi, taču drīz jau būsim Gruzijā.
Robežu šķērsojam agri no rīta, par laimi netikām aizturēti un arī soda nauda par pārsniegto uzturēšanās laiku Turcijā no mums netika prasīta. Zīmoga spiediens pasē un esam "izrakstīti" no Turcijas valgiem. Uz Gruzijas robežas mūs sagaida kreivu valodā runājošs gruzīnu ierēdnis, kurš ātri mūs nopētījis iespiež zīmodziņu pasē un smaidot paziņo:
Dobro požalovak v Gruziju! (Laipni lūgti Gruzijā).
Tā nu sākas mūsu, gandrīz mēnesi ilgās, gaitas Kaukāzā.

GRUZIJA

Kaukāzs pēc Turcijas musulmaniskās vides un ezaniem, kuri atskan 5 reizes dienā, šķiet kā pilnīgi cita realitāte, daudz tuvāka un atpazīstamāka, taču arī skarbāka.
Kā saka, karstasinīgie gruzīni! Asinis gruzīniem karstas, jo karstas, turklāt, ja vēl lieliem vīriem bezdarbs spiež prātu, tad visādi brīnumi var gadīties. Gruzijā situācija diezgan smaga. Pēc PSRS izjukšanas viss gājis tikai pamatīgi uz leju. Dažādi uznācieni uz pasaules politiskās skatuves, kā Abhāzijas un Dienvidosetijas konflikts, Azdaras autonomās republikas dīvainie politiskie manevri. Tas viss atstājis iespaidu uz Gruzijas sadzīvi. Lielu "lāča pakalpojumu" dara Krievija. Par piemēru ņemot kat vai leģendāro "Borzjomi" boikotu.

Gruzija, kā viena no postpadomju valstīm, piedzīvoja tādu pašu ekonomikas krīzi kā Latvija. Neatkarība atgūta, taču saviem spēkiem noturēt valsts ekonomiku līmenī mazai tautai nemaz nav tik vienkārši. Tā pat tika slēgtas rūpnīcas un citi padomijas laikā izveidoti iestādījumi, cēlās bezdarba līmenis. Sāka veidoties agrīnais kapitālisms. Gruzīni atkoduši kapitālisma tirgus iespējas, ir parādījušās ārzemju mašīnas, taču laukos dzīve ir diezgan sūra vēl aizvien. Paši gruzīni gan saka, ka tagad jau viss esot labi, deviņdesmitajos gados, tiko pēc neatkarības atgūšanas, neesot bijis elektrības.

Atšķīrībā no Latvijas, Gruzijai cīņa ir daudz smagāka, nav kam pieslieties, neviens viņu negrib. Turcija – sveša pasaule un turki gruzīnus uzskata par tādu kā zemāku rasi, armēņi paši mazi, bet blakus lielais naidnieks – Krievija. Eiropas Savienība ar negrib iepīties ar kaukāziešiem. Tā nu gruzīni kā bārabērni mēģina kaut kā to savu krējumu sakult sviestā, lai nenoslīktu.

Pirmais, kas Gruzijā dūrās acīs – visur saglabājušies uzraksti krievu valodā un visi runā krieviski ar šarmantu gruzīnu akcentu. Nu gluži kā no vecajām labajām krievu filmām.
Gruzijas naudas vienība ir lara, vērtība līdzīga Turcijas lirai, tāpēc viegli aprēķināt cenas. Taču atšķirībā no Turcijas, cenas ir daudz zemākas.
Gruzija ir ārkārtīgi skaista zeme – Kaukāza kalni un Melnās jūras valdzinājums. Turklāt ļoti auglīga un lekna zeme, kur stiepjas vīnogulāji un ganās aitu ganāmpulki.
Gardi paēst mīlošo (tas mums abiem ļoti patīk) garšas kārpiņas tracina gardie gruzīnu ēdieni – kachapuri (liela, trekna un ārkārtīgi garda siera bulka), leģendārā adžika (ass un pikants čilli piparu, paprikas, sīpolu, tomātu un citu garš√ielu samaisījums) un citas gardas un apetelīgas lietas, kuru receptes jau sen absorbējušas krievu un arī latviešu mājas virtuves.
Un protams Gruzijas lepnums – "Borjomi" un Gruzijas vīni.

Gruzijā pabijām Melnās juras kūrortpilsētā batumi, taču ilgi tur neuzkavējāmies, jo steidzāmies satikt mūsu gruzijas  draugu (Gruzijas mazpilsētā Kobuleti, netālu no batumi, dzīvojošu armēņu puisi) Robertu, pie kura bijām laipni ielugti paviesoties. Ar Robertu iepazināmies Turcijā, Ankarā, muzicējot uz ielas un sadraudzējāmies.
Roberta dzives stāsts: Roberta armēņu izcelsmes ģimene jau vairākās paaudzēs dzīvo Gruzijā un jūtas tur laimīgi. Mamma, maza, apaļīga, omulīga, ar dzirkstošu humora izjūtu, gatavo fantastiskus ēdienus un visu laiku rosās pa māju, tēvs – kārtīgs un stingrs vīrs, pamatīgi izbaudījis krievu armijas disciplīnu, bet tagad atvēris savu santehnikas preču uzņēmumu. Grūti jau klājoties, bet vismaz darbs ir. Roberts kādu laiku strādājis Armēnijas galvaspilsētā, Erevānā, taču drīz no darba aizgājis, jo armēņi viņu nepieņem, neatbilst klasiskajam armēņu vīriešu etalonam – mati par garu, ģērbjas pārāk eiropeiski,  turklāt labāk runā gruzīnu valodā, nekā armēnu valodā. Vārdu sakot "baltais zvirbulis" un rūpnīcas vīriešu kolektīvam tādi nepatīk. Tā nu Roberts atgriezies atpakaļ ģimenes ligzdā. Darba Gruzijā nav un viņš par katru cenu grib izrauties no Gruzijas, un atrast darbu kaut kur Eiropā. Taču kā izrādās, kaukāziešiem ar darba piedāvājumiem no Eiropas esot diezgna čābiski, laikam baidās no kaukāziešu temperamenta. Kā izrādās, liela problēma  ir arī vizu saņemšana, lai varētu kur aizceļot. Tā nu sanāk, ka kaukāzieši ir savā valsti gandrīz vai iesprostoti un ja ir vēlme kaut kur izrauties kā Robertam, tad tas var sagādāt pamatīgas galvas sāpes, taču Roberts vēl aizvien nav atmetis cerības, ka viņam izdosies.
Jātur īkšķi par Robertu, jauks puisis, mēs pat piesolījām izprecināt viņu manai latviešu draudzenei, tad Roberts varētu kļūt par Latvijas pilsoni un uzsākt īstas gruzīnu adžikas biznesu Latvijā.

Relaksējušies jaukajā ģimenes vidē un pieredzējuši fantastiskus Melnās juras saulrietus, atvadijāmies no Roberta un ar nakts vilcienu devāmies uz Tbilisi, Gruzijas galvaspilsētu.

Tbilisi piemīt savdabīgs šarms – noskrandusi, apbružāta, bet tajā pašā laikā ļoti silta un mājīga pilsēta. Tbilisi ir vieta, kur gribētos atgriezties. Vieta, kas spēj apburt ar saviem krāmu un dārzeņu tirdziņiem, šaurajām vecpilsētas ieliņām un dīvainām mājelēm, kā arī grezno, kontrastējošo artēriju – Rustavelli ielu, kurā atrodas pilsētas dārgākie veikali, lepnas, majestātiskas celtnes un karstajos vakaros, šikajās Rustavelli kafejnicās saplūst izklaidi un bohēmu alkstošā pilsētnieku daļa.

Gruzijas vasaras dzīve sāk mutuļot pēc astoņiem vakarā, kad vairs nav trakās saules svelmes. Kā saka gruzīni – gruzīni dzīvo pa naktīm.
Gruzīna vispārējais nacionālais raksturojums: jautri, mīl stāstīt anekdotes un vēl vairāk mīl teikt garus tostus, kuri var ievilkties pusstundas garumā, ļoti emocionāli un atvērti, sirsnīgi, ļoti viesmīlīgi, taču dusmīgu gruzīnu man satikt negribētos. Ne par velti stāsta anekdotes par džigitiem ar kindžaliem (gruzīnu nazis, paredzēts dažādu izstrādājumu griešanai, bet ja vajadzīgs, labi izmantojams tuvcīņai), turklāt daudziem gruzīniem ir apbrīnojamas spējas alkoholisko dzērienu patērēšanā milzīgā apjomā un neapreibšanā. Gruzīns ļoti mīl mūziku un gandrīz katrs gruzīns prot kaut ko nospēlēt uz ģitāras. Labi dzied.
Uzkavējāmies Tbilis divas dienas, noīrējām istabiņu kādā ģimenes mājiņā ar ārkārtīgi jauku vecmāmiņu un ļoti jūtīgu kokerspanielu, kurš sākumā izbijās no mana ģitāras čehola, bet pēcāk kļuva par lielu mūsu draugu. Paspējam iemīlēt Gruziju, nosolijāmies sev šeit atgriezties vēl kādu reizi un sēdāmies nakts vilcienā Tbilisi – Erevana, lai netērētu laiku un turpinātu cīņu par Irānas vīzām.

Turpinājums sekos.

7 komentāru
  1. Es varētu piekrist, jo vismaz kāda jauna, aizraujoša un radoša dvesma parādās šeit! Prieks par to!

  2. Paldies par iespēju “aizklīst” vismaz domās.. man pagaidām svešās zemēs.. 🙂

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.