Kaukāza gūstekņi. Otrā daļa – Armēnija

Turpinājums stāstam par mūsu abu ceļojumu pa Kaukāza republikām. Kaukāza gūstekņi. Pirmā daļa, lasāma šeit.

Vilciens kā vecajos labajos laikos, ko gan pati nepiedzīvoju. Braucam plackartā  internacionālā sabiedrībā – gruzīni, armēņi un skotu puisis. Uz Armēnijas robežas  mūs sagaida krievu milicijas formās tērpti robežsargi.  Armēnijā, atšķirība no Gruzijas, mums vajadzīga vīza. Dažas formalitātes, skarbi jautājumi par Armēnijas apmeklējuma mērķi un vīzas tiek iespiestas mūsu pasēs. Vēl divu stundu dīkstāve un bagāžas pārbaude vilciena pasažieriem, un esam Armēnijā.

Erevānā iebraucam sešos no rīta. Braukšana nakts vilcienā tomēr ir diezgan nogurdinoša nodarbe un grūti saglabāt gara spirgtumu un domas svaigumu, tāpēc nekas nevar būt labāks apkrāpšanas objekts, kā tikko no vilciena „savākts”, pilsētu nezinošs   ārzemju ceļotājs. Šajā gadījumā tie bijām mēs. Pavisam nomiegojušos no vilciena mūs izzvejoja ārkārtīgi komunikabls un palīdzēt gribošs armēņu taksists , kurš nosolījās sameklēt mums lētu istabiņu, ko noīrēt uz divām nedēļām, kamēr gaidīsim vīzu. Tā kā cenas nezinājām, tad tikām pamatīgi apkrāpti, gan no taksista puses, gan istabiņas izīrētāju puses. Vienīgais pozitīvais moments- nokļuvām jaukā un nosacīti mierīgā vietā, ar ēnainu piemājas dārziņu. Izrādījās, ka šo vietu ļoti  iecienījuši austrumzemju  tūristi un vēlāk tur iepazināmies ar diviem jaukiem japāņiem  un  kādu amizantu  klejojošu vēstures skolotāju no Zviedrijas.

Tā nu jau pirmajā dienā  mēs nonācām pie slēdziena: armēnis nekad nelaidīs garām izdevību apkrāpt un nopelnīt pēc iespējas vairāk, arī tad, ja skatās tev nevainīgi acīs, zvēr , pie visu savu radu dzīvības, sauc par māsu, vai brāli un saka, ka nekad mūžā nemēģinātu tevi apkrāpt. Atlikušās nedēļas Armēnijā mums pagāja  cīņā ar armēņu “labajām īpašībām”. Tā jau viegli iedzīvoties paranojā, tāpēc , pametot Armēniju, nozvērējos, vairs otru reizi šajā zemē kāju nespert.

Armēnija tiek dēvēta par ‘’Kaukāza tīģeri’’ ,par godu tās  ātri augošajai  ekonomikai. Šobrīd Armēnija izveidojusies līdzīga situācija kā Latvija deviņdesmitajos gados. Uz ielām  ļoti daudz spožu, dārgu, gāzes izverdošu automobiļu, kurās vizinās „pasaules valdnieki” – armēņu veiksmīgie biznesmeņi, taču no otras gala skatoties – laukos ir drausmīga nabadzība un posts, cilvēki lien no ādas ārā, lai izdzīvotu. Armēnija ir ļoti pretrunīga – no vienas puses visur valda Naudas dievs un katra armēņa kvēlākais sapnis ir kļūt bagātam un nopirkt šiku auto, taču tajā pat laikā, Armēnijā dziļi paslēptas ir arī lielas kultūras dzīves bagātības – literatūra, glezniecība, arhitektūra, mūzika, teātris, u. c.

Armēnija un Gruzija – kaimiņvalstis, taču tik ļoti dažādas un atšķirīgas pašos dzīves uztveres pamatos. Tas pats Kaukāzs, taču arī daba pavisam citāda. Armēnija ir daudz klinšaināka, skarbāka, pretēji Gruzijas sulīgi zaļajiem, mežiem apaugušajiem pakalniem. Turklāt Armēnija arī izvēlējusies veiksmīgāku ārpolitiku kā Gruzija un pēc  PSRS sabrukšanas  uztur draudzīgas attiecības ar Krieviju.  Arī ar kaimiņos esošo Islamisko monstru Irānu armēni izvēlējusies mierīgu sadarbību un par godu labajam attiecībām ar Irānu, Erevānā cēli slejas mošeja.

Taču ar citu lielkaimiņu  – Turciju, attiecības ir iestingušas gadu desmitiem krātā nacionālajā aizvainojumā un naidā. Armēni vēl aizvien nespēj aizmirst sev nodarīto netaisnību – Ararata teritoriju atsavināšanu ( kā zināms – Ararata kalns – Armēnijas mūžsenais lepnums, nu jau labu laiku ir Turcijas teritorija), turklāt armēņiem vēl dzīvā atmiņā Otomanu impērijas nodarījums – armēņu genocīds 1. Pasaules kara laikā ( bojā gājušo skaits no 1-1,5 milj.), taču Turcijas varas pārstāvji  šo incidentu oficiāli vel aizvien noliedz.

 Savukārt  Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības deviņdesmitajos regulāri rezonēja karstākajās TV zinās un laikrakstos – Kalnu Karabaha karš paplucinājis ne viena vien armēņu karavīra nervus un arī dzīvības. Šobrīd abu karstasinīgo kaimiņvalstu „strīdus ābols’’ Kalna Karabaha  atzīts par neatkarīgu, autonomo republiku, taču Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības vēl aizvien ir ļoti saspīlētas. Ar  vienu šādu Kalna Karabahā karojušu vīru, mēs iepazināmies Erevānā, mājiņā, kur īrējām istabu. Puisis( sauksim viņu par Sašu, apm. 40 g. v.) bija iesaukts Karabaha Karā, un cīnījies ar azerbaidžāņiem kā traks, no visas sirds un dvēseles. Saša saka, ka tur bija elle un arī viņa acīs tas rakstīts vel šobaltdien – grūti izturēt viņa skatienu, pārāk mokoši,  gribas žēlot un bēgt vienlaicīgi. Karā Saša tika ievainots un tagad ir kara invalīds, diagnoze- kontuzēts.  Pabalsts ir mazs un darbu atrast grūti, taču Saša saka – ja vēlreiz būs karš – viņš nedomājot ies karot atkal ‘’slaktēt tos mūdžus’’. Tāds nu ir Kaukāzs – maza teritorija, taču visi cīnās par savu taisnību kā traki un nogalē cits citu, pašiem nesaprotamu iemeslu dēļ.
Karstais pasaules punkts un nebūt ne vienīgais.

Divas nedēļas Armēnijā pavadījām galvenokārt Erevānā. Mēs gan pamēģinājām izbraukt uz laukiem, lai apskatītu slaveno Sevana ezeru, taču , pēc satikšanās ar kārtējo armēņu taksistu, agresīva suņa mēģinājumu mums uzbrukt un izmaksu apjēgšanu ( Armēnija ir diezgan savdabīga un dīvainos laikos un virzienos kursējoša transporta sistēma), nolēmām atlikušo laiku nelīst no Erevānas vairs ārā ne sitami. Tad nu nolēmām pievērsties „garīgajām baudām’’, kas Erevānā ir pieejamas par salīdzinoši zemām cenām. Dzīvojām savā istabiņā, lasījām grāmatas (Armēnijā mums izdevās atrast ļoti labus lietoto grāmatu tirdziņus ar  krievu un angļu meistardarbiem, piemēram, Bulgakova četru romānu krājums, labā stāvoklī maksā 1000 armēņu dharmas, jeb 1,50Ls) un baudījām Erevānas kultūras dzīvi, apmeklēdami  Erevānas  muzejus un teātri. Ārkārtīgi jauku pārsteigumu man sagādāja armēņu gleznotāju darbi Erevānas Valsts Mākslas muzejā. Pa plašo 8 stāvu ēku klaiņojām gandrīz visu dienu, pērle pēc pērles, fantastiska mākslas kolekcija un laba aura, pat negribējās doties atpakaļ ikdienas troksnī. Savukārt, Staņislavska vārdu lepni nesošā teātra apmeklēšana, mums  sagādāja pamatīgu vilšanos. Izskatījām repertuāru un nolēmām doties uz izrādi ar intriģējošu nosaukumu ‘’Hanuma’’, turklāt teātra kasierīte mums apgalvoja, ka izrāde esot tiešām ļoti laba un kas man lika nedaudz aizdomīgi saausīties – ļoti smieklīga… beidzot pienāca ilgi gaidītā diena, lepni uzcirtāmies un devāmies uz teātri (priecīgi satraukti, jo pēdējo izrādi bijām baudījusi  februāri, vēl Latvijā esot, manā vecajā, labajā Dailītē). Pēc pirmā cēliena aizgājām! Vēlme apmeklēt armēņu teātri mūs vairs nepiemeklēja.

Viens no skaistākajiem Erevānas piedzīvojumiem man saistās ar Erevānas ZOO dārzu. Dārzs kā jau dārzs, tik nedaudz nolaistāks par mūsu Ingmāra Līdakas rūpju bērnu  – Rīgas ZOO. Dzīvnieciņi tādi paši kā visur, taču, kā izrādījās, lauvenei nesen bija piedzimuši lauvēni, veseli trīs mazi, ņurdoši, spalvaini lauvas bērni. Un armēnis jau nebūs armēnis, ja nemēģinās nopelnīt, ari ZOO dārzā. Rezultātā ieraudzījām, ka dzīvnieku kopējs dodas krātiņā un atgriežas ar lauvēnu uz rokam. Izradās, zooparka darbinieks izdomājis biznesu-1000 dharmas (apm. 1,50Ls) un vari nofotografēties ar lauvēnu uz rokām. Parasti, naudas taupīšanas nolūkos mēs mēģinām atturēties no šāda veida naudas šķiešanas aktivitātēm, taču šoreiz es neizturēju! Pēc  brīža lauvēns bija pie manis! Tik mīksts un ņurdošs, liels kaķēns! Ilgi gan mani prieki neturpinājās, jo zoodarbinieks pēc  viena fotoaparāta klikšķa , lauvas bērnu man atņēma, sniegdams to citiem fotografēties alkstošiem  zoodārza apmeklētājiem. Neko darīt, kā saka, laiks ir nauda.

 Erevāna ir skaista pilsēta, precīzāk sakot – skaists ir Erevānas centrs. Lielas, plašas, koku apstādītas maģistrāles, skaistas, greznas , no padomju zelta laikmeta saglabājušas celtnes, laukumi un parki, pieminekļi, skulptūras un ielu gleznotāji, un protams nepārspējami skaistais skats uz Armēnijas ‘’lauzto sirdi’’ Araratu- Lielo un Mazo – kā tētis ar dēliņu.  Ja vēl nebūtu traki joņojošo un gājējus nepārtraukti trenkājošo un izplūdes gāzes izverdošo auto- būtu tīri jauki pastaigāties.
Armēņa  psiholoģiskais raksturojums – ļoti spēcīgi attīstīts nacionālais paštaisnums, armēnis vienmēr zina kā jābūt, armēnim nepatīk gruzīni, turki, irāņi, azerbaidžāņi un citi nacionālie veidojumi, armēnis zina, ka nauda un mašīna ir spēks. Armēņu nacionālais lepnums-Armēnija, armēņi un armēņu konjaks “Ararats” (par kalnu Araratu jau izteicos agrāk). Armēņi lepojas ar savu ātri augošo ekonomiku, taču vēl aizvien ir tādas nesakārtotības kā , piemēram , problēmas ar ūdens padevi. Erevānā pilsētas aukstā ūdens padeve ir tikai noteiktos laikos : no 19.00-24.00 vakarā un no 7.00-11.00 pa dienu, taču dažreiz  laiki var arī mainīties un ūdens var tā arī neparādīties. Paši armēņi laikam pie tā pieraduši, un arī mēs drīz pieradām pie dīvainā, 21. gs. galīgi neatbilstošā dzīves ritma  un gājām mazgāties, kā senos laikos, uz tuvumā esošo publisko pirti, kura, kā izskatījās īpaši netika remontēta un pucēta kopš uzcelšanas laikiem piecdesmitajos. Samaksā 500 dharmas, jeb aptuveni 0,75Ls un vari mazgāties siltā dušā  veselu pus stundu. Jāpiebilst, ka tieši tik pat izmaksāja arī mūsu teātra apmeklējums, tā ka mazgāšanas un māksla ir aptuveni vienā cenā, atliek tik izvēlēties…
Tā nu mūsu kultūrvēsturiskais pētījums Kaukāzs, lēnām tuvojas beigām. Bija pienācis laiks sazināties ar Irānas vēstniecību Erevānā par vīzām.
Taču par to lasi nākošajā publikācijā!

4 komentāri
  1. Es visu laiku dzīvoju līdzi Jūsu abu ceļojumam. Man patīk Tavi komentāri, patīk fotogrāfijas un jūtu, kā Tavā būtībā ienāk kaut kas jauns. Lai veicas turpmākās gaita!

  2. Bēdīgi, ka neesat iepazinuši īsto armēņu un Armēnijas garu! Divas nedēļas velti nodzīvotas Armēnijā. Pat Kalnu Karabahu neapskatijāt. Fakts, armēņi ir gruzīnu draugi. Ja būtu rūpīgāk apmeklējuši Armēniju, jūs iepazītos ar kārtīgiem armēņu cilvēkiem. Jūs esat švaki ceļotāji, kuri piedzīvojumu vietā meklē problēmas. Par lētticīgiem un nepieredzējušiem.
    P.S.
    Jebkurā valstī būs taksisti, kuri apkrāps tūristus. Arī Latvijā tā ir. Spriežat nepareizi, neprotat novērtēt cilvēkus.

  3. Šodien ANNO balsojumā Armēnija nobalsoja par atbalstu Putina Krievijas karam Ukrainā. Armēnija bija viena no 10 valstīm, kas “izcēlās” ar atbalstu Krievijas aneksijai. ( ANNO pavisam ir 193 valstis dalībnieces). Pēc šī nekādi nevaru noticēt, ka šajā valstī dzīvojot lepni ļauži. Viņi paši neciena sevi…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.