Kas tas ir?

Biju ar puisi kopā pusotru gadu. Attiecību sākums bija, kā pa kalniem. Sākumā man vēl nebija jūtu un kādas divas reizes šķīros, jo nejutos tiesīga būt kopā ar viņu. Un vienā no šīm šķiršanās reizēm iepazinos ar citu puisi sākām satikties un tā, taču spēju domāt vienīgi par bijušo. Sapratu, ka esmu iemīlējusies un atjaunoju attiecības ar bijušo. Tā nu pusotru gadu centos visādos veidos parādīt, ka mīlu šo cilvēku no visas sirds, jo pēc tā atgadījuma ar to puisi pa vidu viņam vienmēr šķita, ka citi džeki mani viegli var pavedināt. Taču tā nebija. Kā gan var kādu nokrāpt, ja mīl no sirds? Nesaprotu, kā viņš neredzēja, ka mīlu no sirds. Taču es arī esmu tikai cilvēks. Viņš bija trakoti greizsirdīgs. Guļot mājās- saņēmu īsziņas, kā tad man labi ejot ar puišiem klubiņā? Ka esmu izklaidēties viņš nospriedis, jo mājā nedega uguns.Pēc pusotra gada man vienkārši vairs nebija spēka vairs neko pierādīt. Bija brīži, kad biju tā nomocījusies, ka šķita, ka pat jūtu nav. Taču jūtas vienmēr ir atgriezušās. Tā nu es no šī puiša izšķīros cerot, ka pēc kāda laika viņš nomierināsies, iegūs mazliet dzīves pieredzes un mēs spēsim būt laimīgi kopā līdz mūža galam. Kad šķīrāmies viņš solīja, ka gaidīs mani un nespēs nevienu mīlēt tā, kā mani, taču pēc divām nedēļām viņam jau bija meitene. Nesen vēl uzzināju, ka viņš mani arī pirms tam krāpis. Ok- ne jau tā, ka pārgulējis, bet tā, ka domājis un nedēļu bijis kopā- uzskatījis, ka vēlas būt ar šo meiteni kopā, jo viņiem esot līdzīgi uzzskati un tādēļ viņš būs laimīgs. Taču šāda situācija mani satrieca ļoti- es to uzskatu par garīgo krāpšanu. Taču arī pēc šī visa es viņu mīlēju un vēlējos būt kopā. Pēc mēneša no šķiršanās iepazinos ar puisi. Puisi, kurā ir visas tās īpašības, kuras man ir svarīgas cilvēkos- laba sirds, labestība, mīļums, rūpes par citiem, spēja domāt arī par citiem. Šīs īpašības rada manī laimes sajūtu un liek justies, kā mājās sajūtot šīs īpašības, jo pati esmu ļoti labsirdīga un cenšos rūpēties par citiem, darīt laimīgus citus cilvēkus. Šis puisis zina un visu laiku ir zinājis, ka man ir jūtas pret bijušo. Es neko neslēpu, nemeloju. Un bijušais man bieži rakstīja īsziņas, ka ilgojas pēc manis, ka spēj iedomāties savu dzīvi tikai ar mani kaut gan viņš bija kopā ar tās meitenes ar kuras mani krāpa pirms tam. Šajā situācijā es teicu, ka nespēju būt ar viņu- šķita, ka viņš nav mainījies, tik palicis vēl sliktāks cilvēks, jo nesapratu, kā var man tā rakstīt, ja ir kopā ar citas. Taču pēc kāda laika, es sapratu, ka man nepieciešama vēl pēdējā iespēja ar bijušo, lai saprastu, ka tik tiešām nekas nav mainījies, ka nespējam būt laimīgi. Es divas reizes piedāvāju bijušajam būt kopā, taču tad viņam vajag laiku, lai izšķirtos, tad viņs nevar, jo jābrauc izbraucienā ar meitenes un viņš nevēlas zaudēt brauciena naudu. Tad kādu dienu viņš izšķīrās no tās meitenes un tā meitene sāka man rakstīt apvainojošas vēstules. Tā pamazām pamazām un noskaidrojās, ka viņš melojis mums abām. Viņai viņš teicis, ka mīl viņas, man- ka mīl mani. Tā meitene pateica, ka viņa nekad nespētu būt ar viņu kopā, jo viņa nespētu viņam nekad vairs uzticēties, taču es viņai pateicu, ka vēl aizvien viņu mīlu. Nezinu kādēļ, bet biju tiešām pārliecināta, ka viņš pa īstam mīl mani. Pēc šī visa es no sirds izrunājos ar bijušo. Un bijām jau nolēmuši dot viens otram vēl vienu iespēju. Taču manam esošajam puisim radās smags posms tā nu es nespēju viņu atstāt, tādēļ pateicu bijušajam, ka nespēju būt ar viņu kopā, taču vēl aizvien cerēju, ka tad kad viss normalizēsies mums būs iespēja. Taču, tad es uzzināju, ka tā meitene un mans bijušais ir atkal kopā. Tad es jutos tāda mazliet apčakarēta, jo tā meitene tak pateica, ka viņa nekad nespētu būt ar viņu kopā un viņa zināja, ka es mīlu viņu. Tad es nolēmu- viss. Nolēmu cīnīties arī par savu mīlestību pa īstam. Taču nebija jau vairs par ko cīnīties. Bijušais pateica, ka nemīl mani, bet mīl tās otras meitenes. Tas mani satrieca. Tas tik ļoti sāp.Tajā brīdī gribēju viņiem visu izjaukt, lai viņi sajustos tik pat slikti, kā es. Bija un ir tāda sajūta, ka visa mana dzīve ir sagruvusi, jo teiksim tā mēs jau dzīvojam, lai iemīlētu pa īstam un veidotu ģimeni. Tad šobrīd man ir tāda sajūta, ka mana dzīve ir beigusies. Es nespēju noticēt, ka tā mīlestība, kas bija starp mums ir beigusies. Taču varbūt tā nemaz nebija mīlestība? Tagad mani ir pārņēmis liels, melns tukšums. Nav ne jausmas, kā rīkoties tālāk. Vēl arvien tik ļoooti sāp, taču pamazām cenšos šos abus cilvēkus izslēgt no savas dzīves. Taču ir grūti, jo to slikto jau grūti aizmirst, jo bijušais ir daudzas reizes ar vārdiem bijis ļoooti nežēlīgs. Apbrīnoju sevi, ka vēl neesmu sajukusi prātā no tā visa.