Maskas, līksmība, mūzika un dejas… Klāt karnevālu laiks! Februāris ir īsts pārvērtību mēnesis gan otrpus okeāna, gan tepat Eiropā un Latvijā. Espati.lv šoreiz meklē atbildes uz jautājumiem – kas ir karnevāls, kur tas radies un kāpēc cilvēkiem vēl joprojām patīk pārģērbties un ālēties.
Karnevāla tradīcijas ir ļoti senas, iespējams, tās nāk no mūsu civilizācijas aizsākumiem. Tomēr mūsdienu izpratne par karnevāliem veidojusies no viduslaikiem un kristietības, konkrēti saistībā ar katoļu baznīcas tradīcijām Itālijā. Nepastāv vienotas definīcijas par to, ko nozīmē pats vārds karnevāls. Piemēram, viens no šā vārda skaidrojumiem rodams latīņu valodā, kur carno nozīmē gaļa un vale – atvadas, kas kopumā būtu kā atvadas no gaļas. Tas izskaidrojams ar to, ka pagātnē karnevāli, kas norisinājās Itālijā, tika rīkoti tieši pirms Lieldienām, kas katoļu baznīcā ir gavēņa un grēku nožēlošanas laiks. Pēc viduslaiku tradīcijām karnevāls bija ardievas ne tikai gaļai, bet arī garam dzīru periodam.
Karnevāla ideja ir vienkārša – priecāties. Prieku var radīt dažādi, agrāk tas saistījās ar ikdienas likumu un pat pieņemto morāles normu pārkāpšanu. Aizraujošu šo pasākumu vienmēr ir darījusi pārģērbšanās, masku uzlikšana un cita es atklāšana. Piemēram, Venēcijā tā bija iespēja dzīrot visiem kopā neatkarīgi no stāvokļa sabiedrībā. Masku aizsegā zuda ierastās uzvedības normas, radot visatļautību cilvēku uzvedībā. Dejas, dziesmas, ēdieni, dzērieni un arī daudz kas cits bija pieejams vairāk nekā citreiz. Interesants šķiet fakts, ka laicīgās dzīves priekus baudīja arī mūki un mūķenes. Maskošanās cilvēkus tik ļoti aizrāva, ka maskas tika izmantotas arī ikdienā. Protams, šīs izpriecas radīja lielu apjukumu tā laika ticīgajā sabiedrības daļā, tādēļ sākās dažāda veida ierobežojumi, piemēram, liegums staigāt maskās reliģiskos svētkos un baznīcā. Lai gan 21. gadsimtā karnevāli ir kļuvuši daudz piezemētāki, tomēr tas vēl joprojām ir priekpilns un krāšņs pasākums.
Pievēršoties mūsdienu pasaules karnevālu tradīcijām, noteikti jāpiemin pasaulē par simbolu kļuvušais Rio karnevāls Brazīlijā, kas aizsācies pagājušā gadsimta 30. gados. Tās ir ugunīgas dejas, krāšņi tērpi, krāsas, mūzika, ritms, kas februārī plūst pa Riodežaneiro ielām. Karnevāla pamatā ir sacensība starp sambas deju skolām, kur labākās no tām noslēgumā dodas uzvarētāju parāde. Tas nu ir pasākums, ko vērts redzēt ar savām acīm.
Otrs iespējams zināmākais karnevāls ir Venēcijas karnevāls, kas jau gadu simtiem priecē gan pilsētas iedzīvotājus, gan arī tūristus. Pēdējā laikā šķiet, ka vairāk otros. Venēcijas karnevāla tradīcijas meklējamas jau 13. gadsimtā, un tā galvenā ideja ir pārvērsties, mainīt identitāti, paslēpjoties aiz dažādām maskām ar mērķi atlaist grožus. Mūsdienās gan orģijas ir jāmeklē citur, bet kā lielisks tūrisma produkts tas pastāvēs tik ilgi, kamēr vien Venēcija nebūs jāaplūko ar akvalangu. ☺
Pārceļoties uz mūsu platuma grādiem, jāatzīst, ka Latvija nevar lepoties ar tik grandioziem karnevāliem. Viszināmākais un vēl joprojām ik gadu februārī notiekošais ir Mākslas akadēmijas karnevāls. Tā ir pārvērtību nakts, kad akadēmijas koridori kļūst par deju placi, mācību telpas par dažādu kompāniju uzdzīves ostu, bet visi pārēji skolas stūri un aizdurves par klusējošiem lieciniekiem nakts notikumiem. Neatņemama pasākuma sastāvdaļa ir mūziķu uzstāšanās un dažādas performances. Tā, piemēram, pagājušajā gadā tika piedāvāts ceļot laika mašīnā uz 1989. gadu un atcerēties mākslinieciskās, politiskās un sabiedriskās tendences, kas valdīja šajā laikā.
Atskatoties uz karnevāla 70 gadu stāžu, jāatzīst, ka tas radījis ne vienu vien leģendu par Latvijas mākslinieku bohēmisko sabiedrību. Pasākums pamatā pulcēja tikai akadēmijas studentus un māksliniekus. Citiem iekļūt leģendārajā karnevālā bija iespējams tikai ar paziņu palīdzību. Mūsdienās situācija ir mainījusies, un karnevāls ir kļuvis pieejams ikvienam, kurš var kaut ko sameistarot un samaksāt ieejas maksu. Kā atzīst Guntis, karnevāla apmeklētājs 80. gados, pasākums nebija iedomājams bez trakulībām, uzdzīves un mūzikas. Piemēram, pasākumā uzstājās Juris Kulakovs, Ieva Akurātere. Cerams, ka arī šogad viss notiks, tādēļ seko līdzi informācijai, darini tērpu un pārvērties.
70. un 80. gados savus ziedu laikus piedzīvoja arī Gaiziņkalna karnevāls, kas jau kopš pagājušā gadsimta sākuma pulcina ziemas sporta veida cienītājus uz ziemas sezonas noslēgumu Latvijas augstākajā kalnā. Karnevāla noskaņa tika radīta, savedot vienuviet dažādus pašdarinātus, netradicionālus braucamrīkus, ar kuriem var laisties lejā no kalna. Kā atceras šā pasākuma apmeklētāji 80. gados, aktivitātes uz kalna esot turpinājušās līdz pat rītam tuvējās mājās. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 1997. gadā Latvijas snovbordisti reanimēja šo tradīciju, atkal uz kalna pulcējot vairākus tūkstošus cilvēkus uz ziemas sporta aktivitātēm. Kā atzīst Ansis Egle, viens no snovborda kustības aizsācējiem Latvijā un šā pasākuma organizators, pamatā tā bija vēlme dot iespēju cilvēkiem labi atpūsties, jo bez „Žorža Siksnas, disenes un kautiņa” ārpus pilsētām toreiz nekā cita nebija. Pasākuma ietvaros bija iespēja ne tikai nolūkoties uz snovborda šovu, bet arī ikvienam apmeklētājam piedalīties konkursā par interesantāko pašdarināto braucamrīku.
Kā redzi, karnevāls ir tavs laiks, kad vari uzvilkt īsus vai garus svārkus vai vispār staigāt bez svārkiem. Ne vienmēr pārvērtībām vajag biezu maku un skalpeli. To var atrisināt, vienkārši pārģērbjoties, atstājot aiz sevis ikdienas domas un darbus, atļaujoties uzvesties neikdienišķi un atraisīt sevī citu es.
Nelielai iedvesmai daži video no interneta dzīlēm par krāšņajām karnevālu tradīcijām Venēcijā un Riodežaneiro.
Venēcijas karnevāls
Riodežaneiro karnevāls
Neizlasīju līdz galam, bet man karnevāls asociējas ar tādu mazu vai lielu izvirtību – tu taču nezini, kas zem tās maskas, vari sataisīt tādu mazo karnevāla afēru ar pīķa dāmu, it kā tā nemaz nebūtu taisnība. Vizuāli aizrauj tieši Brazīlijas karnevāli, kur zaķi prot smuki dupšus drebināt.
pujat, tā jau arī bija – karnevāls bija laiks, kad atlaist grožus un ne tā paknapi 😉