Kariņš pirms Ziemassvētkiem

Šajā mazliet drūmajā Ziemassvētku laikā, kad no Latvijas plūst grūtsirdības dvaka, bet Tamperē studenti ik rītu un vakaru atvadās uz neredzēšanos, nolēmu piedalīties sev netipiskā pasākumā – lāzeru kaujās.

Varbūt, ka tas nemaz nav man tik netipisks pasākums, bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka kariņu spēlēšana man (atkal) sagādās tik lielu azartu.

It kā jau lāzeru kaujām nevajag daudz priekšnoteikumu, lai tas būtu aizraujoši, jo kāda gan starpība, kuru tu atkārtotas reizes nošauj. Taču draugus nošaut vai ar draugiem kopā pa kaktiem slēpties un rāpties ir jautrāk, nevis, piemēram, ar svešiem maziem un šaušalīgi izveicīgiem puisīšiem.

Tā nu mēs draugu un paziņu bariņš sapulcējāmies, mūs ietērpa kosmiski mirguļojošās vestēs, ar caurspīdīgiem ieročiem pie sāniem. Katram tika piešķirts tikpat kosmisks vārds (es tiku pie Lithos) un tad mēs sadalījāmies komandās, kuru atlases princips bija – kuru man vairāk gribētos nošaut. Apbrīnojami, ka šajā brīdī tik tiešām ir skaidrs – kuru!

25 minūtes nenormāli noskraidījos pa tumšu zāli apšaudīdama pretiniekus un nereti arī savas armijas biedrus. Gluži kā īstā karā, zaudējumi bija lielāki nekā ieguvumi, t.i. kaujinieki nomira biežāk, nekā nogalināja. Un gluži kā īstā karā vēl pēc spēles salīdzinājām savas trofejas..

Lāzeru kariņš izrādījās gluži vai sports, jo tas mūs visus apveltīja ar sārtiem vaigiem, slapjām mugurām un nogurumu. Domāju, ka miermīlīga domāšana nav šķērslis šādam nelielam azartam un izlādei. Un kas gan ir miermīlīga domāšana?!

Atradu, ka Rīgā šo prieku var nobaudīt nebaudāmajā Go Planet, un glītajā Bowlero.

Vairāk lasi www.kleita.net

Saistītie raksti

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.