Kāpēc publiskojam savu PRIVĀTO DZĪVI?

Kā vērtēt tādu mūsdienu parādību, kā savas privātās dzīves publiskošanu? Albumi ar bildēm sociālajos portālos ir pirmais līmenis, tam seko precinieku meklēšana TV raidījumā, bildināšana tiešajā ēterā, tiešraide no kāda šova dalībnieku dzīves 24 stundas diennaktī utt. Jā, tā mēs izmantojam jauno tehnoloģiju iespējas, bet ar kādu mērķi? Kādēļ vieni to dara, bet citi skatās, lasa un dzīvo līdzi? Uz šiem jautājumiem mums atbildēja kāda sociālā portāla dalībnieki, kā arī lūdzām komentāru ārstei-psihoterapeitei Žanetei Sebrei.

PRIVĀTĀS DZĪVES PUBLISKOŠANAS MOTĪVI
Kādā forumā par līdzīgu tēmu izskanēja ideja – varbūt jāierīko novērošanas kameras sabiedriskajās tualetēs, dzemdību zālēs, un arī bērnu taisīšana varētu notikt publiski. Manis izveidotās diskusijas dalībnieki uz tādām galējībām neaicināja, bet secināja, ka piedalīšanos šovos varētu uztvert kā interesantu piedzīvojumu un jaunas pieredzes apgūšanu. Tiesa, neesot izslēgts, ka viena liela daļa pēc tam piedalīšanos arī nožēlo, jo skatītāji dalībniekus nežēlo, un savos komentāros mazgā kauliņus uz nebēdu.
Vēl izskanēja tādi publiskošanas motīvi kā totāls uzmanības trūkums (reizēm gan publiskošana nevis atrisina, bet drīzāk padziļina šo problēmu), alkas pēc lētas popularitātes, uzmanības un enerģijas piesaistīšana, garlaicība un vēlme dalīties pieredzē, priekā, vai palielīties, dibināt jaunas pazīšanās. Savukārt tie, kas skatās, sublimē savas neizpaustās emocijas. Savā ziņā tie ir eksbicionisti un vērotāji, un tas nav ne labi, ne slikti, ja noder abām pusēm. Kuram tad nepatīk palūrēt pa atslēgas caurumu, un ja vēl tas pat nav caurums, bet ir izlikts apskatei, kāpēc lai nepaskatītos?
Cilvēkam kā sabiedriskai būtnei vajag lieciniekus savai dzīvei, savai eksistencei, tā apliecinot, ka viņš ir. Cilvēki vēlas būt ar kaut ko pamanīti, bet mūsdienās tik daudz kas izgudrots, tik daudz jau citi paveikuši, ka nekas cits neatliek, kā dabūt slavu ar sevi pašu, vai vismaz ar sevi tādu, kādu tevi padara konkrētais šovs. Tiesa, šovos daudz kas ir uzspēlēts, un darīts speciāli, tā, ka tavs tēls var tikt izveidots tāds, kādu tu nemaz nevēlētos parādīt plašām tautas masām. Viens no aptaujas dalībniekiem – Dainis B. – pat uzskata, ka, kamēr šovi netiks pielīdzināti smagas un ļaundabīgas iedarbības narkotikai, darba tikums ir nopietni apdraudēts.
Vēl viens iemesls dalībai šovos var būt savu kompleksu pārvarēšana. Inguna V. piedalījusies spēlē „Lampu drudzis”, jo viņai vienmēr ir bijušas bailes no videokamerām, no filmēšanas, un tajā periodā nolēmusi visus savu kompleksus likvidēt. Laura P. piebilst, ka izvelkot skeletus no tumšajiem skapjiem gaismā, tie mēdz pārvērsties par putekļiem, kurus aiznes vējš.

CITU PRIVĀTĀS DZĪVES VĒROŠANAS MOTĪVI
Runājot par intensīvu šovu un arī seriālu skatīšanos, Jūlija B. uzskata, ka visbiežāk galvenais iemesls ir tajā, ka trūkst emociju un piedzīvojumu savā dzīvē. Nu un, ja kaut kā nav, tad mums parasti ir nosliece to kompensēt – apzināti vai nē, bet tā notiek. Piemēram, tenkojošās babuškas uz soliņiem – viņām savā dzīvē nekas interesants īsti vairs nenotiek, tādēļ arī apspriež sākumā seriālus, pēc tam nama iedzīvotājus.
Dace D-V. visai pamatoti norāda, ka tas, kāpēc cilvēki skatās un lasa par citu privāto dzīvi, ir arī tamdēļ, lai atrastu kādu, kuram klājas tāpat, kurš jūt, vai saprot lietas tāpat kā pats skatītājs. Vienkārši, lai būtu iemesls atkratīties no sajūtas, ka esi kā "baltais zvirbulis" vai "melnā avs". Dace pati esot no tiem cilvēkiem, kurš dalās vienalga sliktajā vai labajā pieredzē (ne šovos, bet dzīvē ar cilvēkiem). Viņa to dara tamdēļ, lai varbūt kāds nepieļautu tās pašas kļūdas vai arī izdarītu pareizo izvēli. Tie, kuri dalās publiski, patiesībā nedara neko sliktu. Viņi savā veidā mēģina padarīt pasauli labāku. Protams, ir atšķirība starp to, kurā brīdī cilvēks sevi popularizē, un kurā brīdī cilvēks mēģina sniegt kādu padomu vai dzīves gudrību. Ir jāmāk izvēlēties īstie vārdi, lai tas, ko gribi pateikt neizklausās vulgāri un šokējoši.

KAUNS CITU VIETĀ PAR VIŅU ATKLĀTĪBU!
Lolita K. novērojusi interesantu parādību saistībā ar šovu skatīšanos. Redzot citus cilvēkus TV ekrānā izklāstot savu privāto dzīvi, piemēram, „Degpunktā”, vai vēl trakāk šovā "Precamies", viņu pārņemot neizskaidrojama neērtības sajūta, tāds kā kauns tā cilvēka vietā.
Aija O. piezīmē, ka šķietot – pilnīgi par viņas sajūtam rakstīts un piesauc tādus piemērus: „Braucu autiņā kopā ar kādu laimīgo jauno tēvu, kurš runāja pa telefonu. Viņam laikam jautāja, kā mazajam, jo viņš atbildēja – ēd kā teļš un kakā kā teļš!! Es tiešām nesaprotu, kāpēc man bija kauns par viņu, bet bija. Lai piedod man visi "Dziedošo ģimeņu" fanāti, bet skatoties šo raidījumu, man tā sajūta ir nepārtraukti. Kauns, kauns, kauns! It kā es tur būtu uz tās skatuves uzkāpusi ar savu neskanīgo balsi! Pilnīgi tagad neērti paliek par to domājot”. Uz ieteikumu izmantot iespēju neskatīties raidījumu, Aija O. atbild, ka to iespēju, protams, izmantojot, arī draugam esot tāda pati sajūta, bet „viņš kaut kāds nenormālais – bieži uzslēdz, kad rāda un pats šausminās”.

PSIHOTERAPEITES KOMENTĀRS
Ārste-psihoterapeite Žanete Sebre saka, ka mūsdienās ir nojukušas un nojauktas daudzas robežas. Tas attiecas arī uz privātumu, un valda diezgan liels apjukums, kur beidzas kaut kas privāts, un sākas kaut kas publisks. Nav izpratnes par to, kam jābūt privātam, kam jābūt publiskam. Ja runājam par motīviem, kāpēc cilvēki vēlas publiskot savu dzīvi, tad tie ir šādi:
  • Cilvēki jūtas ļoti vientuļi. Neskatoties uz ģimeni un draugiem, ir cilvēki, kas izjūt lielu emocionālu tukšumu un atsvešinātību. Šo tukšumu viņi cenšas aizpildīt, veidojot jaunas un atkal jaunas attiecības interneta vidē. Kaut kā ir jānotur citu nepārtraukta interese par sevi, un te nu der jebkādi līdzekļi, arī visa privātā publiskošana.
  • Vajadzība pēc novērtējuma, vajadzība sajust, ka citiem patīku, ka esmu gana labs. Šajā gadījuma rūpīgi tiek sijāti visi izteiktie komentāri un kritikas saklausīšana, var pat radīt personisku drāmu un katastrofu.
  • Vēlme parādīt citiem, ka man izdodas, ka esmu veiksminieks, ka esmu labāks, jeb, citiem vārdiem sakot, tāda nepārtraukta sāncensības sajūta.
  • Interesanti, ka bieži šīs publiskās aktivitātes patiesībā ir veltītas kādam konkrētam cilvēkam, kura uzmanību vēlas piesaistīt vai kuram vēlas kaut ko „pateikt”, bet to dažādu iemeslu dēļ nevar izdarīt tieši.
  • Vēl viens no privātās dzīves publiskošanas motīviem – tā saucamā kontrfobiskā uzvedība – piemēram, ja cilvēkam ir sociālā fobija, viņš nevis izvairās no nonākšanas uzmanības centrā, bet tieši pretēji, noliedz savas bailes un dara visu, lai nonāktu uzmanības centrā.
  • Protams, varētu būt arī tādi iemesli, kā vēlēšanās citiem palīdzēt ar savas dzīves piemēru, bet diez vai šovi ir tā labākā vieta, kur to darīt. Tai pat laikā internetā publicēti ceļojumu iespaidi tiešām var palīdzēt kādam citam labāk saplānot savu ceļojumu.
Tiem, kas skatās, lasa un runā par citu dzīvēm, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu – ko tas man dod? Vai tas mani kaut kā bagātina, vai es sapratu kaut ko labāk par sevi? Vai tas palīdz man savu problēmu risināšanā? Varbūt skatoties uz citiem, es izvairos no savas dzīves sakārtošanas? Tā teikt – es ļoti labi zinu, ko citiem vajadzētu darīt, kamēr ar savu dzīvi netieku galā…

 
6 komentāru
  1. Varbūt, ka esmu vecodīga bet neatbalstu visu to izrādīšano – sākot ar sociālajiem portāliem, kur daži nekautrējoties izliek foto par visu savu dzīvi un beidzot ar trash šovu Precamies, kur man vnk šoks ir par to kā var stāstīt visai valstij pat nevis vnk kaut ko ar savu privāto džīvi, bt par savām personīgajām neveiksmēm – par to, ka st, krāpj, pamet…. Nesaprotu kādēļ vajag mazgāt savu netīro veļ publiski.

  2. Vistrakākais ir tās pusplikās dāmas sociālajos tīklos! Tiešām, laikam tas ir uzmanības trūkums…

  3. šovi, ir tikai viens privātās dzīves publiskošanas aspekts, turklāt to dara neliels % no visiem iedzīvotājiem. Lielāka problēma – visas fotogrāfijas, ko cilvēki ievieto gan savos profilos sociālajos portālos, gan arī galerijās. Lūk šī informācija uz neatgriezeniskiem laikiem ir ierakstīta vēsturē un pat pēc dzēšanas tās visas ir pieejamas interneta vidē. Tā ir milzīga problēma, ko daudzi šodien pat neapzinās.

  4. Piekrītu psihoterapeitei, liela nozīme ir tam kur un ko publsiko. Profila bilde (vai pat vairākas) palīdzēs citiem atrast kontaktus. Galerijas sociālos tīklos var uztaisīt privātas, lai redz konkrēts cilvēku loks (piemēram, tāli radi, draugi). Ceļojuma un pieredzes apraksti arī kādam var noderēt, tos otrus visbiežāk labāk publicēt anonīmi. Šovu mērķis ir izklaide – ja cilvēks vēlas, lai citi izklaidējas, skatoties viņa privāto dzīvi, tad lūdzu. Arī vidusslaikos bija galma āksti. Rakstnieki, mākslinieki, vairāk vai mazāk, tiešāk vai mazāk tieši, arī publicē savu dzīvi, parāda visiem savu dvēseli. Man liekas tas arī ir būtisks faktors, kāpēc tik daudz tiek publicēts i-netā, daudzi vēlas kļūt par rakstniekiem vai māksliniekiem, modeļiem…

  5. paldies psihoterapeitei par komentāru, ļoti labs, piekrītu visos punktos – arī par vientulību, par ierakstu “veltīšanu” kādam konkrētam cilvēkam.
    Esmu novērojusi, ka tiem, kuriem viss kārtībā, nemaz neprasās savu dzīvi izlikt publiski.

Komentēt skai Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.