Kāpēc mums ir bail teikt ārstiem taisnību?

Jau 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras medicīnas zvēresta tēvs, grieķis Hipokrāts atgādināja saviem mācekļiem, lai viņi pārāk neuzticas pacientu apgalvojumiem par nozīmēto zāļu regulāru lietošanu. Mediķi mūsdienās aukstasinīgi piever acis uz līdzīgu situāciju. Viņi zina, ka lielākoties mūs visi mēdzam ārstiem melot par savu veselības stāvokli, simptomiem un zāļu lietošanu.
Visierastāk tas notiek, kad pacientam vaicā par tā kaitīgajiem, vai nevēlamajiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanu, alkohola lietošanu, vai brīvu seksu, mainot partnerus. ārsti zina, ka atbilde, ko pieticīgi sniedz paciets, jāpareizina vismaz ar trīs, lai nojaustu patieso ainu. Un tomēr – kāpēc mūs melojam ārstiem – apgrūtinot viņiem izprast reālo situāciju un pakļaujot riskam savu vesel?bu?


ārstam pieder vara un biedējoši instrumenti

Melojot ārstam, mūs savā ziņā uzvedamies kā bērni, atvēlot mediķiem „Liel? un Varen?” lomu. Šis „p?rcilv?ks” var mūs sodīt, pārmest, kaunināt, vai izstāstīt visiem citiem ļoti slēpjamas un intīmas lietas, ko nupat esam tam uzticējuši.
Ir psihoterapeiti, kas vainu noveļ uz psiholoģiski nevienlīdzīgo stāvokli, kādā ir tikko noģērbies, kails pacients un baltā halātā rūpīgi apģērbies ārsts ar spož?s kastītēs un baltos plauktiņos izkārtotiem instrumentiem, kuri var tik „v?rsti” pret jau tā sabijušos plikni. Tomēr ne visu ārstu klātbūtnē mums jāizģērbjas un parasti ejot kabinetā mūs nojaušam, vai mediķis veiks kādas manipulācijas (piemēram, skalos ausi, caurdurs aizdegunes sieniņu), vai arī vienkārši uzklausīs sūdzības.
Psihologi uzskata, ka ir trīs galvenie iemesli, kādēļ mūs tomēr nesakām ārstiem visu taisnību par savu veselību.

Kauns
Aiziet pie ginekologa un pastāstīt, ka pēc vētraina īslaicīga sakara,  tavuprāt esi iedzīvojusies nelāgā venēriskā saslimšanā, prasa pārvarēt sevi, tik galā ar kauna un pazemojuma sajūtām.  Tad neapzināti šķiet svarīgi vismaz ārsta kabinetā „nezaud?t seju”. Tādēļ uz jautājumu, cik bieži ar šo partneri ir bijis sekss, sieviete atbild, ka tikai vienreiz, bet uz jautājumu, vai pa vidu ir bijis vēl kāds partneris, atbild noliedzoši. Š?iet – tik ?oti  jākaunas par rezultātu (saslimšanu), ka vismaz attiecībā uz visu pārējo sižetu gribas ārsta acīs izskatīties labākai, nekā esam patiesībā.
Sievietes ginekologa kabinetā mēdz noklusēt, ka viņām iepriekš bijis aborts, vai pārslimotas kādas seksuāli transmisīvas slimības. Aiz vēlmes atstāt labāku iespaidu, sievietes nereti apgalvo, ka izsmēķē vien divas trīs cigaretes dienā, kad ārsts gatavojas izrakstīt orālās kontracepcijas līdzekļus, lai gan patiesībā tiek izkūpināta paciņa.
Mūs melojam par viediem kā ir gūtas daž?das traumas, jo mums ir kauns pieaugušam, nopietnam ārstam izstāstīt, cik muļķīgi viss noticis.
Mums ir kauns iet pie zobārsta, jo tik sen neesam pie tā bijuši, ka ārsts, ieraugot mūsu caurumus, jutīsies šokēts. Un mums būs tik smagi pārdzīvot viņa šoku!
Melojam ilgi pazīstamai pavecai ģimenes ārstei, ka dzeram viņas izrakstītās zāles pret muguras sāpēm un tās TIEŠ?M palīdz, lai gan patiesībā ejam uz adatu terapiju un medikamentus neesam dzēruši nevienu reizi. Mums vienkārši ir kauns atzīties, ka neesam noticējuši viņas izvēlētās metodes pareizībai un esam izvēlējušies citu.
Bailes
Ir cilvēki, kas lielu savu bērnības daļu pavadījuši slimnīcās. Viņiem no ārstiem nereti ir gandrīz paniskas bailes. Pieaugušā vecumā saslimstot, viņi nevar saņemties aiziet uz vizīti, ilgas dienas ciešot nepatīkamus simptomus un no visas sirds cerot, ka viss pāries pats no sevis.
Mums ir bail no medicīniskām manipulācijām, jo zinām, ka tās būs sāpīgas, tādēļ atrodam iemeslus, nogaidīt. Tas nereti izvēršas vēl lielākās veselības problēmās un vēl nepatīkamākās manipulācijās. Mūs pat mēdzam ārstiem melot, ka mums nemaz tik ļoti nesāp un simptomi parādījušies tikai pirms pāris dienām, lai gan sāp ļoti un jau divas nedēļas. Mūs ceram, ka šie meli liks mediķim būt saudzīgākam un nedarīt neko pārāk nepanesamu.
Mums ir bail teikt par līdz šim pārcietām veselības problēmām, jo klusībā šķiet, ka tas var situāciju tikai pasliktināt. T?  rezultātā ārsti mēdz izrakstīt zāles, kas nav savietojamas ar zālēm, kuras mums, piemēram, jādzer noklusētu veselības problēmu ārstēšanai.
Mūs izjūtam bailes, kad esam nodevuši analīzes uz AIDS/HIV vai C hepatītu. Līdz neesam saņēmuši rezultātus, mums pat ir bail kādam atzīties, ka esam baidījušās.
Cilvēkiem, kuru ģimenes locekļiem bijušas smagas slimības – piemēram, vēzis, nereti ir bail iet pie ārsta, jo arī viņiem var atklāt kādu smagu, nedziedināmu vainu.
Mūs zvanam zobārstam un atceļa vizīti, jo šķietami netiekam, lai gan patiesībā nespējam pārvarēt bailes.
Savtīgi iemesli
Šie ir nevainīgāki meli, lai arī tiem mēdz būt nepatīkamas sekas. Droši vien nav bērna, kas vismaz reizi nebūtu „saslimis”, lai neietu  uz skolu. Esam rādījuši ārstam gluži veselu kaklu un stāstījuši cik ļoti tas sāp, vai berzuši ar vilnas segu termometra galiņu, lai temperatūra pakāptos pāri 37 grādiem.
Kad ir bijis iemesls neiet uz darbu, nereti esam melojuši ārstam pa telefonu par noķertu vīrusu, ar kuru pašaizliedzīgi cīnīsimies pašu spēkiem un ienāksim pēc slimības lapas, kad viss būs beidzies.
Ir cilvēki, kuriem vienkārši patīk dzert zāles un izlikties mazliet slimākiem, nekā viņi ir patiesībā. Tādēļ tie ir gatavi melot ārstam, lai tiktu pie „vajadz?g?” medikamenta. Sūdzoties par bezmiegu, tie dabū miega zāles un vaimanājot par „ac?mredzam?m” depresijas pazīmēm, tiek pie antidepresantiem, kurus šodien esot „mod?gi” dzert.
Ir iespēja nemelot!
Mūs jau kopš bērnības esam apguvušas patiesību, ka melot nav labi. Un kopš bērnības melojam. Tomēr pieaugot un kārtējo reizi stāstot nepatiesību, nereti jūtamies slikti. Vēl ļaunāk – sākam sevi šaustīt un mocīties pašpārmetumos. Psihologi norāda, ka tas ir pēdējais, kā ar sevi šādā situācijā izrīkoties. īpaši, ja melošanas iemesli ir kauns un bailes. Speciālisti mudina – ir vērts mēģināt saprast iemeslus un censties sev godīgi atbildēt, kādēļ jūtam tik sakāpinātu bijību un piedāvājam tik milzīgu varu ?rstam? Kādēļ mums viņiem jāmelo, padarot viņus pārākus, bet mūs pašus tik niecīgus, ka jāslēpjas nepaties?b?? Mūs esam pieauguši cilvēki, kuri var teikt taisnību un mūs par to nevar sodīt, vai kaunināt. Mūs neesam sliktas, tādēļ, ka saslimām, vai ilgstoši nesaņēmāmies aiziet pie ārsta, baidoties no sāpīgām manipulācijām. Mūs esam cilvēcīgas. Vērts sev atzīt, ka pie ārsta mūs ejam pēc pilnvērtīgas palīdzības. Un mediķi parasti apzinās, ka tieši tas arī ir viņu uzdevums un pienākums. Turklāt mūsu varā ir pateikt „n?” kādām manipulācijām un izvēlēties citu alternatīvu, ja tāda ir iespējama.
Parasti ikviens cilvēks mazliet uztraucas, ejot pie ārsta, bet, ja tev šie gājieni sagādā mocības, un tu nespēj būt atklāta pat ļoti vēlēdamās, iespējams, tev ir vērts vienkārši meklēt citu speciālistu. Tādu, kas būtu iejūtīgāks, ieinteresētāks, laipnāks un nesteidzīgāks. Kurš mazinās tev vēlmi aizsargāties un ļaus iespēju būt atklātākai un drošākai viņa klātbūtnē. Līdz ar to radot iespēju pilnvērtīgāk parūpēties par tavu veselību un atbrīvoties no ļaunā bubuļa „bied?jošie ?rsti”.

18 komentārs
  1. Jāā. Ļoti par mani. Man arī nevaru pat paskaidrot kāpēc, bet gribas ārstu acīs izskatīties nevainīgākai, nekā patiesībā esmu. Piemērs par smēķēšanu un pretapaugļošanās zāļu lietošanu vispār bija par mani. Es taču tiecu, ka nepīpēju. Kad mājās izlasīju instrukciju, tad sapratu, ka bik garām, bet pat tad meloju – teicu, ka jūtos no šīm zālēm slikti un droši vien vispār negribu eksperimentēt ar kontracepcijas līdzekļi. Līdz kamēr nonācām līdz spirāeli.

  2. Man bija ginekoloģe, kas visu laiku kaut kā tā nicīgi izturējās. Man bija visādas problēmas un bija sajūta, ka viņa tā kā pārmet tā kā ar tādu vīzdegunīgu attieksmi izturas. Es izdarīju tieši tā, ka te ieteikts – nomainīju ārsti. Un viss ir ok. Ne man ir kaut kādas vainas sajūta, ka es tik slikta, ne kas.

  3. Man ārsti vispār kaut kā nepatīk, tāpēc eju pie viņiem reti un bez prieka. Pat nezinu – meloju, vai nemeloju, bet cenšos nepateikt neko lieku.

  4. Es vispār ārstiem neuzticos un neticu. Viņi ir ļoti pavirši lielākoties. Ļoti reti dzeru izrakstītas zāles (pirms tam visu par tām izpētu) un vēršos pie viņiem tikai tad, kad nav citas izejas.

  5. Manuprāt, laikos, kad ārsta vizīte maksā 25Ls, viņiem vēl melot – tā jau ir vienkārši ekstra ekstra klase. Tad jau labāk neiet vispār. Es ārstiem nekad nemeloju, jo apzinos, ka esmu atnākusi pēc palīdzības, nevis pamānīties un paslēpes spēlēt.

  6. Esmu donors un nododu asinis regulāri, bet tās pieas pidienas, pēc kurām var uzzvanīt un uzzināt, vai nav kāda šausminoša slimība – ala c hepatīts un aids – ir oi, ku briesmīgas. Piekrītu.

  7. Ļoti precīzi aprakstītas situācijas.ja mums būtu vecs , labs ģimenes āststs -kurš Tevi pazīst jau no autiņiem -noteikti būtu labāk!
    Lai nu -kā -ja esam pieaugušas -pārvaram gan savu kaunu, gan bailes -un pie dr. ejam Sliktāk, ja nav vizītei naudas…Un tas lūk šobrīd ir pat aktuālāk!

  8. Baigi precīzi – kā ar nazi – naudas jau nav pie tiem ārstiem iet:( Man, piemēram,. pie zobārsta – reāli nav par ko aiziet. es nezinu, ko gaidu – laikam, kad sāks sāpēt un būs jārauj ārā.

  9. es tiešām dokam stāstu, ka sāp mazāk, ka t’ zemāka, ka pārgāja ātrāk un neatkārtojās, JO – man mamma ir doks. un es nespēju noklausīties to, kas nav citiem jādzird – ka nav pareizi zāles dzertas, ka zeķes par plānām, ka par ātru iets laukā.. un galvenais – tiešām, es jau pati visbiežāk vainīga. un gan jau daudziem ir tā, ka neizdara visus rīkojumus, un rezultāts nav lāgs.. tikai – pārējiem nav jāklausās tā morāle.. :))

  10. Uzticēties tiešām iespējams tikai tad, kad esi atradis savu ārstu. Un pat tad ne vienmēr visu pasaku līdz galam. Un tomēr tomēr uzticības līmenis tad noteiki ir augstāks.

  11. Esmu no tiem bērniem, kas mēnešiem dzīvojās pa slimnīcām. Man bija nopietna mugurklaula problēma. Un tagad patiesi ir tā, ka vismazākā saikne ar baltiem halātiem rada vienkārši paniku. Pat pie draudzenes uz dzemdību namu gāju ar trauksmi. Saprotu, ka esmu pieaudzis cilvēks un te uzrakstītie psiholoģiskie ieteikumi ir ļoti derīgi, bet man tiešām ir tāda sajūta, ka ārstu rokās ir visa iespējamā vara man nodarīt sāpēs un izdarīt kaut ko piespiedu kārtā.

  12. :))) man patika par to melošanu skolas laikā, ka esam slimi. Nu precīzi par mani. Bet ārsts ne reizi ne aci nepamirksķināja. Ej nu sazini, vai viņam bija vienkārši vienalga, vai kompetence tik zema, vai kas. Bet vinmēr tiku pie atbrīvojuma no skolas.

  13. Man apkārt ir bijis pietiekami daudz piemēru ar ārstu nolaidibu, “nepamanīšanu” un pārāk mazu konvertu. Rezultātā ir cietusi man tuvu cilvēku veselība. Pasakiet, kā lai ārstiem uzticas? Nevajag pat melot. Vienkārši – jebkad, kad man ar viņiem ir darīšana, es visu 10X pārbaudu un pārlasu pati. J būtu jātaisa operācija, tad gan man nebūtu ne jausmas, kā rīkoties. Es no ārstiem pamatoti baidos, jo liela viņ daļa ir nekompetneti un nolaidīgi cilvēki, kas vairāk atgādina ierēdņus – recepšu izrakstītājus, nevis ārstus.

  14. Baile, ir dvēseļu slimīga, kuru var izarstēt caur grēksūdzi.Ir vajadzīga tikai tava ticība un atkal nebaidīties, ka Dievs tev visu piedos. Grēksūdze ir vislabakais ārsts
    visā pasaulē.Tāpec, ka šis ir tavs noslēpums, bet Dievs pieņem noslēpuma darbus, cit. Nelielies ar saviem darbiem, bet ieej savā tumša kambarī un tur piesauc Mani.

  15. jā… tas piemēra par miega zālēm ir gluži kā priekš manis… nu esmu,es melojusi ārstam,lai dabūtu šīs zāles,bet vienalga es uzskatu,ka labs ārsts pamanīs vai tu runā taisnību vai melo,ir daži tādi,kas ir gatavi izrakstīt jebko,ko tu vēlies,lai tikai viņi saņemtu naudu… patiešām ir labi sameklēt ārstu,kurš tev patīk un kuru tu atrodi par vērtīgu,lai uzticētos,jo nievājoša attieksme,stulbas piezīmes un runāšana “caur puķēm” nekādu vēlēšanos uzticēties neizraisa.labāk ir runāt patiesību,protams,bet tikai pie īstā cilvēka,kurš tevi saprot un zina,kas tev patiešām ir vajadzīgs un iesaka labāko priekš tevis,nevis kas būtu labāk pašam…

  16. Hipokrāts jeb Kosas Hipokrāts (grieķu: Ιπποκράτης, Hippokrátēs, dzimis ap 460. gadu p.m.ē., miris ap 370. gadu p.m.ē.) Pērikla laikmeta sengrieķu ārsts. Kas tas par zvēresta tēvu, kas dzīvojis 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras? Eglītes kundzei nevajadzētu tik pavirši cept rakstus.

  17. [email protected]

    dearest vienu,
    am miss Rita l nāca pāri savu profilu uz šo vietu ([cenzēts]milnieki.lv) un uzskatīja, interesē zināt
    un sazināties ar Jums par reālu un savstarpēju sapratni. Jūs varat sazināties ar mani
    Šajā e-pasta adrese [email protected], lai mēs varētu sazināties un es nosūtīs jums
    manas bildes, ja vari uzrakstīt tikai tu manu id.
    best regards,
    Rita

    dearest one,
    am miss Rita l came across your profile on this site([cenzēts]milnieki.lv) and felt interested to know
    and communicate with you for real and mutual understanding. you can contact me
    on this email address [email protected] so we can communicate and i will send to you
    my pictures if only you can write the my id.
    best regards,
    Rita

Komentēt Ciedra Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.