Kāpēc ar mīlestību nepietiek…?

“Satikāmies, iemīlējāmies, noreibām. Tavs mīļotais šķiet pats foršākais, gudrākais, skaistākais.  Pastrīdamies, ar laiku iepazīstam otra utis, bet tik un tā – savs vīrietis taču, mīļais!”

“Ak, mums pieteicās bērniņš! Atradās, atskrēja. Tas nekas, ka dzīvojam vienistabas dzīvoklī – būsim laimīga ģimenīte! Mani kāds mīlēs!”

Bērniņš nu ir klāt. Viņam ir apritējis gadiņš, un māmiņu alga līdz ar to – beigusies. Vīriņam darba nav, un nez kādēļ arī viņš īpaši neraujas, lai to dabūtu. Viņš dodas “kaut kādā” peļņā uz ārzemēm. Tu paliec viena šeit. Bez naudas, bez atbalsta, bez vīriņa. Arī viņam tur labi neklājas, jo dīvainā kārtā iedomātās piena upes ķīseļa krastos izrādījušās vien nereāls sapnis.

Šis ir stāsts, kuru dzirdēju no savas vecas labas draudzenes. Savulaik kopā gāzām kalnus. Draudzene bija starojoša, skaista sieviete, pielūdzēji arī bija visdažādākie – gan ļoti mīloši, gan ļoti turīgi, bet, kā jau mēdz gadīties, arī šajā salkanajā romānā viņai bija vajadzīgs tikai viens – paburzījies mazliet pa pasauli, tāds neatzīts mākslinieks. Neteikšu, ka neglīts. Un viņai vajadzēja viņu kā ēst, un nekas cits vairs neeksistēja.

Un domāju, kas, mīļās, ar jums notiek tajā brīdī, kad šitā norauj jumtu? Kas ir tās jūtas, tā vēlme pēc ģimenes veidošanas un vēl nezinkā, pat realitātē apzinoties, ka šis cilvēks nespēs pabarot ģimeni un viņam, iespējams, pa lielam būs vienalga? Kas notiek jūsu galvās, kur pazūd tās foršās starojošās meitenes un kāpēc viņas paliek par sagrauztām nelaimes čupiņām, kurām jādomā ne tikai, kā pieskatīt un pabarot mazuli, bet arī novāķīt tēviņu, kurš kārtējo reizi kaut ko dzīvē nesaprot, ir apmulsis un, šķiet, ir iedomājies, ka bērns varētu pārtikt no sausajām brokastīm, savukārt bērna māte – mīļotā sieviete – nekur jau nepazudīs, tepat jau viņa ir un visu izdarīs viņa vietā.

Es tiešām par daudz domāju? Mīlestība ir pats pats galvenais dzīvē? Kas īsti ir mīlestība? Vai mīlestība ir tā, ka tu aizmirsi savus sapņus un ilgoto laimīgo nākotni? Vai mīlestība ir cerība, ka Viņš mainīsies un jūs kļūsiet par laimīgu ģimeni, kurā augs laimīgs, paēdis bērns? Vai mīlestība var būt tad, ja nemīlam sevi pašus? Un kāpēc, sasodīts, tik daudz skarbu pierādījumu ir tam, ka “mīlestība ir akla”?

P.S. Vispār nerunāšu par tām, kuras paliek vienas. Vismaz tad mēs spējam mobilizēties, savākties un "raut". Bet šeit? Īsti ne šis ne tas. Jā, viņš ir tev blakus, bet vai ir to vērts?

14 komentārs
  1. Taa nav nekaada miilestiiba, kad norauj jumtu.. 😀 mees tikai esam pieradushi to taa saukt.. jo slinkums un bailes mekleet taalaak.. miilestiibu, ne kaisliibu, ne iekershanos, pat ne iemiileeshanos..

  2. Specigi un ticami, tamdel ari skaudri skumji. Pasaki savai draudzenei, lai vina samo suta d… Labak viena ar bernu un atverta pasaulei, nevis muzigajas gaidibas.

  3. Nja, bet viņa mīl taču viņu. Vismaz domā, ka mīl. Bez viņa nespētu i nemaz (arī domā, ka nespētu)…

  4. Kad sākam just, ka kaut kas attiecībās nav kārtībā un ir bail par to runāt, sākas gaidīšana… Tu visu laiku gaidi kaut ko – rītdienu, piemērotāku mirkli utt. un tad pie gaidīšanas tik ļoti pierod, ka tas jau šķiet normāli. Bet nekas nemainās, mīlestība pāriet, bet tā nekur nepazūd, tā pārvēršas par žēlumu, pieradumu, naidu vai vēl kaut ko citu. Īsāk – nav vērts

  5. Mīlestība ir pats pats galvenais dzīvē?

    Es teiktu ka galvenais ir nepazaudēt sevi šajā mīlestībā. Cik iespējams tas ir reālajā dzīvē – tas ir cits jautājums….

  6. Jo vairāk darīsi pati, jo vairāk Tev uzkraus – tā būs jebkurās attiecībās. Cik vilksi, tik vedīsi. Dēlu mammas to ir ielikušas pūrā dēliem. Skatieties, ka saviem dēliem neielieciet tādus pašus tikumus. Mans vīrietis sāk ausīties tad, kad jua vairs nevaru un kliedzu. Pati esmu ieaudzināta par to nerunāt – velku līdz jau jūtu jumts brauc…. Bet dēļ mīļotā un bērna no daudz kā ir jaāatsakās un depresija šajā atsacīšnās momentā ir ļoti tuvu. Tā ka – vai nu viena un starojoša mūžīgos meklējumos un flirtā vai kā tāda sēņu vecene, veca čība or else, jo tam pirmajam spēka un līdzekļu vienkārši nav….Neko nav jāmet prom…Jāizvērtē – kas konkrēti Tev ir vajadzīgs – bez viņa var, bet vai vajag…kāds bērnam labums un no kura modeļa lielāks….Tu paliec sekundāra….tāda likam ir tā mammas ieauklētā grūtā sievietes likteņa sadaļa, ka nevari kā gribi, ja Tev ir bērni….bet jāgrib kā vari…..

  7. Ja tā būtu mīlestība, viņš sūtītu to mazumiņu savējiem…Cilvēki realitātē nepadzīvoja, tikai ar rozā brillēm…skumji:-(

  8. šeit iet runa par naudas trūkumu, nevis par mīlestību:( Ja nevari atļauties ģimeni, tad arī nevajag to darīt ar cilvēku, kurā tu neesi parliecināts!!! Bet ja šo jautājumu no citas puses apskatītu – ja nebūtu naudas problēmas, tad ko Jūs teiktu par mīlestību?

  9. Sveikas, milotas, lieliskas, nesaprastas, pieviltas….! Milestibai tachu traktejuma nav! Tas ir jutu stavoklis, bez kura dzivei vispar nav jegas (globala aspekta, domaju).Var tachu atdoties sim nepratam ar “‘panjurcito makslinieku”!!! Tachu – piekritu raksta autorei, ka gimenes veidosanai deretu ari pieslegt smadzenu funkciju. Ne velti mums tas ir dotas no Dieva..
    P.S Es velu Jums satikt sev milu un patikamu, ka ari materiali un Jus saprotosu virieti! Latvijas sievietes to patiesi ir pelnijusas!

  10. saaku pinkšķēt par rakstu un veel par komentāriem….paaraak saapiigi un liidziigi manai situaacijai….

  11. Atbilde ir pashciena! Pashciena! PAsham sevi milet vajag, nevis gaidit kadu ,kas miles! Kairinajumu no arpuses! Ja, otrs var spet sagadat briniskigas jutas, bet pasham gaismu sevii vajag tureet un saprast kur ir ta robezha kad tas otrs jau nu galigi nedod ieguldijumu savieniibaa! Un nebusim naivas – tomer vajag vairak novertet virieti, kas spej sarupet visu, kas gimenei vajadziigs – sievietei nevajadzetu buut tai, kas nes to smagumu, skrien pa darbiem, kopj visas malas un vel bernus paspej aprupet! Lai saka ko grib, bet virietim ir jabut virietim un sievietei ir jabut sievietei!

  12. Patiesībā dzīvē jau nekas nav vienkārši un viss notiek tā kā tam ir jānotiek-tikai dzīvē bieži cilvēks nenojauš par savas dzīves galveno jēgu un no tā izrietošajiem visiem notikumiem un cilvēkiem,kuri palīdz īstenot mūsu uzdevumu. Visu dzīvi mēs mācāmies un viss ,kas notiek ,tiek mums dots kā uzdevums,lai izprastu to,kas ir jāizprot….. un neviens cilvēks mūsu dzīvē neienāk tā- pat- vien, katrs mēs satiekam tādu,kādu esam pelnījuši-lai izdarītu pareizos secinājumus un mācītos, ja nemācās un neieklausās sevī -uzkāp atkal uz tā paša grābekļa….un te rodas sievietes,kuras sūdzas,ka satikušas atkal tādu pašu kā iepriekšējais,bet pašu galveno nav sapratušas-nav spējušas mainīt SEVI….

Komentēt Nja Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.