Sveikas, dārgās. Pēc iepazīšanās ar rakstu par Osho, kā arī izlasot ar rakstu saistītos komentārus beidzot saņēmos arī pati šo to ievietot. Ja nemaldos, raksts bija par dzīves mainīšanu, to, kā atrast laimi un kur galu galā tā slēpjas. Neesmu speciāliste, vienkārši interesējos par to kādēļ man neizdodas sevi mainīt tā, kā man gribētos. Domāju, ka nebūšu vienīgā, kas teiks, ka jā, ir grūti sevi mainīt. Un nē, šajā rakstā nemēģināšu atrast jaunu, vieglāku veidu kā to paveikt, jo to, kā zināms, katra pratīs labāk. Taču, lai kaut ko pasāktu, jāpazīst savs ienaidnieks. Cik bieži ir sanācis lauzt sev dotos solījumus. Pirmdien apņemos katru dienu skriet vismaz 20 minūtes, piektdien jāsarauj un jāpabeidz aizkavējies projekts, skriešanai nav laika, sestdien noteikti jāatpūšas, nekādas skriešanas, svētdiena tāpat atpūtas diena, īsāk sakot līdz nākamajai pirmdienai visa apņemšanās vējā. Kādēļ? (Runa nav tikai par sportošanu, galvenais jautājums jau ir – kur izplēnē apņemšanās?) Iespējami šādi atbilžu varianti, katrai jau var būt citi, bet minēšu savus: Man nepatīk skriet (tā ir taisnība), man nav laika skriešanai, man nepatīk, ka citi redz, ka es skrienu/cik drīz man aptrūkstas elpas un jāpāriet uz soļošanu. Tātad, kādēļ? Visupirms, iespējams, ka apņemšanos nepildām gluži vienkārši tādēļ, ka mums nepatīk tas, ko mēs darām, iespējams var panākt vēlamo citā veidā. (Piemēram, atklāju, ka man ļoti iet pie sirds peldēšana – pēc tās nejūtos sasvīdusi, tās laikā nesanāk norīt mušiņas, kas siltās pievakarēs lidinās virs parka celiņiem, mīnuss ir tas, ka par baseina izmantošanu jāmaksā, kamēr parkos vari skriet, cik gribi). Vēl viena lieta, kas "noēd" apņemšanos saknē ir bailes. Bailes var būt dažādas, bet uzskaitīšu pāri, kas man vislabāk palikušas atmiņā. Bailes no nezināmā – samērā bieži, lai sasniegtu savu mērķi ir jāiziet no sava komforta zonas, tātad jādara tas, kas mums ir svešs, nepazīstams, biedējošs. Smieklīgais moments jau ir tāds, ka pēc kāda laiciņa tas, ko darījām "ārpus" komforta zonas, arī var kļūt par daļu no komforta zonas. Piemēram, daudzi cilvēki baidās runāt plašas auditorijas priekšā, viņi nejūtas ērti, būdami uzmanības centrā, tādēļ viņi izvairās no publiskas uzstāšanās, taču, tajā, ka uz viņu skatās simts un vairāk cilvēki nav nekā slikta. Bailes no neveiksmes – Piemēram man ir tā, kad uzsāku ko jaunu vai ko tādu, ko sen neesmu darījusi, es sastingstu un nevaru izkustināt sevi, nevaru likt sev uzsākt darboties, man ir bail, ka neizdosies. Šīs bailes var būt saistītas ar daudz ko – nelaimīgu bērnību, dzīves laikā iegūtiem kompleksiem, (varat pievienot tos iemeslus, kas Jums šķiet aktuālāki). Bailes no panākumiem – sak` nu gan dumības sarakstīju, kam tad ir bail no panākumiem? Izrādās, ka dažiem tā ir, viņi nespēj tikt galā ar stresu, kas saistīts ar panākuma gūšanu (pastiprināta uzmanība, papildu atbildības uzticēšana utt.). Visubeidzot, vēl viena lieta, kas mēdz traucēt apņemšanās īstenošanu ir atlikšana (procrastination). Vai nav ne reizi nācies teikt, – "Vēlāk", "Rīt", "Vēl 5 minūtītes", un pēc tam – "Eh, būtu es sākusi agrāk.”, "Būtu tam atvēlējusi vairāk laika". Jā, tas ir atzīts fenomens 😀 Tas nav tikai studentu dzīves posms apmēram nedēļu pirms diplomdarba nodošanas. Mana Ome teiktu – "Nu slinka esi un viss, dakteris bērziņš tevi izārstēs". Nezinu, cik taisnības īsti bijis Omei, taču, pieņemot, ka mēs visas esam čaklas un kārtīgas, jāteic, ka atlikšanu var izraisīt visi augstākminētie iemesli – bailes, nepatika, jebkurš iemesls, kas liek izvairīties no vēlamā saniegšanas. Turklāt, cilvēki, kas atliek galvenos darbus, nebūt nav mazāk produktīvi par tiem, kas visu dara laikus, vienkārši ‘atlicēji’ ‘novelk’ visu līdz pēdējam un tad ātrumā mēģina glābt to, kas glābjams. Noslēgumā jāsaka, ka, joprojām neskrienu, ar apņemšanās pildīšanu tā ir kā ir, taču tagad man vismaz ir nojausma, kādēļ tā ir. Taču ir cilvēki, kas saņemās, kas izdara un kam izdodas. Savus veiksmes stāstus varat publicēt komentāru joslā. Ar cieņu, TurboSesks
Kādēļ mums neizdodas
Cilvēkiem ir bail no pārmaiņām, tas ir normāli. Man bija ļoti līdzīga situācija un es jau savu ienaidnieku atpazinu. Manī dzīvo labais un sliktais velniņš. Es agrāk čīkstēju (sliktais velniņš) un meklēju iemeslu, kāpēc nedarīt, bet tad iestājās viens tāds moments, ka es laikam sāku pati dzirdēt savu čīkstēšanu un sapratu, ka nē, tā vairs nevar turpināties. Un pretī tam, ka daļa no manis joprojām gribēja čīkstēt, es meklēju iemeslus, nevis kāpēc nedarīt, bet gan kāpēc darīt (labais velniņš). Arī man atklāti teikšu, skriešana nepatīk (nemaz nerunājot par pieminētajām mušām), bet es dievinu to patīkamo noguruma sajūtu, kas ir pēc tam. To enerģiju, kas rodas pēc tam. Un motivācija galvenokārt ir tas, ka es spēju iedomāties sevi “pēc tam”, kad būšu skrējusi ilgtermiņā. Svarīgi ir arī sevi iekšēji paslavēt pēc katras reizes, kad noskrien (vai nopeldi). Un Tev nav bailes no panākumiem. Mana problēma sākumā bija tā, ka es visu laiku teicu, ka darīšu, darīšu, bet tā arī nedarīju. TEIKT/IZTEIKT ir pirmais, kas mazliet sagrauj visu Plānu. Jo tas liek mazliet justies it kā jau Tu būtu kaut ko sasniedzis. Tāpēc arī sākas “nevainīga atlikšana uz vēlāku mirkli”. Tāpēc iesaku pamēģināt dzīvot no cita aspekta – vispirms izdarīt un tad pastāstīt, ka esi darījis – nevis vispirms pastāstīt, bet tad ar visiem spēkiem un nevēlēšanos censties izdarīt. Motivācija ir Tevī iekšā. Tev tikai jāmēģina iztēloties sevi, iztēloties labo, ko tas viss dos. Jā, sākumā neliksies viegli, jo ļaunais velniņš ik minūti atgādinās: “ai, nu šodien varbūt nē”. Esi gudrāka par to mošķi sevī iekšā – paspītē viņam! 🙂
Paldies par labajiem padomiem, noteikti ņemšu vērā un spītēšu tam velniņam 🙂
🙂 Brīnišķīgs padoms par to runāšanu! Tā tik tiešām ir – esmu izdomājusi un jau izstāstījusi savu plānu un tad jau tiešām liekas, ka kaut kas no tā ir piedzīvots.. un tad arī motivācija noplok.. Lai gan no sākuma ir domāts labi – ja kāds to zinās, tad nevarēšu nedarīt, tipa..
Būs jāmācās “turēt muti” 😀
PALDIES gan autorei – TurboFerret, gan pirmā komentāra rakstītājai – Leldža! Ļoti iedvesmojoši un principā, praktiski padomi, kā cīnīties ar “davai labāk rīt”.
Manuprāt pats grūtākais ir tikt līdz tam parkam. Sākot ar “negribas, nav spēka utt.” domu pārvarēšanu, pēc tam ar gatavošanos – šodien pārāk karsts, lai vilktu tās skiešanas bikses vai arī tavs vīrietis grib ēst un tik daudz kas jādara. Bet kad jau esi ārā ātri sāc soļot iesildoties un nu jau skrien viss pagaist kā nebijis. Un ir lepnums par sevi. Tie visi šķēršļi ir galvā, tapēč šinī gadījumā iesaku nedomāt vai neklausīties savās domās un aidā! Un vīrietis paēdīs tāpat un tur ārā bikses ar vairs neliekas tik svarīgas un vai nav vienalga, ka ir jau vēls, tā taču ir tikai stundiņa, kuru parasti esot mājās nozog TV.
Labdien! Mana situācija ir pilnīgi nesaistīta ar skriešanu, bet ar saņemšanos un pašdisciplinēšanos gan. Respektīvi, mācos autoskolā. Dienās,kad ir braukšanas nodarbības esmu ne savā ādā, agrāk pat vienkārši attiecu braukšanas un viss. galvenais,ka nav pat loģiska iemesla, jo instruktors ir fantastisks un barukt man patīk, bet tā jocīgā sajūta līdz braukšanas sākašanai man liek domāt tādas domas kā: varbūt nemaz nevajg, ar sabiedrisko labāk, nauda tik tiek iztērēta utt.
Nu jau divas nedēļas esmu vienojusies par braukšanas nodarbībām agri no rīta 6:30 un ziniet, šī problēma ar negribēšanu nav, tā ir pazudusi. Tagad atklāju, kas par lietu- mani negatīvi ietekmē gaidīšanas process, kas liek 100 reižu pārdomāt, izdomāt, kaut ko prātot un nevajadzīgi analizēt.
Un runājot par skriešanu…arī tas pats- bez iekšējās analīzes, velc botas, biksiņas un skrien, tad viss notiks. Laikam nedrīkst ļaut iekšējiem “velniņiem” darboties pa smadzenēm- jāņem kontrole savās rokās. 🙂 Lai visām izdodās iecerētais!