Kādēļ es ATGRIEZOS Latvijā? 4 patiesi stāsti

Varētu jautāt, kāpēc kāds aizbrauc, bet visiem jau lielākoties ir viena atbilde – cita valsts, citas iespējas. Bet kāpēc tad atgriezties? Bieži tie ir ļoti praktiski lēmumi, citreiz – tīri emocionāli. www.espati.lv tev piedāvā ielūkoties četros patiesos stāstos!

Anna (23), mūziķe, mūzikas menedžere
: Četru gadu laikā esmu dzīvojusi trīs dažādās valstīs, tajā skaitā Dienvidamerikas kontinentā. Atgriezos Latvijā apstākļu sakritības dēļ, nemaz nebiju to plānojusi. Atgriezos uz, kā man bija domāt, īsu laiku. Šobrīd esmu mājās jau gandrīz 4 mēnešus, un man ir skaidrs, ka nekur projām vairs netaisos braukt. Mājās viss ir vislabāk. Mainīt dzīvesvietu tik bieži, bija manis pašas izvēle, tomēr jārēķinās ar to, ka nemitīgi ir jārisina dažādi jautājumi, kas mājās tomēr nav aktuāli. Ir jārēķinās ar to, ka, grozies kā gribi, bet svešā zemē nekad nebūsi savējais, ir jāsaprot kulturālās atšķirības, valoda, jāpielāgojas, jāšķetina praktiskas dabas jautājumi, ar ko jāsaskaras ik dienas. No vienas puses, iespējams, tas palīdz saglabāt asumu, bet mana pieredze rāda, ka šīs ikdienišķās klapatas tikai samazina manu produktivitāti un spēju koncentrēties uz lietām, kuras gribu izdarīt. Šo četru gadu laikā, šķiet, ka kaut kas Latvijā (vai arī manī?) ir mainījies, tā ir kļuvusi man daudz pievilcīgāka un interesantāka, tāpēc šobrīd man ir pilnīgi skaidrs – mana vieta ir te!”

Linda (43), piecu bērnu mamma
: „Pēc ASV nodzīvotiem četriem gadiem nolēmām atgriezties Latvijā vairāku iemeslu dēļ, bet būtiskākais – sapratām, ka vēlamies, lai mūsu bērniem būtu piederības apziņa savām saknēm. Un tas ietver ne tikai valsti, zemi, valodu, kultūru, bet arī visus tuvos un mīļos cilvēkus, ar kuriem, lai arī regulāri sazinājāmies caur Skype, tomēr dzīvojām paralēlas dzīves ar atšķirīgām pieredzēm. Mums likās svarīgi, lai bērniem ir īstas atmiņas par saviem vecvecākiem un dzīvas attiecības ar brālēniem un māsīcām. Vēl liela nozīme bija tam, ka tieši ceturtajā ASV pavadītajā gadā, pēkšņi pamanījām, cik ļoti strauji mūsu mājās ienāk sveša kultūra – tradīcijas, ko mēs nepazīstam, paradumi, ko grūti pieņemt (vēlme saņemt dzimšanas dienā kūku sejā, pretī cieņai pret nokritušu maizes gabaliņu). Protams, ienāca arī daudz labu lietu, bet sapratām, ka šis ir izšķirošs brīdis, lai atgrieztos, kamēr vecākais dēls vēl nestudē, neesam iekūlušies lielos kredītos, maksājot par bērnu mācībām un māju, jo tad atgriešanās ceļš būtu slēgts. Papildus aspekts bija vīra nespēja pilnībā īstenot savu profesionālo potenciālu vietā, kur viņš strādāja, un aizliegums man Amerikā legāli strādāt algotu darbu. Tagad pēc četriem gadiem atkal Latvijā savu lēmumu nenožēloju, bet bērniem gan dažkārt uznāk grūtsirdība un jautājums, kāpēc nepalikām? Viņiem Amerika ir kā laimes zeme, jo kā ģimene bijām daudz biežāk kopā ikdienā, daudz ceļojām, skola neizraisīja nepatiku un saule spīdēja daudz biežāk…”

Agra (24), tikko atgriezusies
: „Anglijā nonācu pirms pieciem gadiem, lai mācītos Lankasteras Universitātē. Pēc studiju beigšanas nolēmu doties uz Londonu. Tur es pavadīju divus gadus, kuru laikā tā arī nespēju iemīlēties šajā pilsēta un, jā, arī šajā valstī. Man pašai tas šķita kā savs personīgais trūkums. Man, kura vienmēr bija prātā cītīgi atzīmējusi lielu skaitu Londonas „plusu” – visus pozitīvos aspektus, brīnišķīgās vietas, ko apskatīt, lietas, kuras redzēt un piedzīvot, šķita, ka beidzot jāatzīst sev, ka ar to visu nav gana, ka kaut kas pietrūkst. Vienā ziņā gribējās nopūsties, jo likās, ka pienācis laiks sev atzīt, ka varbūt neesmu uz piedzīvojumiem tik gatava, kā biju domājusi. Atgriezties mājās pavisam nolēmu pēc atvaļinājuma Latvijā, un tas man sagādāja tik lielu prieku un atvieglojumu! Priecīgi dungoju pie sevis bēdīgi slaveno attiecību izbeigšanas saukli, pievienojot uzrunu: ‘Dear London, it’s not you, it’s me!’, un jutos apmierināta par iespēju vēl pāris atlikušās nedēļas šo pilsētu izbaudīt, nu jau bez sevis pašas uzliktā spiediena justies kā mājās. Kad paziņoju savu lēmumu Londonas draugiem, kas arī ir ārzemnieku, biju stipri pārsteigta par viņu reakciju – viņi visi kā viens sāka man stāstīt, ka arī tur jūtas kā uzgaidāmajā telpā, un agri vai vēlu plāno atgriezties dzimtenē, bet trūkst drosmes…”

Krista (25) studente
: "To, ko man nozīmē Latvija, es sajutu atrodoties prom no tās – ārzemēs. Tas bija vēl bakalaura studiju laikā, kad devos apmaiņas programmā pusgadu ilgās studijās uz Nīderlandi. Dzīvoju vienā no lielākajām Nīderlandes pilsētām – Roterdamā. Pirmie mēneši, protams, tādam jaunam cilvēkam, prom no mājām, šādā milzu pilsētā šķita ļoti aizraujoši. Viss jauns un citādāks – valoda, cilvēki, studijas, pati lielpilsēta utt. Es biju sajūsmā par visu, baudīju visu jauno, un biju teju vai pārliecināta, ka vairs nevarēšu atgriezties Latvijā, tā būs pārāk klusa, maza un neinteresanta. Tomēr atlika paiet vēl pāris mēnešiem, arī turienes dzīvē iezagās ikdiena ar savu neiztrūkstošo sastāvdaļu – rutīnu, un palēnām arī manas domas mainījās. Un tikai tad es apjautu, ka šī pilsēta, lai gan mani tiešām fascinē, tomēr nespēj dot to visu pierasto, kas man ir te – Latvijā. Skanēs varbūt jocīgi, bet man sāka pietrūkt pat tādas lietas, kā suņu rejas, skata pa istabas logu uz Daugavu, un meža, kur mēdzu staigāties tad, kad bija "jāizvēdina galva" vai gluži vienkārši gribējās pabūt vienai… Jā, Roterdamā bija viens liels parks, taču, piemēram, saulainās pavasara dienās, tajā cilvēki bija tikpat daudz, kā tirgus laukumā. Šīs it kā vienkāršās, un varbūt pat necilās lietas, kas man ir te – Latvijā, nav iespējams iemainīt ne pret ko citu. Taču to saproti tikai tad, kad tev tā visa vairs nav! Citi teiks – varbūt šī meitene gluži vienkārši nav "pilsētas meitene", bet es domāju, ka te runa ir par sajūtām, kuras tu vari gūt tikai dzīvojot tur, kur jūties kā mājās. Par Roterdamu man ir saglabājušās vislabākās atmiņas, un šī pilsēta man vienmēr būs savā veidā īpaša un mīļa, bet tā nekad nebūs manas mājas. Tas ir tieši tik vienkārši!"

Saistītie raksti

8 komentāri
  1. Lai arī cik grūti reizēm šeit iet, tieši šīs mājas sajūtas dēļ, mīļo cilvēku pēc – es nevaru un negribu nekur doties prom. Kas grib, tas var atrast izeju un gudrību dzīvot savā Tēvzemē.

  2. Ļoti labi, ka tiek rakstīts arī par tiem, kas atgriežas, jo tā “izbraukšanas histērija” ir demoralizējoša un skumja.

  3. Liels prieks par visiem, kuri ir atgriezušies. Dažkārt jau liekas, ka citur būtu vieglāk no sadzīviskā viedokļa, lielākas karjeras iespējas, peļņas iespējas, bet acīmredzot nav tik vienkārši. Neesmu bijusi ārpus Latvijas ilgāk par nedēļu, nezinu kā ir būt svešumā, liekas ka vajadzētu beidzot pārliecināties, ka Latvijā tomēr ir forši, to pa īstam laikam var novērtēt tikai pēc tam, kad ir pabūts prom, lai varētu mierīgi strādāt un veidot savu dzīvi šeit! Katrā ziņā latviešiem beidzot vajadzētu novērtēt sevi, savu darbu, attīstīties, mācīties un ticu, ka Latvija var būt VISLABĀKĀ vieta pasaules kartē, viss ir tikai pašu rokās.

  4. nu nez, man gan roterdama nelikas ne liela, ne interesanta. Holande vispar viss garlaicigi, tik sakartots, ka riebjas.

  5. Smieklīgi un skumji, bet es savējiem varu palīdzēt tikai no ārvalstīm. Manis dēļ viņi ceļo un es viņus finansiāli atbalstu. Palikdama Latvijā es to nespētu.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.