Kādas dāmas avantūra internetā

Ir dzirdēti dažādi stāsti par iepazīšanos internetā. Daudziem no tiem ir laimīgas beigas (lasi – izveidojas lieliska draudzība vai attiecības), ir arī stāsti, ar kuriem biedē internetā klejojošos – virtuālā vide ir tik plaša! Taču šis ir stāsts ar īpašu – avantūras un tā taču nemēdz būt – pieskaņu.
***
Pēc dažām interesantām sarunām, viņš izteica spontānu vēlmi ierasties Latvijā, lai aizvestu mani vakariņās. Tas mani īpaši neizbrīnīja, jo pieņēmu šo ideju par kārtējo kaislē izteiktu mirkļa iegribu. Savā neticībā, atcerējos neskaitāmās sarunas ar cilvēkiem no dažādiem pasaules nostūriem, kuras agri vai vēlu noslēdzās ar solījumiem kādreiz satikties, bet tikai vienā no simts gadījumiem tas patiesi piepildījās realitātē.
Aviobiļešu cenas no Rīgas uz Venēciju pieauga trīskārtīgi, un skaidrs bija viens – nekavējoties ir jārīkojas, lai arī šī reize nepārvērstos par vienu no kārtējām virtuālajām ilūzijām. Tā kā tuvojās mana vārda diena, es nolēmu sev uzdāvināt piedzīvojumu, par kuru vecumdienās sajūsmināties aukstos ziemas vakaros. Mēnesis, ko nācās gaidīt līdz tikšanās brīdim, šķita ilgstam bezgalīgi. Brīžos, kad mūsu kontaktēšanās saruka līdz pat nedēļas ilgai klusēšanai, manī iezagās nemiers par visas ieceres prātīgumu. Pašsaprotami, ka šoreiz mana brauciena mērķis nebija atzīmēties pie tūristu apskates objektiem, bet gan izbaudīt pikanti romantisku atpūtu kāda itāļu svešinieka paspārnē. Viņš noraidīja manu vēlmi rezervēt istabiņu viesnīcā, un vēlīgi piedāvāja savus apartamentus. Ilgstoši pretojos šim piedāvājumam, jo mans brīvais latviešu sievietes gars nespēja pieņemt šādu pretimnākšanu, bet beigās nomierināju sevi, ka jebkurā brīdī galu galā taču varu piecelties, paņemt savas mantas un lepni aiziet viesnīcas virzienā.
Kas pats jokainākais un man pašai pārsteidzošākais, ka līdz pat pēdējam brīdim, es jutos neizsakāmi pārliecināta, ka šis cilvēks mani neatstās vienu svešā zemē. Viņa vārdi par to, ka viņš par mani parūpēsies, izskanēja tik pašsaprotami, ka citādi nemaz nevarēja būt. Liekas, ka tā kā noveicās man, atrodot nejauši šādu cilvēku neizsakāmi plašajā virtuālajā pasaulē, ir vienkārši laimīgs likteņa pavērsiens.
Ļaušu sev pārskriet pāri visiem notikumiem un izvairīties no detalizētiem aprakstiem par to, kā pirmo reizi tikāmies, kā notika brauciens mājup, iekārtošanās viņa omulīgajā mansardā un kā mēs diendienā, respektējot viens otra vēlmes, baudījām tās dažas dienas, kas bija atvēlētas mums abiem brīvdienām.
Viņš dzīvo burvīgā mazā pilsētiņā kalnu pakājē. Visa pilsēta kaut kādā veidā ir saistīta ar viņa vecākiem un ģimenes vēsturi. Tagad no tā acīmredzot ir palicis mazs kas pāri, bet ģimenes koks, kas uz senatnīga apdzeltējuša papīra, ir piestiprināts pie sienas viesistabā, noteikti piesaistīs jebkura uzmanību. Braukājot apkārt, uzzināju neizsakāmi daudz īpatnību, kas valda starp itāļiem. Nu kaut vai tāds nieks kā sava reģiona iedalīšana labējā un kreisajā krastā dzīvojošajos. Protams, kreisie ir patiesi kreisie un otrā krastā itāļiem viņi ne visai iet pie sirds. Pieļauju domu, ka tas ir abpusēji, bet par to jau neviens atklāti neatzīsies. Viņš man atklāja, kādi cilvēki ir vienā pusē, un kādi ir otrā. Pēc pāris dienām pati sāku pamanīt dažādas nianses gan runas veidā, gan izskatā, kuras es nekad nebūtu pamanījusi, ja ceļotu uz savu roku.
Katru dienu viņš centās atlikt savus darbus un izrādīt man vietas, kuras gribēju aplūkot. Nākamā diena pēc ierašanās bija viena no burvīgākajām, jo pēc lietainās sestdienas, tik tīkami bija pamosties ar saules stariem un melodisko baznīcu zvanu skaņām piepildītajā jumta istabiņā. Sajutos kā filmu zvaigzne, kad viņš, nolaidis sava kabrioleta jumtu, vizināja mani pa skaistajiem vīnogulāju nosētajiem laukiem. Kamēr viņš savā zemajā balss tembrā man stāstīja par vietām, kurām braucām cauri, es laiski smaidīju un lūkojos apkārt. Tāda neizsakāma brīvības sajūta un miers apņēma mani, ka pat ierodoties Azolo pasakainajā ciematiņā, restorānā nomocījos, izvēloties sev kaut ko ēdamu. Negribējās domāt itin ne par ko, bet pirmo reizi mūžā uzgrūst visu domāšanu vīrietim, kas ir blakus. Viņam bija nekļūdīga izvēle it visā – gan ēdienos, gan dzērienos, gan vietās, uz kurām braucām.
Viens no neaizmirstamākajiem braucieniem bija uz Sauris – mazu ciematiņu kalnos, kur ziemas laikā nokļūt vispār nav iespējams. Uz turieni ved divi ceļi, kas ir gana bīstami serpentīni, un vienu brīdi bijām pat uzbraukuši 1790 metru augstumā. Kas par sajūtām manī valdīja, kad ieraudzīju miglā tīto aizu vienā pusē logam, un savvaļīgās pļavas un mežus otrā pusē! Pats ciemats ir tik ļoti nodalīts no ārpasaules, ka pat dialekts, kādā runā vietējie iedzīvotāji ir nedz īsti itāļu, nedz īsti vācu. Mazā krodziņā sasildījāmies ar tēju, baudījām prosciotto plati ar kartupeļu sacepumu, un beigās noslēdzām visu ar neizsakāmi gardo vācu strūdeli. Un kā gan bez aitiņām, kas vairumā ganījās pakalnos un pieskandināja visu apkārtni ar savu zvaniņu šķindoņu. Viss tajā brīdī likās tik sirreālistiski, ka smaidu no savas sejas es nespēju noņemt ne mirli.
Tagad, kad esmu atgriezusies, un varu bez emocijām palūkoties atpakaļ uz mūsu savstarpējām attiecībām, tad apzinos, ka viss norisinājās pēc ļoti labi izplānota scenārija. No viņa puses. Nevienu mirkli nebija tā, ka kaut kas notiktu neplānoti. Viņš respektēja manas vēlmes, bet neapzināti lika saprast, ka esmu atbraukusi ciemos. Bet man neko daudz nevajadzēja, kā tikai šīs te dienas ļauties pilnīgam mieram.
Piemēram, nekad neaizmirsīšu dienu, kad viņš paziņoja, ka neatliekamu darbu dēļ, viņam ir jābrauc uz Trevizo. Tur viņš bija ieplānojis pavadīt visu dienu. Palūdzu mani atstāt pilsētā, lai varu bezbēdīgi paklaiņot pa pilsētas šaurajām ieliņām, pafotogrāfēt un nodoties vēl kādām izklaidēm, ko spētu tur rast. Tā klaiņojot vienai, man iešāvās prātā doma par to, ka ir pienācis laiks pusdienām un kāpēc gan tās neieturēt Venēcijā, uz Murano salas. Tas bija spontāns lēmums, un neļaujot sev pārdomāt, es drīzumā jau tuvojos Venēcijai, kur ātri atradu vaporeto un pēc nedaudz vairāk kā stundas es jau sēdēju kādā mazā picērijā uz Murano salas un baudīju gondolu atpsīdumu kanāla ūdeņos, paralēli niekojoties ar alu. Smaidīju kā negudra, kad jau lēnām braucu atpakaļ uz norunāto tikšanās vietu. Viņš līdz pēdējam mirklim neticēja, ka esmu patiesi aizspērusies tādu gabalu, lai tikai iedzertu alu un papusdienotu. Bet mirklis, kad braucu jau pāri tiltam, kas savieno Venēciju ar cietzemi, lūkojoties saulrietā, kas pārņēma ostu un pretī sēdošajā itāļu pārī, kas neatlaidīgi vēlējās uzsākt ar mani sarunu, es sajutos neizsakāmi laimīga. Mani jau gaidīja stacijā, un sajūta, ka par mani parūpēsies, īstenībā nevis sasaistīja ar viņu, bet gan padarīja mani daudz brīvāku, jo sajutos drošībā! Šī mirkļa dēļ esmu savam itāļu pavadonim neizsakāmi pateicīga, pat ja pēc brauciena vairs neesam ne reizi kontaktējušies.

7 komentāri
  1. Man ir neizsakāmi liela vēlme, nē…ziņkāre, gluži sievišķīga, pajautāt – nu bet kā??? Ko tālāk?? Tā vien šķita, ka raksta nobeigumā es sagaidīšu kādu atrisinājumu….Taču laikam noprotu, ka tas jums abiem izvērties kā tikai to pasakaino dienu romāns. Formulējums “itāļu pavadonis” gan uz brīdi mulsināja un lika noprast, ka itālis tik vien kā pildīja viesmīlīga gida funkcijas…..nu labi……..jā, bet skaists piedzīvojums

  2. 🙂 Jā, arī man to bija grūti pieņemt. Es parasti ātri pieķeros un man ir grūti ielaist cilvēku dzīvē un pēc tam to izlaist it kā nekas nebūtu bijis. Ja būtu teikšana tikai man, tad protams es vēlētos viņu vēlreiz satikt un iespējams atkārtot to visu vēlreiz, bet tas ir tomēr atkarīgs arī no otrā cilvēka. Gan jau, ka viņam ir savi iemesli šādai rīcībai. Iespējams tagad šo pasaku izbauda kāda cita sieviete.
    No otras puses, ja atliek visas emocijas, un patiešām atliek priekš sevis tikai to visu labāko, tad nav nemaz tik slikti.

  3. Nu taads galants viirishkjis jau var arii but…….tad,ja nav taadam jaabuut KATRU dienu. Un vienu viikendu pateeloja dzhenlmeni,bet ja buutu jaadziivo kopaa,taa vis nebuutu.

  4. “Piemēram, nekad neaizmirsīšu dienu, kad viņš paziņoja, ka neatliekamu darbu dēļ, viņam ir jābrauc uz Trevizo. Tur viņš bija ieplānojis pavadīt visu dienu” bet varbut bija jasatiekas ar gjimeni……..bet to protams Tev neteica!
    Italju virieshus bez gjimenes un beerniem peec 40 ir gruuti atrast.

  5. < viss norisinājās pēc ļoti labi izplānota scenārija. No viņa puses. Nevienu mirkli nebija tā, ka kaut kas notiktu neplānoti. Viņš respektēja manas vēlmes, bet neapzināti lika saprast, ka esmu atbraukusi ciemos. >
    Tad jau labi, ka biji tam jau laikus sagatavojusies. 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.