Kad tu BEIDZOT apprecēsies?

Ja agrāk apprecēties un ietērpties baltajā sapņu princeses kleitā bija teju vai katras jaunas meitenes sapnis (ar piebildi – gribu izet pie vīra pēc iespējas ātrāk), pēdējo gadu tendence rāda, ka arvien vairāk sieviešu izvēlas dzīvot vienas vai attiecībās, kas nav oficiāli noformētas. Jā, var gadīties arī tā, ka neprecētas sievietes statuss nav gluži pašas izvēlēts, tāpēc jautājums par šo statusu var šķist vēl netaktiskāks.

Tāpat kā nerimstoša aizraušanās ar pretējo dzimumu vīriešiem tiek piedota un attaisnota ar viņu donžuāna būtību un alkām pēc brīvības, bet sievietēm gluži vienkārši jāsamierinās ar raksturojumu – padauza, arī vienai būt sievietei ir sarežģītāk. Vecpuisis ap gadiem 30 ir pilnīgi normāla parādība – izskriesies, nomierināsies, savāksies, un galu galā, ja nē, nu un – baudīs dzīvi viens, jo viņš taču noteikti spēs sev kādu sameklēt, ja tikai gribās. Bet sieviete…Viņa ir viena, viņai ir jau pāri trīsdesmit, izklausās, ka te kaut kas nav kārtībā. Un viņai ir arī kaķis?! Nožēlojami…


Liena. “Man ir 34 gadi un esmu neprecējusies. Bez bērniem. Un jau kādu laiku sabiedrība man liek par savu statusu un dzīvesveidu kaunēties. Pēdējo gadu laikā esmu secinājusi, ka cilvēki mēdz būt nepieklājīgi, netakstiski un nežēlīgi, uzdodot jautājumu “kāpēc tu vēl neesi precējusies?”. Un, ja agrāk es par to nebiju aizdomājusies un īpaši neiespringu, jo jutos jauna, aktīva, nesūdzos ne par sūri grūto likteni, ne arī lieko svaru, tagad esmu sākusi pieķert sevi pie domas, ka arvien biežāk sāku sevī meklēt kaut kādas vainas. Mani apprecināt grib visi, sākot no manas vecmāmiņas un mātes, beidzot ar bijušajām kursa biedrenēm un darba kolēģiem. Es tikai īsti nesaprotu, kāpēc man jājūtas slikti tāpēc, ka jūs gribat ievietot mani kaut kādā iedomātajā sabiedrības rāmī. Un, kas ir pats svarīgākais – es nesaku, ka man riebjas vīrieši un nekad negribētu bērnus. Gribētu, kāpēc nē? Bet manuprāt esmu izdevīgākā statusā par, piemēram, divām šķirtajām māmiņām manā darba vietā, kuras abas vēl nav sasniegušas pat 30 gadu vecumu, un viena jau audzina veselas divas atvases! Es saprotu, ka dzīve met līkločus, es nenosodu, tāpēc turiet muti arī jūs, precētie un šķirtie. Man ir bijušas attiecības, esmu arī īsu laiku dzīvojusi kopā ar vīrieti, bet šīs attiecības pajuka – nu nesanāca, un ko gan es gados divdesmit sapratu no dzīves. Neko. Tagad tieši tā – dzīvoju ar kaķi, atbilstu sabiedrības uzskatam par vecmeitu ar kaķi. Nu un? Varētu kāds precēties mudinātājs padomāt par to, ka kādai šis jautājums patiešām var būt ļoti sāpīgs, bet man tas ir bezgala apnicīgs, goda vārds. Un iespējams, ja šis process man kādreiz šķita gluži normāls turpinājums attiecībām, tad tagad, pateicoties maniem mīļajiem radiem un citiem rūpju māktajiem, es sāku pārdomāt, vai man vispār to vajag. Jebkad.”

Bet ne jau tikai vientuļie (lasīt – bez pastāvīga partnera) tiek pakļauti šim pārbaudījumam. Iztaujāti un bakstīti tiek arī pāri, kuri izvēlējušies būt kopā bez oficiāli parakstīta dokumenta vai arī vienkārši to vēl nav izdarījuši, bet gaida īsto brīdi. Tas gan nav vēlamais scenārijs vecākiem, kas nevar vien sagaidīt mazu kājiņu dipoņu pa viesistabas grīdu, un arī draudzenes ir sašutušas – ja jau viņš tevi mīl, kāpēc negrib precēt?

Dana (31). “Ar draugu esam kopā jau vairāk nekā piecus gadus. Jautājumu, kāpēc neprecamies, protams, esam saņēmuši. Tas notiek katros Ziemassvētkos, kad apciemojam savus vecākus. Nevar nepamanīt tos satrauktos skatienus, kad veru vaļā savu mazo dāvanu kastīti, tikai tur ir bijuši auskari un citos svētkos kuloniņš. Godīgi sakot, reiz pat pati nobijos, jo īsti nezinu, vai tajā brīdī būtu gatava teikt jāvārdu. Man laulība asociējas ne tikai ar mūžīgu mīlestību, bet arī ar kaut kādām materiālām saistībām un bērniem. Es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka pēc mūsu kāzām sāktos tirpināšana – kad jums būs bērniņi? Dziļā jaunībā brīnījos par jocīgajiem ārzemniekiem, kas precas 35 gadu vecumā, un bērni dzimst pat pēc četrdesmit. Tagad, kad esmu jau šajā pasaulē padzīvojusi un redzējusi, kā tas ir – pelnīt pašai un iekārtot savu dzīvesvietu, saprotu, ka viss nemaz nav tik vienkārši. Apkārt man ir daudz piemēru, kā jauniņie sitas un peras, lai tikai samaksātu, sagādātu visu vajadzīgo bērnam, paēstu paši, un galu galā šāda ģimene izjūk, jo ir tikai viens vienīgs stress. Man ir iespēja izvēlēties un precēties/dzemdēt, kad to vēlēšos es. Protams, mums par šo tēmu ar draugu ir bijušas sarunas. No draudzenēm biju saklausījusies, ka manam vīrietim droši vien līdz galam nav skaidrs, ko viņš no manis grib un vai vispār mani grib, tā teikt, uz visu mūžu. Tā kā biju mazliet iedzērusi, tajā vakarā arī izspēru visu laukā. Nākamajā rītā sajutos nožēlojami un ne savā ādā, un arī mans draugs par mani bija pārsteigts. Sapratu, ka patiesībā es nemaz nepaudu savu nostāju šajā jautājumā, bet gan draudzeņu. Un vēl – mūsu attiecības nav bijušas ideālas visu laiku. Ir bijuši arī daži gadījumi ar citām sievietēm viņam un citiem pielūdzējiem man, bet laika gaitā viens otru iepazīstam caur visām šīm nepatikšanām. Zinu viņa īpatnības, zinu, par ko vērts taisīt skandālu un par ko nē. Esmu pārliecināta, ka gada laikā cilvēki viens otru pilnībā nevar iepazīt, mūsu gadījumā, tam pat vajadzēja ilgāku laiku.

Mans secinājums ir viens – ja mēs vēl ilgāk tapsim terorizēti, apprecēsimies slepus, nevienam nesakot, vai arī to nedarīsim vispār. Man ir ļoti žēl, ka ir pāri, kuri iet pie altāra tieši sabiedrības spiediena dēļ, īsti līdz galam nesaprotot, vai abi tiešām to vēlas, un izdara pārsteidzīgu lēmumu. Un šie cilvēki parasti ir tie, kas krata ar pirkstu citiem – nu taču nāciet pie prāta un savediet kārtībā savu dzīvi! Ziniet, ejiet ellē! Kāpēc jūs nevarētu rūpēties par savējo? Arī precētiem pāriem, kad tie nodzīvojuši vairākus gadus bez bērniem, mēdz jautāt, vai tad neesat jau divatā iztrakojušies. Bet, ja nu šim pārim nemaz nevar būt bērni? Viņi to negrib paziņot visai pasaulei, un varbūt bez bērniem nemaz nejūtas nelaimīgi. Bet šie jautājumi spēj cilvēkiem likt sajusties nepilnvērtīgiem. Tāpēc vienkārši ieteiktu katram rūpēties par savu laimi un priecāties, ja kāds uzaicina uz kāzām vai bērna kristībām.”

Iemesli tam, kāpēc kāda no mums vēl nav precējusies, ir dažādi un dziļi personiski. Vienīgajam cilvēkam, kurš patiešām drīkstētu uzdot jautājumu “kāpēc tu neesi precējusies” un saņemt uz to atbildi, būtu jābūt tev pašai. Ja esi uz to atbildējusi vai arī neesi, tu vari izlemt, vai vēlies dalīties savās atklāsmēs ar citiem. Skaļi izdarīt secinājumus par kādas citas izdarīto izvēli laikam tomēr nebūs korekti.

39 komentāru
  1. Njā… 🙂 Arī man jautājums “Kāpēc tik skaista meitene ir viena un savos 30 nav vēl precējusies?” jau sen uzdzen nelabumu un vēlmi iekraut pa seju… Es jūtos lieliski tā kā mana dzīve pašalaik ir iegrozījusies, bet nesaprotu kāpēc man visas sabiedrības priekšā jājūtas par to vainīgai??!! 🙂

  2. Vēl pirms 20 gadiem jauna meitene 22 gados skaitījās vecmeita :D, kurai jau visa dzīve ir pagājusi un normālu precinieku vairs tā neatradīs. Tais laikos tas bija normāli.
    Tagad latiņa ir uzlikta uz 30 gadu vecām sievietēm.
    Dzīvosim un redzēsim, kas būs talāk 😀

  3. Man jau tas liekas kā norma . Es pati un manas visas draudzenes ir bikiņ zem 30 un visas bez vīriešiem. Oki, kādam 3 ir jaunību dienas mīlas augļi – bērni. Mums jau tāda komūna izveidojusies, ka neviens vecis blakus nestāv. :))

  4. neprecas parasti iedomigas, vainu neveiksminieces!
    bet vai tas skaitas kruti, diezvai!
    pie taam ir tada lieta ka feminizms! un ja kada ir tada, tad jums japrec mamasdelinsh vai japaliek pashai! 😀 jo tad vares izpaust 100% savu sievishkigo vareshanu!
    bet lai ka ari nebutu, preceties ir iestradajies gadu tukstoshos cilveka zemapzinja!
    un civillaulibu izvalas tie kuriem bail no atbildibas un nepalaidis garam iespeju aizlaisties pie pirmam grutibam!

  5. Nu jā, bet, tā ir pirmā domā tādam stereotipiskam vecim, simpātiska sieviete ap gadiem 30. brīva, neprecējusies, bez bērniem… Tas loģiski liek aizdomāties, piem., par kādām rakstura īpatnībām…, nu īsi sakot, ka kaut kas nav tā ar to smuko sievieti, un domāju gadiem ejot šīs aizdomas tikai pieņemsies spēkā. Es gan nesaku, jāaprecas ar pirmo pretimnācēju, bet nu vienalga viela pārdomām…

  6. Vispār jau laulība kā juridisks akts nav ieviesta gadu tūkstošiem sen, bet tikai 19. gs., lai noformētu mantiskās saistības.
    Tā ka dzīvojām, kā gribam!

  7. Tā kā jebkuras attiecības skaitās tjip egoisms divatā, tad es labāk izvēlos savu egoismu attīstīt vienatnē. A kāpēc man būtu jāprecas? Dēļ legāla seksa ? Sekss apnīk ar vienu partneri, a ko pēc tam ? Bērnus negribu. Man patīk dzīvot sev un negribu liekas emocionālas traumas. Un gan jau to ūdens glāzi vārēšu sev pati sadādāt 🙂

  8. Mums vairs nejautā, kopā esam 7 gadus 🙂 Bet, kad drauga vecāki uzdod šo jautājumu, tad arī saņem pretī tikpat ļoti nopietnu atbildi no drauga “kad atradīšu piemērotu kandidatūru, tad arī precēšos”. 😀 Joki, joki, bet ilgi bijām pārliecināti, ka, viss, apprecēsimies pa kluso, divi vien un punkts. tagad, kad vairs neviens nebāžas virsū, šķiet, ka varētu arī to izdarīt sev un saviem mīļajiem par prieku 🙂

  9. un vēl

    piekrītu, ka daļa jauno pāru precās, sabiedrības, ģimenes bikstīti, nevis tāpēc, ka tiešām to vēlas. kad drauga mamma, kārtējo reizi mēģināja ar mani runāt, es viņai pajautāju – kā jūs paši apprecējāties? kādēļ? kā apprecējās jūsu citi ģimenes locekļi un kādēļ? tādēļ, ka viņi paši to ierosināja, vai kāds cits? vai varbūt tāpēc, ka 90% gadījumu jau trešais sēdēja vēderiņā? viņai nebija ko atbildēt. un šī tēma tika slēgta.

  10. Vispār tiešām šī tēma jau ir baigi novazāta. Kurš ir izdomājis, ka cilvēks nevar dzīvot viens ? Man gabdrīz visi draugi un paziņas dzīvo vieni un pietam ir tā jau apraduši rēķināties tikai ar sevi, ka nemaz neraujas siet sevi kaut kādās važās. It sevišķi, ja zem katras kopdzīves kopā iet kaut kādas materiālās un emocionālās saistības, nu negribas uzņemties atbildību vēl pa otru. Dzīvojam vienos priekos, nevis dalām pienākumus. 🙂

  11. Kādēļ vajag precēties, ja ir izdomāta šķiršanās?? Uzskatu, ka tie, kas liek justies sievietei vainīgai par to, ka viņa nav precējusies, nav paši īpaši laimīgi ar to, ka ir precējušies. Ir sievietes, kurām TASVISS nav vajadzīgs. Viņas ir pietiekami pašpietiekamas..

  12. Kāpēc neesat joprojām apprecējušies? Kāpēc vēl nav bērnuņu? Vai tiešām negribējāt otru PUISĪTI, nevis meitenīti? Kāpēc nebaro ar krūti? Vai, cik tieviņa, kāpēc neēd? Tas raču nekad nebeigsies!!! Es uzskatu, ka būt lielajā masā nemaz nenozīmē rīkoties pareizi…un kas kuram šķiet pareizi?.. Jādzīvo komfortā un harmonijā ar sevi.

  13. Man, piemēram, lēmums precēties ir samērā nopietns solis. Un, ja godīgi, tad es no tā baidos. Bērnībā es pietiekami redzēju un izjutu savu vecāku laulību, kas nu nebija pat tuvu tam, lai sauktu to par labu esam. Tā jau ir atbildība ne tikai par savu dzīvi, bet arī par apkārtējiem, jo īpaši bērniem. Nāks laiks, nāks padoms un visi būs laimīgi! Nav ko trakot!

  14. esmu bijusi preceejusie 2 reizes- 18 gados un 24… piramaa lauliiba ilga 4 gadus, otraa- 3meeneshus…tagad man ir paari 30, dziivoju ar draugu kopaa jau 4 gadus , gaidu beerninju un juutos piepildiita.taa ka nevar visus peec vienas latinjas meeriit.

  15. Kādas tiem jautātājiem vispār ir tiesības uzdot visus tos jautājumus par precēšanos u. tt. Laikam tie ir cilvēki, kas nav pašpietiekami.

  16. Es laikam nekad nesapratīšu, kas daļas citiem cilvēkiem gar kāda dzīvi, jā tu vari pajutāt kā iet, utt, bet nav jābāžās ar jautājumiem, kas skar tikai 2 cilvēkus un bieži vien tie, kas jautā būtībā ir ļauni un grib dzirdēt, to ka kaut kas nav kārtībā, šie enerģijas vampīri, tādēļ no tādiem var atkratīties pasakot ko tādu,kas pārsteigs, piemēram: Paldies, nevaru iepriecināt, man iet labi 😛 “

  17. Nu stulbi ir tie cilveecini visapkart ja var uzdot sadus mulkiigus jautaajumus..viniem vienkarsi ir stereotipiska domasana..par dziivi…un visu…visam ir savs laiks,..jebkas notiek tiesi tad kad tam ir jaanotiek,nevis tad kad to iedomajas kautkada trula sabiedribas dalina…uz sadiem debiliem jautajumiem vajag vienk atjokot kautko pretii…tas arii viss…un galvenais nevajag nemt pie sirds…

  18. beidziet trakot. ir tik daudz sieviešu, kuras grib precēties, bet kuras neviens neprec, tādēl viņas sevi sargājot visai sabiedrībai saka, ka pašas to nevēlas, jo jūtas pašpietiekamas…

  19. Vēlos ļoti precēties un ar lepnumu nēsāt laulības gredzenu ar 10 briļjantiem, tad kad cilvēks ir pašpietiekams, tad pilnai laimei ir vēl jābūt DOT ,DALITIES, IEPRIECINAT ar sevi citu- procesam, savādāk vienkarši pēc naturalitātes un fizialogijas cilvēks nevar būt laimīgs. Spēt augt un attīstīties, lai būtu interesants otram visu mūžu sauc par mīlestību, kur ir nepieciešam izzinat otru. un Spēt iemācīties cienīt otru ir grūtākais dzīves uzdevums, nevis attīstīt egojistisku pašpilnības sajūtu dalot to ar kaķi!!!

  20. Domāju, ka lielākā problēma ir tā, ka cilvēki vairs netic mīlestībai, un, ja nu tā viņus piemeklē, tad viss tiek analizēts un izvērtēts. Gan vīrieši, gan sievietes nevēlas likumīgi noformēt savas attiecības, jo prātā vienmēr ir doma – a , ja nu ir vēl kāds labāks variants!Tā nu daudzi meklē savus “labākos variantus” visu dzīvi, lai gan savu īsto mīlestību ir izbrāķējuši iespējams ne pietiekami laba darba vai mašīnas dēļ!
    Cilvēkiem vienkārši ir vairāk jātic savai sirdsbalsij nevis sabiedrības uzspiestiem steriotipiem!

  21. Manuprāt pats svarīgākais ir satikt īsto cilvēku, laulība ir sekundārais. Es droši vien ka gribēšu aprecēties, bet ar SAVU cilvēku – ja nav tā, tad tam procesam un statusam – SIEVA svarīgums un nozīmīgums ir tieši NULLE.

  22. 🙂 šī tēma pati par sevi ir jautājums par to, kurš un kā māk / nemāk iekļauties sabiedrībā, pakļauties tās diktātam… 🙂
    Tikpat labi var jautāt – kad tev beidzot būs normāls darbs? Kad tev būs savs dzīvoklis? Mašīna? Augstākā izglītība?? Bērni?
    Kad?? Hmm.. iespējams NEKAD! Un ne jau tāpēc, ka nevarētu, bet negribu.. 😛
    Ir cilvēki, kam tas viss ir tiešām vajadzīgs, jo kādam tak ir jāveido tā stabilā sabiedrības daļa.. bet.. es nejūtos tai piederīga un man ir sajūta, ka man dzīvē jāizdara kas pilnīgi cits.. 🙂 Kas neizslēdz ne ģimeni, ne bērnus.. bet ne tagad un ne tā.. 🙂

  23. Netaktiskākais tajos jautājumos jau ir tas, ka bieži cilvēki nevis negrib, bet nevar izdarīt to un to (nepaveicas atrast īsto, nevar ieņemt bērniņu, utt.), un jautātāji vairumā gadījumu to apzinās, bet uzdot šādus sāpīgus jaut. sagādā viņiem ļaunu prieku vai vnk rada kārtējo klaču tēmu. Atliek tikai izstrādāt kādas gana (tikpat) nekaunīgas atbildes un neņemt galvā.

  24. Njam, laikam sievietei sabiedrība šos laužņus uzspiež, jo gadsimtiem viņa ir bijusi pakļauta un bez balstiesībām (vienā vārdā – mēbele). Bet vīrietim šķiet to nedrīkst jautāt, jo pasarg dies’ viņam iestāsies mazvērtības komplekss tik pat ātri kā pēc slikta komentāra par viņa mazo draudziņu 😀
    Nez, kad vīrieša un sievietes statusa līmenis novienādosies?… hmmm…

  25. Ir taču dažādi cilvēki… Es, piemēram, esmu no tām sievietēm, kas nemēdz ilgi būt vienas. Manā vērtību skalā ģimene, mīlestība, bērni atrodas augstāk nekā karjera un izglītība. Tas nenozīmē, ka es būtu gribējusi aprecēties 18 gados un kļūt par mājsaimnieci bez izglītības. Bet es arī neticu un nevaru nemaz iedomāties, ka ir daudz cilvēku, kas dziļi sirdī neilgojas pēc ģimenes – noslēgtas ar laulības saitēm – un bērniem.

  26. Nu labi, es labprāt apprecētos, bet manā ceļā gadījušies virieši, kuri to negrib, vienkārši viņiem tas nav vajadzīgs, bet tie iepazīšanās portālu nūģi “nopietnām attiecībām un ģimenei, piedodiet, traģiski. Laikam vidus varianta nav. pazīstu vairākus tiešām sakarīgus džekus, kuri ir jau precējusies, tā kā tādi eksistē, bet jau aizņemti. Nezinu, kur tādi dzīvo un staigā.

  27. viss dzīve notiek tā kā tam jānotiek. kad mani ļoti gribēja precēt, cilvēks kuru ļoti mīlēju, vairākkārtīgi bildināja, radi skubināja. es tik ilgi domāju un teicu nē, ka tā tas arī nenotika. pēc vairākiem gadiem un daudziem notikumiem varu teikt- paldies Dievam man pietika prāta neprecēties!!!

  28. manos 22 gados ne reizi nav bijušas nopietnas attiecības, un tad to vien dzirdu – kāpec tev nav drauga? kad tad būs? utt. bet vai nu es nemāku izveidot un noturēt attiecības, varbūt esmu pāŗāk izvēlīga utt bet man tagad galvenais ir izglītība, darbs un iespēja jebkurā brīdī pateikt, ka tagad es braucu dzīvot uz citu valsti nerēķinoties ar to, ka kāds to nevēlas. un jo variāk man to visu uzspiež, jo vairāk gribas tam visam pretoties.

  29. manos 22 gados ne reizi nav bijušas nopietnas attiecības, un tad to vien dzirdu – kāpec tev nav drauga? kad tad būs? utt. bet vai nu es nemāku izveidot un noturēt attiecības, varbūt esmu pāŗāk izvēlīga utt bet man tagad galvenais ir izglītība, darbs un iespēja jebkurā brīdī pateikt, ka tagad es braucu dzīvot uz citu valsti nerēķinoties ar to, ka kāds to nevēlas. un jo variāk man to visu uzspiež, jo vairāk gribas tam visam pretoties

  30. Apprecējos 26 gados pēc 3 mēnešu pazīšanās, ir bija pilnā loze. TAČU – ja mēs būtu vienkārši ostījušies šitos 3 gadus, tad gan nebūtu palikuši kopā – kasījos citādāk, nekā kad bija viens un otrs brūtgāns pa ceļam. Tā kā – vajag riskēt! Protams, tam otram arī jābūt dullam. 🙂 Un vēl – lai gan ir jauki, tomēr visu šito cirku vajadzēja atlikt uz gadiem 30! Tā vēl gribas ālēties, ka bail. Glābj tas, ka mēs abi tādi.

  31. ar tam precibam ir ta –man pasai jau 45 gadi(bet neviens negrib ticet,lai).delam 21gads– un dzivoju visu so laiku viena.darbs ,karjera,dels.un man patiesam patika.bija kadi isi romanini(bet tas viss man trauceja darbam un karjerai,ka ari manam brivam laikam ,ko velejos pavadit ar delu.a,ja–nik– nesaki mulkibas ,ka neprecas tas neveiksminieces. nav lielaka neveiksme aprecet,kadu tur vireli un tad nu uz prieksu.es dzivoju sev un savam delam(izaudzis man ir idealakais dels pasaule.varu lepoties ar vinu-visos aspektos.)
    dotaja bridi — kad esmu pilnigi neatkariga — ne no laika ,ne no naudas,nedz ari no darba. aizsaku dzivot savas dzives otro celienu.iepazinos ar cilveku ,kuram ir lidzigs dzives gajums un intereses.mes kopa daudz celojam.teatri,opera,muzeji.(pati ari gleznoju sad un tad.).un ta lidz si gada augustam.mes apprecejamies.
    dzivojam visi tris svrice(vins ir sveicietis).mums (mqn 45-vinam 46)ir idela lauliba. es biju laimiga ,savas dzives pirma celiena– un esmu tada ari tagad.nacis klat ir miers un harmonija.mes esam laimigi. domaju,ka ir jazin ko es velos no dzives,kura mirkli.ka sakt savu dzivi un ka izdzivot.un tagad varu teikt ,ka mana dzive ir divi vbieriesi — dels ,kurs deva sakumu,un mans virs kur bus mans dzives noslegums.

  32. Lielisks ir Lienas raksts!
    Diemžēl tā ir cilvēki ir netaktiski un prasti.
    esmu nolēmusi pret šiem cilvēkiem būt tāda pati.jo acīmredzot tāds ir viņu komunikācijas līmenis un tādu viņi saprot.vienkārši atbildēt tā nav jūsu privātā dzīve.un jums gar to nav nekādas daļas.kā vispār var uzdot tik stulbu jautājumu.

  33. Danas staastaa izskan tikai viens- tas viirietis vinu nezin kaapeec neprec. Protams ir vajadziigs laiks, lai iepaziitu viens otru labaak, bet kaut kaa nav redzams, kaada tad ir perspektiiva siim attieciibaam viiriesa aciis. Vins nekaadu atbildi nesniedz, un vina sev iestaasta, ka nemaz lauliibas nav vajadziigas.

  34. piekriitu komentaaram , kur bija teikts, ka daudzas sievietes veelas preceeties, bet vinas neprec un tad dziivo taapat kopaa un iestaasta sev , ka viss ir labi( laikam tajaa skaitaa arii es diemzeel)

  35. Es arii veelos appreceeties un veidot gjimeni, un beernus. Es to veelos jo iipashi ar savu puisi, ar kuru esmu tagad – es gribu, lai vinjsh ir peedeejais manaa dziivee. Man nav bail zaudeet ne tur kkaadu briiviibu, ne vairs alkstu kaadu seksu no citas personas – man ir labi un es veelos appreceeties, BET neesmu veel bildinaata. Tachu bildinaat – tas ir viiriesha uzdevums. Tad nu uzgaidu.

  36. Tieši mans gadījums. Visvairāk no māsas vīra puses tāda attieksme. Un nesaprot, ka vienīgais, ko maina, ir mans psiholoģiskais stāvoklis, attieksme pret viņu un vēlme atrasties pēc iespējas tālāk no tādiem cilvēkiem.

  37. Es bildināju savu vīru. Viņš teica, ka tas viņam bijis patīkams pārsteigums, jo domājis, ka neesmu no tām, kas gribētu precēties.

  38. Dala komentētāju vadās pēc kaut kādiem stereotipiem. Bet dzīvē notiek arī tā, ka jauka, ar normālu raksturu, simātiska sieviete ir viena nevis tāpēc, ka neviens vinu nevrib, bet gan attiecības neizdodas apstāklu sakritības dēl, notiek negaidīti pavērsieni, kas izjauc attiecības. Un tas atkārtojas. Tā kā situācijas varbūt visdažādākās, pat darežgītie dzīves līkloči

Komentēt rasa Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.