Kad sākt bērnam mācīt iet uz podiņa?

Bērnam augot, ātri vien pienāk laiks, kad jāsāk domāt par podiņa izmantošanu. Vai tam ir īstais laiks, vai vienkārši jāvēro un jāsecina, kad bērns tam ir gatavs? Ja tā – kā saprast, ka ir pienācis laiks bērnam mācīt šo jauno un atbildīgo soli?

Bērnam mācīšanās iet uz podiņa ne vienmēr ir ātra un vienkārša, mēdz gadīties, ka bērns to apgūst pāris dienu laikā, taču nav nekas neparasts vai nosodāms, ja tik ātri tas neizdodas. Jāsāk ar to, ka jāizvēlas stabils un ērts podiņš. Bērnam svarīgākais ir, lai, s?žot uz podiņa, kājas sniegtos līdz zemei un būtu ērti atbalstīt muguru, lai varētu justies stabili, ērti un droši. Bērns ar podiņu noteikti ir „j?iepaz?stina”, nevis vienā dienā jāuzliek uz tā un jāgaida, ka notiks brīnumi. Arī laikā, kad bērns vēl podiņu neizmanto, tam vajadzētu atrasties redzamā un bērnam sasniedzamā vietā, nevis nosl?ptam skapī. Tas, ka bērniņš var aptaustīt podiņu, apskatīt to no visām pusēm, palīdzēs laikā, kad mazulis sāks apgūt tā izmantošanu. Vispirms var mēģināt uzsēdināt bērnu uz poda ar visām drēbēm, vienkārši tāpēc, lai viņš izjūt kā ir sēdēt uz poda, kas tas ir un, lai varētu redzēt, vai viņam uz tā ir ērti. Bērnam ir jābūt pārliecinātam, ka podiņa lietošana ir dabiska un viņš to var darīt, kad vien viņam ir tāda nepieciešamība un vecāki vienmēr būs gatavi palīdzēt, ja būs vajadzīgs. Nekādā gadījumā nevajadzētu bērnu sodīt par to, ja gadījies saslapin?t bikses, jo tālākā apmācība līdz ar to var izgāzties. Bērns var sākt kautrēties, izjust diskomfortu un neteikt, ka vēlas uz podiņa. Ir dažas lietas, kas varētu palīdzēt noteikt īsto laiku un saprast podiņmācības galvenos principus.

Lietas, kas var palīdzēt iemācīties iet uz podiņa

Mobilit?te. Pirmkārt, bērnam vajadzētu mācīt pašam nokļūt līdz podiņam, respektīvi, bērnu vajadzētu sākt apmācīt tad, kad viņš ir iemācījies staigāt vai vismaz rāpot, tāpēc nevajadzētu steigties notikumiem pa priekšu. Vēl viens svarīgs aspekts – bērnam ir svarīgi, lai viņš varētu paziņot vecākiem, ka viņam ir vēlme doties uz podiņa. Tam nav obligāti jābūt vārdam vai teikumam, bērns savu vajadzību var izrādīt arī ar sten?šanu, kādu zilbi vai tamlīdzīgi. Varētu pat teikt, ka mobilit?te un komunikācijas prasme ir viss, kas nepieciešams, lai bērns varētu apgūt podiņmācību. Lai gan jāpiebilst, ka visam pamatā tomēr ir bērna „emocion?lais es”, kurš vai nu ir gatavs šo mācību uzsākt, vai tomēr vēl ne.

Saziņa sākas ar to, ka bērns tiek iepazīstināts ar savu podiņu, tā ir komunikācija starp bērnu un viņa vecākiem. Mazajam ir j?uzzina, kas ir podiņš, ko ar to darīt, kāpēc tāds vajadzīgs, tāpēc ļoti svarīgi ir runāt ar bērnu un sniegt viņam šo informāciju. Sākumā ar saziņas palīdzību var iemācīt, ka podiņa apmeklēšana seko pēc kādas konkrētas darbības, piemēram, pampera noņemšanas vai pēc miedziņa un tamlīdzīgi. Jebkāda komunikācija starp bērnu un vecākiem, kas šajā gadījumā paskaidro jebko par un ap podiņmācību, ir nozīmīga. Svarīgi ir likt bērnam saprast, ka vecāki vienmēr palīdzēs, ka bērns var pie jums vērsties un jūs būsiet līdzās, lai atbalstītu un pamācītu. 

Vēlme iemācīties. Bērns ir ļoti gudrs, ne velti pirmajos dzīves mēnešos un gados viņš ir spējīgs tik daudz iemācīties. Mazais sāk velties, sēdēt, rāpot, staigāt, runāt un daudz citu lietu, un šīs lietas viņš apgūst pats, viņu neviens nespiež to darīt. ārsti pat iesaka nestimul?t ne sēdēšanu, ne staigāšanu, jo viss notiks tad, kad bērns būs tam gatavs. Tieši tāpat ir ar iešanu uz podiņa. Protams, bērnam ir jārāda podiņš, jāmāca, kas tas ir, ko uz tā jādara, taču, ja bērns būs par mazu un nejutīsies gatavs iemācīties šo atbildīgo darbu, viņam to būs grūtāk apgūt. Vecākiem nevajadzētu koncentrēsies tikai uz bērna piespiešanu pārtraukt pamperu periodu.

Vajadzības apziņa un piemērots apģērbs. Apzinoties, kas ir podiņš un ko uz tā dara, bērns ir spēris lielu soli ceļā uz ikdienas jauno posmu – atvad?šanos no autiņbiksītēm. Šaj? gadījumā ir svarīgi, lai mazulim būtu ērts apģērbs, vislabāk tāds, ko viņš pats var novilkt, dodoties uz podiņa. Kad bērns iemācās lietot podu, viņš kļūst patstāvīgāks arī šajā lietā un viņam izveidojas vajadzības apziņa, kas ļauj turpmāk pašam doties uz poda un nokārtoties, tāpēc apģērbam ir ļoti liela nozīme. Kad bērns ir iemācījies nepieslapin?t bikses miegā vai lielākos izbraucienos, tā ir zīme, ka mazulis mācās vai jau ir iemācījies arī savas vajadzības apziņu – bikses būs sausas, ja iešu uz podiņa. Cits bērns šo vajadzības apziņu apgūst uzreiz līdz ar iemācīšanos doties uz podiņa, dažam tas tik ātri neizdodas, tāpēc vecākiem jāapbruņojas ar pacietību.

Š?s četras lietas ir primārās, kas norāda, ka bērns ir gatavs iemācīties lietot podiņu. Jāatceras, ka katrs bērniņš ir citādāks un attīstās individuāli. Cits ir gatavs iešanai uz podiņa jau pusgada vecumā, cits ap gadu, kāds vēl vēlāk. Ir jābūt pacietīgam, jāapzinās, ka bērns to iemācīsies un jāpalīdz viņam ar savu atbalstu un sapratni. Vecākiem jābūt lepniem par savu bērnu un viss notiks tieši tad, kad tam ir jānotiek, bērns tam būs gatavs un būsiet nobrieduši nākamajam posmam, kad bērns no podiņa sauks :”Mamm?t, atnāc un noslauki man dupsi!”.

Lietas, kas var traucēt iemācīties iet uz podiņa
Krasa rež?ma maiņa. Laikā, kad bērns apgūst podiņmācību, var traucēt tas, ka viņš tiek mācīts daž?di. Nevajadzētu pieļaut, ka kāds cits māca citādāk kā to paredzējuši vecāki. Ja bērnam ir aukle, viņa jābrīdina par to, kā bērns mācās iet uz podiņa, kad viņš tur jāliek, kas jāsaka vai jārāda. Tieši tāpat arī ar citiem cilvēkiem, kuri bērniņu pieskata. Vecāku uzdevums ir viņus informēt, jo no pārlieku lielas daž?d?bas bērns var apjukt un sākt pat pilnībā ignorēt šīs nodarbes apgūšanu. Uzmanība jāpievērš arī rež?mam. Šaj? gadījumā tas vairāk attiecas uz to, kad bērns tiek likts uz poda – vai pēc gulēšanas, ēšanas vai tamlīdzīgi. Krasi mainot pirmos ieradumus, bērns var nesaprast, kas no viņa tiek gaidīts. Viņš, protams, apgūs podiņmācību, taču tas prasīs vairāk laika.

Balva par nok?rtošanos podiņā. Par šīs prakses apgūšanu bērns nebūtu jāapbalvo, jo viņam ir jāiemācās vajadzības apziņa – tas, ka sausās bikses ir svarīgas un ērtas viņam pašam, nevis vecākiem. Tā ir bērna vajadzība, nevis vecāku iegriba, par kuru jāizsniedz apbalvojumi. Tiecoties pēc balvas, bērns var speciāli dzert vairāk šķidruma, lai biež?k būtu nepieciešams iet uz podiņa, mazāks bērns var ļoti bieži prasīties un censties visiem spēkiem, lai parādītu, ka viņš zina, kas darāms, lai tikai iegūtu kāroto balvu. Bērnam ir jāmāca, ka tā ir ikdienas vajadzība, nekādā gadījumā ne apbalvojuma cienīgs mirklis.

Podiņš nav sp??manta. Kad bērns ir pavisam mazs un tikko sāk mācīties iet uz podiņa, protams, ar to jāiepazīstina, jāparāda, jāpastāsta, taču tas nedrīkst kļūt par sp??lieti?u, ar ko dzīvoties br?žos, kad netiek izmantots. Tam nebūtu jākļūst par leļļu gultu vai tamlīdzīgi. Podiņš ir vieta, kur nokārtot dabiskās vajadzības!

Lai izdodas iemācīt bērnam šo svarīgo podiņmācību un nekreņķēties, ja tas neizdodas ar pirmo mēģinājumu!

8 komentāru
  1. Nebeidzu smieties par visiem šiem rakstiem, kas saistīti ar “podiņmācībU”. Kad nebija pamperu, bērni to apguva ļoti ātri un arī tagad tas izdodas visiem vecākiem, kuri domā ar galvu, nevis tikai savām ērtībām.
    Pirmkārt – koka podiņ-krēsls, kurā bērns ērti apsēžas, nevis tup uz kaut kādas plastmasas; Otrkārt – kad bērns māk sēdēt pēc ēdienreizes uzliekam uz podiņa . Bērns pierod, nebaidās…vecākiem tikai jāmāk uzķert īstais brīdis, kad tuvojas “vajadzība” un jāuzliek uz podiņa. UN VISS. Pēc tam pamazām bērns pats jau dodas uz podiņa, vai vismaz paprasās. Man meitai ir 7 gadi un tā darījām, viss ok. Nekāda ņemšanās ar pamperiem, kamēr 3 gadi!!!
    Visi šie ieteikumi tikai pagarina pamperu lietošanas laiku un nodrošina P&G peļņu un pacientus bērnu psihologiem!

  2. pēc šādiem ieteikumiem esmu audzinājusi savam bērnam podiņmācību!!! Viss kā padiedziņu – nekādus koka grabažpodus arī neizmantoju! Normālu podiņu! Zuzze, Tu vnk esi ieciklējusies uz sevi! Tev izdevās – super, bet nestāsti, ka tas viss un ieteikumi ir muļķības!

  3. Nezinu, es laikam kaut ko daru nepareizi, jo bērns uz podiņa it kā pasēž, pat var sarunāt, ka sēž diezgan ilgi, ja notur uzmanību, bet nekas tā arī podiņā netiek. Ar varu nespiežu sēdēt – ja nav, tad nav. Bet, līdz ko pieceļas no podiņa, tā čura klāt. Ehh… 🙁
    P.S. Bērnam šobrīd 1,5g.

  4. Mūs vecāki jau sēdināja uz poda no deviņu mēnešu vecuma, tagad knapi pāri divi gadi beidzot iemācās iet pa savām darīšanām. Nevar saprast, kā bij labāk.

  5. man mazai meitenei ir gads un 5 menesi bet uz podinu nevaru iemaciit kad uzlieku tad kliedz histerija piecelas no poda un pacura bikses

  6. kaaa lai es mazo iemacu uz podinu mazai ir 1 gads un 5 menesisi lieku uz podinu vina kliedz un celas auksa nemaz necura tur bet kad mazula tetis kiek uz podu tad sez un ari izmanto bet es nekadi nevaru iemacit vinu uz podinu

Komentēt Sherila! Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.