kad biju jaunāka, lai kas ar mani nenotiktu, spītīgi un lepni vienmēr teicu- es pati ar visu varu tikt galā! gadiem ejot, slinkuma, liekas naudas vai problēmu lieluma dēļ, esmu atzinusi, ka vienmēr tomēr netieku pati ar visu galā. tad nu sakās meklējumi un minējumi, kas varētu būt visefektīvākais problēmu risināshanas palīgpaņemiens? aizmirshanās- izklaides, tajā skaitā vīrieshi un alkohols. samērā efektīvs paņēmiens, ar vienu ‘bet’.. tas kļūst nederīgs, kad tev jau ir ģimene, bērns un kaut kāda atbildības sajūta. balderiāns un citas nervu zāles- neesmu mēģinājusi, jo tādas lietas, manuprāt, nav prieksh domājoshiem cilvēkiem, nevēlos notrulināt savas sprieshanas spējas, tas situāciju padarītu tikai dramatiskāku. baznīca- ja cilvēks tur rod mierinājumu, tas varētu būt viens no apsveicamākajiem mierinājuma rashanas paņēmieniem, tikai.. arī ne man, ticībai ir jābūt, bet piesaistīt to kādai konkrētai konfesijai es nespēju, nav man tas ieaudzināts. dziednieki- nu sheit man ir pieredze, sajūta patieshām ir fantastiska, ja cilvēks tam kaut mazdrusciņ tic, vismaz sevi viņsh shādā veidā var nedaudz sakārtot, bet problēmas atrisināt.. diezvai. astrologi- nu arī par viņiem man ir ko teikt, it kā jau nav slikti, ka tev pasaka, ka turpat aiz stūra tevi gaida lielā karmiskā laime un viss atrisināsies, kad tur tās orbītas pareizi nostāsies, bet.. jutos vīlusies, jo pēc astrologa apmeklējuma manī radās sajūta, ka iemarinēju savu shodienu, kaut kādas, ar varbūtības teoriju apveltītas, rožainās nākotnes vārdā. psihologs- tā kā esmu diezgan daudz lasījusi par shīm tēmām, liekas, nu kāda velna pēc man jāshķiež naudiņa par to, ko teorijā es visu brīnishķīgi zinu, lai tas darbotos praksē- jātiek jau vienkārshi pashai ar to galā… smadzeņu skalotāji- tā es saucu visus tos pozitīvās domāshanas menedžimenta piekritējus un sludinātājus, sākot no siņeļņikova, beidzot ar, tiem, kas neprot lasīt, domātām, filmām par sho tēmu. to es visu nosauktu divos vārdos- galīgi garām! jebkura saprātīga būtne taču jau pēc definīcijas dzīvo pēc shiem principiem, kāpēc veltīt savu dārgo laiku, lai domātu par lietām, kas ir tik dabiskas kā elpot? kāds nopelna labi daudz kapeiciņu ar to, ka cilvēka būtību- tiekties pēc laimes, ir ietērpis vārdiskā formā, nu lai viņiem veicas:)
nav vienas receptes kā risināt problēmas, jeb varbūt tev ir?
kad paši netiekam galā…
Raksts tieši brīdi, kad pati esmu problēmu un parmaiņu jūklī. Man palīdz labs drauga plecs un iespeeja ieklausiities viedoklii nop malas, to izsveert, bet leemumu izdariit vienpersoniski. Man reizēm palīdz Peterbaznīcas izstādes, tā mūzika un gaisotne tur – iespēja pabūt vienai un vidē bez domām, tā teikt – atpūtināt prātu. tad arii pastaigas pie juuras, pa parku vai pa mezhu… taados briizhos svariigaakais man liekas – notureet sevi un neljuaties emociju slogam. Un skaidraa galava parasti rodas idejas un risinaajumi.
Priecaatos arii par citiem ieteikumiem.