Laikam viena no grūtākajām lietām attiecībās – tas ir saprast, ka – kas par daudz, tas par skādi, un iemācīties apstāties pirms ir par daudz.
reizēm gribētu mīļoto pabakstīt, sapurināt, pārveidot. kaut arī iemīlēju es viņu tādu, kāds viņš ir.
pati sev ik pa laikam atgādinu – patiesībā jau cilvēki nemainās tāpēc, ka otrs to vēlas. vēlmēm pēc pārmaiņām jānāk “no iekšām” – paša sapratnes un apziņas, ka vēlos būt savādāks, varbūt arī – labāks. nezinu, kā ir citiem, bet mani ļoti sadusmo būšana tādai, kādu kāds (piem., priekšniece) vēlas mani redzēt.
laikam – nedari otram to, kas nepatīk tev pašai – tie ir zelta vārdi. atnākot mājās, es nevēlos būt priekšniece vai Mamma numur 2. tāpēc ļaušu viņam mainīties pašam (ja viņš to gribēs). un laiks rādīs, vai tas notiks.
kad ir par daudz?
Varbūt zudis stimuls pilnveidoties?(lietoshu to vārda-mainīties vietā). Viss ir stabili,labi,komfortabli un tad sāķas lēns regress.Beigās attiecības vairs nav karsts sekss, mīlestiba, kopīgi pavadīts laiks, bet vienkārsha rutīna… Vajag vienam otru dažreiz sapurināt-vajag! Tikai otra lieta-kā to dara.
Nu tas jau atkarīgs no pārveidojamām īpašībām. Es saprotu, ka mēs iemīlam puišus, kas var būt nav raduši nomazgāt traukus vai aizvākt no pagultes netīrās zeķes, bet tā jau ir tāda sadzīviska lieta, kas jāmaina par labu abiem. Un, ja dažs labs kundziņš uzskata, ka man kā Sievai par visu jārūpējas, bet neiznesti atkritumi palīdz viņam meditēt, tad viņš to var darīt arī bez manis.