Kad BĒRNS saka MAMMAI: “Tu esi slikta, ļauna un neglīta…”

Dzirdēt no sava bērna pārmetumu: „Tu esi slikta. Ļauna. Neglīta. Neinteresanta,” rada pietiekami spēcīgas emocijas jebkurai mammai. Mazāk mūs spēj skart aizvainojums, ko izteicis bērns, bet gluži citādi ir tad, kad to saka pusaudzis, kurš ļoti skaidri apzinās savus vārdus.

„Tu esi slikta mamma!”
Psihologi norāda, ka lai arī, cik aizskarošs ir bērna pārmetums, tas nekad nemēdz būt bez pamata. Bērni savas dzīves garumā mūs rūpīgi vēro, pēta, kā mūs rīkojamies, uzvedamies, ko sakām citiem cilvēkiem un kā runājam ģimenes lokā. Viņus pārsteidz pretrunas. Viņi iemācās ticēt tām pašām lietām, kurām ticam mūs. Piemēram, ja vienmēr vaimanājam, skatoties spogulī uz savām krunciņām, bērns agri vai vēlu var rezumēt teikumu, kas mūs nošokēs, bet būs trāpīgs: „Tu esi veca.”   

„Tu esi slikta mamma,” var teikt četrgadnieks, kurš nav saņēmis veikalā kāroto rotaļlietu, vai saldumu. Arī tik vienkāršam  pārmetumam ir savs pamatojums un dusmu cēloņi. Savukārt mammas atteikuma iemesli ir izrunājami un paskaidrojami. ļaujiet savam bērnam izdusmoties – , piemēram, mācot, no sirds dunkāt mašīnas sēdekli, vai 10 reizes uzskrienot un noskrienot pa veikala trepītēm, lai dusmas izreaģē fizikā enerģijā. Liedzot bērnam dusmoties un paust jebkuras citas emocijas (noliedzot tās), mūs audzinām cilvēku, kurš ar laiku pārstās orientēties savās emocijās un to izpausmēs.  Mūs mācīja, ka dusmoties ir slikti un norāja ikreiz, kad uzmetām lūpu. Pamazām apguvām, ka publiski vai otram redzot „dusmoties” nav labi. Tieši šā iemesla dēļ mūsu paaudzē ir tik daudz pieaugušu cilvēku, kuri neprot otram pateikt, ka tas viņus nupat aizvainojis un bieži pat nespēj notikuma brīdī sajust dusmas. Mēs šīs emocijas uzkrājam, vārāmies dusmu sablīvējumā, bet nemākam tās izpaust.  Tādēļ – ļaujiet saviem bērniem dusmoties, bet māciet to darīt adekvāti! Tā viņš nepazaudēs spēju adekvāti reaģēt uz notiekošo un neuzkrāt neizpausta sajūtas.

Savukārt, ja sešgadnieks saka, ka negrib un nemīl tādu mammu, kāda esi tu, jo nav palaists savā pirmajā „patstāvīgajā” mūža ekskursijā uz Zoodārzu kopā ar bērnudārza grupiņas „kolēģiem”, tad ir vērts apdomāt, kā nākas, ka neesi pamanījusi, cik došanas šajā ekskursijā bērnam bija nozīmīga un neesi paskaidrojusi, kādēļ tavs sešgadnieks nav devies tajā kopā ar citiem bērniem.

Mums ar tevi ir vissaulainākie un smukākie vasarasraibumi
Augot mums līdzās, bērni pakāpeniski iepazīst vecāku vājās vietas – to par ko pašas jūtamies nedrošas, kaunamies, raizējamies, ko cenšamies noslēpt. Mazliet vecāki bērni, kuri pamana savas vizuālās nepilnības – pārāk garas un tievas kājas, vasaras raibumus, sīku augumu, ne īpaši glītu seju nereti ievēro, ka šīs „nepilnības” piemīt arī vecākiem. Tad pieaugušie diezgan kategoriskā un nelaipnā formā var uzklausīt pārmetumus attiecībā uz savu vizuālo izskatu. Ja esam iemācījušās ar savu izskata „nepilnību” sadzīvot, tas mūs nespēs aizskart. Tomēr dažkārt arī pieaugušā vecumā šādus aizrādījumus pieņemt ir sāpīgi. Psihologi norāda, ka bērni to parasti saka, nevis, lai aizskartu mūs, bet, lai dzirdētu, ka pieaugušais norādīto trūkumu spēj godam atspēkot, pašapzinīgi sakot, ka nesaskata to kā nepilnību un vērtē pozitīvi. Tas dod spēku arī mazajam cilvēkam vieglāk pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Izvēlies nemelot
Bērni ļoti labi pamana, ka neievērojam noteikumus, ko prasām, lai ievērotu viņi. Šķērsojam ielu pie sarkanās gaismas, rupji lamājamies, braucot mašīnā, neturam doto solījumu. Bērni mums norāda uz pretrunu, nevis, lai mūs kacinātu un mulsinātu. Viņu pasaule vēl ir pietiekami trausla un šādi atklājumi rada nedrošības sajūtu, neparedzamību. Tieši tādēļ vecākiem ir vērts atzīt bērnam, ka viņi pārkāpuši noteikumus un paskaidrot, kādēļ to darījuši.  Ja „pārkāpumi” notiek ļoti reti, tad šāda situācijas paskaidrošana, ļauj bērnam apzināties, ka pasaule – tai skaitā –vecāki – nav ideāli. Visiem gadās kļūdīties un rīkoties neapdomīgi. Savukārt, ja dubultā morāle ir pastāvīgs vecāku un bērna sabiedrotais, bērns neapzināti pieņem šādu uzvedības modeli par normu.

Ja reiz mūs pašas pieprasām, lai bērns nemelotu, ir diezgan pretrunīgi mānīties pašām. Turklāt bērniem ir brīnišķīga, tīra intuīcija, viņi spēj nojaust arī to, ko nepasakām. Un apvaicāties visnevainīgākajā un vienkāršākajā veidā, liekot mums justies apjukušām un šokētām.

Kā reaģēt uz pusaudžu skarbumu?
Emocionāli nežēlīgāki par bērniem ir tikai pusaudži. Viņi kā zem mikroskopa vēro savu vecāku rīcības, salīdzina, nosoda un pārmet nepilnības. Tādēļ tik bieži gadās situācijas, kad vecāks strostē savu pusaudzi stāstot tam, kā pareizi jādzīvo, bet pusaudzis, vīlies tēta un mammas nepilnībās, spēj pateikt ļoti trāpīgas un sāpīgas piezīmes vecākiem. Lai cik nepatīkami to būtu atzīt, psihologi zina teikt, ka pusaudžu pārmetumos slēpjas patiesība. Ja vien mūs spējam nomierināties pēc dzirdētā, godīgi ieklausīties un atzīt, ka skarbajos vārdos ir daļa taisnības, tas ir solis uz iespēju kaut ko mainīt sevī, dod pamatu aprunāties ar savu pusaudzi kā diviem pieaugušiem cilvēkiem un labāk saprast, kādēļ viņš ir izteicis pārmetumu. Ieklausīšanās, nevis noliegums un novēršanās, ļauj būt tev emocionāli, garīgi un cilvēcīgi tuvāk savam bērnam arī pusaudža gados.

Dusmojas, lai kļūtu par sevi
Parasti uz aizvainojumu mūs spontāni reaģējam ar pretaizvainojumu. Tomēr psihologi norāda, ka tas ir vissliktākais, ko pieaugušais nepieaugušam cilvēkam var nodarīt. Ir vērts pašām pārdomāt, cik labi mēs joprojām atceramies dažas skarbas mūsu virzienā adresētas vecāku frāzes un to, kā tās ietekmējušas mūsu pašapziņu. Runājot ar bērnu ir jāspēj jebkurā situācijā apzināties, ka viņš ir vēl nepieaudzis cilvēks un ka viņa pārmetumā, lai cik asā un nejaukā ir kāds sasāpējis vēstījums. Kad tas ir izteikts, vērts nevis turpināt niknu sakliegšanos, bet jāņem sarunā pauze. Turklāt, nevis aizcērtot durvis, bet pēc iespējas mierīgi pasakot, ka tagad mūs sarunu neturpināsim. Nenorij pateikto un neizliecies, ka nekas nav bijis. Tas tikai pastiprinās plaisu starp tevi un bērnu un radīs jaunus iemeslus viņam tev pārmest. Nomierinies, pārdomā notikušo, centies sev godīgi atzīties iemeslos un kad esi gatava, piedāvā savam dumpīgajam, bet acīgajam pusaudzim nopietnu, pieaugušu cilvēku sarunu.

Pusaudžu vecākiem ir vērts paturēt prātā svarīgo patiesību, ka visi šie niknie protesti, aizvainojumi, dusmu un nepatikas izpausmes pret tēvu un māti, ir nepieciešams ceļš, lai bērns pamazām sāktu nošķirt un radīt savas vērtības un vēlāk spētu veidot savu pastāvīgu, pieauguša cilvēku dzīvi. 

Vecāku mīlestība – beznosacījumu
Pieņemt un neskatoties ne uz ko mīlēt savu mazo dumpinieku arī nozīmē – beznosacījumu mīlestību. Tādu vistīrākā veidā daba dod tikai vecākiem attiecībā pret saviem bērniem. Bērni mūs arī mīl, bet viņiem savukārt nemitīgi gribas izvirzīt nosacījumus, prasības, iebilst, protestēt. Mums jāmēģina būt tik pieaugušiem, lai nedarītu to pašu, bet ļautu bērnam drošā paspārnē meklēt un iet savu ceļu šajā pasaulē.

9 komentāru
  1. Mūsu ģimenē “padusmoties atsevišķi” nav iespējams, jaunkundze skrien pakaļ un grib lai visi redz kāds viņai kašķis.

  2. Man gan liekas, ka dažkārt tie bērnu niknumi ir vienkārši tāpēc, ka kaut kas nav viņiem pa prātam. Un nav tur nekāda dziļāka dziļuma apakšā. Un nemaz nevajag pārāk iedziļināties, lai viņam neienāk prātā, ka turpmkāt tagad vienmēr varēs šitā panākt kaut ko.

  3. Arī man meitai ,kad nav kas pa prātam, izsaka, ka ir visnelabākā un kāda tur vēl mamma. 🙁 Reziēm pat nezinu ko darīt.

  4. Nu kā lai sīcim iemāca dusmoties konstruktīvi, manuprāt, vienīgais kaut cik “konstruktīvais” izlādes veids varētu būt sports – jeb šeit minētā skriešana pa trepēm, bet man liekas, sīcim šito neiestāstīt. Kādi vēl varētu būt konstruktīvie izdusmošanās veidi???

  5. Es savam mācu, kad dusmas iet un dauzīt spilvenu. Tā riktīgi un no sirds, vai ņmet bumbu un iet dārzā viņu padauzīt. Tā mūsu psiholoģe mācīja.

  6. Parasti paklausos, pajautāju kamdēļ tā un “ierakstu” excel tabulā sadaļā “No šitā man tie sirmie mati” :).

  7. Manam bērnam arī šis niķis piemīt – kā kaut kas nepatīk, tā nāk ārā visādas emocijas, labi gan, ka tas nenotiek bieži….. bet tādos brīžos gribas raudāt…… tā cenšos būt laba māte, bet………. un kad pāriet niķis, tā bērns vienkārši pienāk klāt un saka: piedod, mammīt, ka es tā!!! es tā vairs nedarīšu! es Tevi tik ļoti mīlu!

  8. Nav viegls laiks, kad mājās ir pusaudzis, citreiz nolaižas rokas un šķiet, ka dēls atļaujas nu pārāk daudz, bet visu to norakstīt tikai uz šo vecumposmu laikam nav īsti pareizi…

Komentēt Zaļā feja Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.