Šonakt daudz domāju, par dzīvi kā tādu…
Kas pārdzīvots, kam iets cauri, kas bradājis pa manu dzīvi, pat neprasot atļauju, cik daudz kļūdu ir pieļauts. Saka ka no kļūdām mācās – ir jāmācās, bet reti kurš macās.
Ir jāpiedod tiem, kas darījuši pāri un runājuši sliktu -ir, bet vai tas reāli ir tik viegli izdarāms. No acīm prom, no sirds un prāta laukā? Nē, gandrīz nekad tā nenotiek.
Cilvēki citus vērtē pēc savas līdzības un aiziet tik plašās galējības, ka bail domāt, līdz kādām galējībām ir spējīgi nonākt paši.
Ir cilvēki, kas dzīvē sasniedz visu ko vēlās, bez liekas piepūles, citam paveicas, bet cits sava sapņa vārdā strādā visu mūžu, un beigu beigās iespējams to pat nesasniedz…
Ir cilvēki, kas no otra cilvēka atsakās tik viegli, bez piepūles, nemaz nemēģinot uzzināt, noskaidrot iesmeslus. Stulbi? Nē paredzami, jo cilvēka dabā ir neklausīties otrā, pārprast un neskaidort patiesību.
Ir cilvēki, kuru meli sagrauj ne tikai pašu dzīves, bet arī citu dzīves. Ir cilvēki kuru netikumi nodara vairāk ļaunuma citiem nekā pašiem.
Kas atbildēs uz mūžīgo jautājumu – vai mēs tā dzīvojam pareizi?
Katrs dzīvo pēc savas labākās sirdsapziņas, katram ir tiesības uz savu izvēli, tikai pārāk bieži mēs aizmirstam, ka izvēles bieži vien neskar tikai mūsu dzīvi vien, tās var skart vairākas dzīves, mainīt vairākus lēmumus, pat izmanīt cilvēku, kā personību…
Un kad tad mēs iemācīsimies pareizi dzīvot?
Nekad, jo vienmēr būs kāds, kas negribēs mainīties. Vienmēr būs kāds, kas negribēs ticēt un uzklausīt. Vienmēr būs kāds kas melos un vienmēr būs kāds kas pārpratīs un nesapratīs…
Kad aizdomājies…
