Kā tikt galā ar pusaudžiem?

Šsi jautājums man rodas ik reizi kad mana vecākā meita kārtējo reizi neizdara vai izdara ko aplamu.Klusībā ceru ka aesu gudra mamma un mācu bērnu pareizi ,bet kapēc no manas “mazās” mīļās meitiņas nāk dzēlīgi un reizēmļoti sāpīgi vārdi.It kā visumā jau labi ,bet tiklīdz tiek kaut kas aizliegts vai tiek likts izdarīt tūdaļ seko dāžādi vārdi un atrunas.Reizēm liekas ka tevi nemīl-kā mammu.Un vēl trakāk kad tika uzliktas rozā brilles…..

4 komentāru
  1. Hmm, man jau liekas, ka tas pusaudžiem raksturīgi, hormonu vētras un tā. Katrs esam kaut ko tādu piedzīvojuši. Mammas tikai dažreiz mēdz būt tādas zāģētājas un histēriski reaģē uz lietām. Tā kaut kā aprunāties mierīgi reti kura prot. Aizliegums jau pats par sevi izraisa protestu, vienalga, kas tiek aizliegts un galvenais jau, kā tiek pateikts vai pasniegts. Drīzāk vajadzētu aprunāties, paskaidrot, kāpēc nevajadzētu tādas lietas. Varbūt nenākt tik vēlu mājās, jo tīri cilvēciski mamma uztraucas, vai norunāt, ka pazvanīs noteikti, ja aizkavēsies. mani vecāki man gandrīz neko neaizliedza, jo es tajās reizēs, kad man uzticējās, parādīju, ka viņi tiešām var paļauties. Un es arī redzēju, ka tie aizliegumi nav tāpat vien, tāpēc, ka mamma riebīga. Kaut kā tā sistēma darbojās. beigu beigās jau pašai nebiaj nekādas vēlmes vēlu apkārt blandīties vai kaut kādas mu;lķības strādāt, jo it kā viss atļauts. draugi varēja nākt ciemos, lai man pašai nav kaut kur citur jāiet. Un šampanieti dzērām arī turpat. Tā sakot – lai labāk tepat, nekā slēpjoties kaut kur.

  2. + zebest. pie kam skandalēšanās un citas tīņu gadu performances vairs nešķiet tik spožas un interesantas, ja nav aizliegtas – ja neviens īsti neņem pierē un ļauj tev bērnam pašam i izplosīties, i aplauzties, i nostāties visam savās vietās. jo aizliegtais auglis taču visgaršīgākais 🙂 bet, ja neaizliedz, tad vairs nav tik interesanti un to negribas.

  3. It kā jau ar runāšnu esmu daudz ko panākusi,bet kas attiecas uz kaitīgiem ieradumiem-nevaru nekādīgi iestāstīt ka meitenei 13 gaos nu nebūtu jāsmēķē un ka tas ti kūlīgi nemaz nav,jā un vēl tie meli,meli,meli.Vēlāk jau atklājās ,bet man kā mammai sāpīgi-kapēc jāmelo-pasaki taisnību un mazākas būs sekas ,bet mekojot to visu pasliktina.Un kas attiecās uz runāšanu mana meita manu velmi parunāties uztver kā morāles lasīšanu,kaut gan zinu ka runju mierīgi,izvēlos vārdus ko teikt un visās situācijās atceros sevi.Bet pēc sarunas ir tāda sajūta -tu runāji bet klausijās mana pēcpuse-LABA SAJŪTA VAI NE?????

  4. Palasot zebest komentāru liekas, jā – viss taču ir vienkārši, viss kūlīgi un kas tur liels, aplauzīsies un būs ok. Bet pareizi – kā ar smēķēšanu? Ko man darīt, ja redzu, ka mūzikas skola tiks pamesta, kurā ielikts tik daudz darba, laika un naudas… un nesakiet, ka tās manas ambīcijas, nebūt ne – nekad neesmu prasījusi rezultātu, tie ir atnākuši paši, jo ir darbs ielikts un ir talants. Citos priekšmetos iet ļoti smagi, kādreiz pat runājām, ka būtu labs maizes darbs… Bet šobrīd viss ir pie… un kad tad attapsies, pēc 10 gadiem? tad jau par vēlu…Reāli varat ieteikt kā tikt galā ar situāciju????

Komentēt zebest Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.