Kā neapmaldīties etiķetes labirintos?

Sarež??ti vai tomēr vienkārši – ievērot eti?eti? Š?iet pašsaprotami, ka katru dienu dodamies uz darbu, sveicināmies, maināmies vizītkartēm, runājam ar klientiem un dažreiz pašas esam klientes, dodamies biznesa pusdienās – viss notiek, gluži kā elpojot. Un tomēr – mēdz gadīties, ka nelaikā pastiepta roka, muļķīga ieķiķināšanās vai pārāk īsi svārciņi, kas patiesībā ir ļoti forši un tev satriecoši piestāv, var aizcirst durvis kādam vērtīgam darījumam vai noripināt tevi pa karjeras kāpnēm. Jo tu esi atļāvusies pārkāpt etiķeti. Iespējams, pat neapzinoties.
Aplūkosim tikai dažus – pašus izplatītākos – pārkāpumus, ko iespējams pieļaut, dodoties iekarot pasauli.

Kas vispār ir eti?ete?

Vienkāršoti to varētu dēvēt par lietišķā cilvēka dzīvesstilu viņa darbalaikā. Kāpēc dz?vesstilu? Tāpēc, ka etiķete ir tik ļoti apjomīgs visa kā kopums, kas ietver gan apģērbu, gan apavus, gan tavu matu sakārtojumu un meikapu, gan aksesuārus, gan arī uzvedību, runas manieri, mīmiku, žestus, stāju un pat gaitu, ka nekā citādi to nenosauksi. Jāpiebilst, ka eksistē daudz un daž?du etiķešu – daž?d?s vidēs tās mēdz būt atšķirīgas (būsi dzirdējusi par diplomātisko, militāro, galma u. c. etiķetēm), taču līdere noteikti ir lietišķā etiķete, ko savulaik noteiktos apstākļos nācies ievērot teju katram un katrai. 
Runājot par lietišķo etiķeti, to vairāk mēdz attiecināt uz nopietnajām profesijām, kas saistītas ar biznesu vai ar cilvēku apkalpošanu. Grūti iedomāties, ka bankas klerks tevi varētu apkalpot puķainā kreklā, ar Elvisa pričeni un šortos. Un pavadot mīļā naivumā uzsaukt: „At?, buciņ!” Skaidrs, ka jebkurš klients bez novirzēm uz šādu dabasbērnu raudzīsies ar lielu neuzticību un no šīs bankas pie pirmās izdevības aizvāksies pavisam. Jo konservatīva vide nosaka arī tajā strādājošo ģērbšanās stilu un uzvedību. Mazāk ierobežojumu, piemēram, apģērbā, vērojams radošo profesiju pārstāvju vidū, kur dresskods var paust katra oriģinalitāti un personības neparastumu. Un tas ir tikai labas gaumes jautājums, vai izdodas nobalansēt uz smalkās robežš?irtnes starp atšķirties un izlēkt par katru cenu.
Ja vēlies uzzināt sīkāk par lietišķo etiķeti, ieskaties Vladimira Kincāna grāmatā Lietišķā etiķete un protokols. Varbūt ne uz pilnīgi visiem jautājumiem radīsi atbildes, jo visu nav iespējams paredzēt, tomēr tā var tev kalpot kā sarkanas dzijas kamoliņš, kad dosies pieveikt lietišķās etiķetes labirintu. Vismaz teorētiski būsi tam sagatavota, un tas jau ir pusceļš.
Saveicinoties un sarunājoties
Lai gan mainās laiki un arī uzvedības normas, šai ziņā viss kā senāk – ierodoties uz pārrunām, ciemos, vizītē, roku pirmais pasniedz cilvēks, kurš tevi aicinājis. Un šajā gadījumā nav svarīgi, vai tā ir divu dūmu vai kungu tikšanās. Rokasspiedienam jābūt ne pārlieku stingram (neesi taču cīkstone), ne gļēvam (tāds ir vēl mazāk patīkams). Ja tev svīst rokas (ļoti izplatīta vaina), vari valkāt smalkus dūmu cimdiņus, ko sasveicinoties drīkst nenovilkt. Nesnaiksties pāri galdam, bet pagaidi, kad aicinātājs ieņem ērtāku pozu, tas ir, panāk solīti pretī. Apsēdies tikai tad, kad tevi uzaicina to darīt, nevis uzreiz saļimsti kā pēc krosiņa. Kājas vari pārlikt vienu otrai vai turi tās cieši sakļautas, nekādā gadījumā neaizāķē pēdas aiz krēsla kājām.
Ja jūti uztraukuma kamolu kaklā, pirms pieklauvē un ver durvis, desmit reižu dziļi un lēni ieelpo un izelpo, kamēr nomierinies un atgūsti pašsavaldīšanos. Diemž?l fakts – tu vari izlasīt desmitiem grāmatu un būt rādīta teorētiķe, bet bez praktiskām nodarbībām vari izgāzties kā veca sūta pat tik vienkāršā lietā kā sasveicināšanās. Tā rada pirmo iespaidu par mums, tāpēc tas ir tik svarīgi.
ļauj, lai sarunu uzsāk un kopumā uztur tas, kurš tevi aicinājis vai ir boss (vadītājs, direktors, tavs priekšnieks). Ja visi esat vienlīdzīga ranga, darbojas princips, ka toni diktē tas, kurš vecāks, tātad vairāk pieredzējis. Parasti viņš arī sarunai pieliek punktu. Atsveicināšanās notiek tieši tādā pašā secībā kā sasveicināšanās.
Sarunas laikā nezaudē savaldību, nepacel balsi un nespiedz – ja nevari pārliecināt par savu taisnību un gudrību mierīgos toņos, vienalga, būsi zaudētāja. Labāk elegants miers, kas vienmēr rada intrigu un mudinās citus noskaidrot tā iemeslu, paverot tev vēl vienu iespēju. Lai kā esi uztraukusies, negrauz pildspalvu vai nagus, vai nevirpini pirkstos matu šķipsnu.
Pārrunājot daž?dus darba jautājumus vai biznesa vienošanos, esi vērīga un vajadzīgo pieraksti. Iegādājies šim nolūkam pieklājīga izskata plānotāju un pildspalvu, lai katru reizi vadlīnijas un informācija nav jāuzšvīkā uz steigā sagrābstītas lapiņas, kas parasti pazūd visnepiemērotākajā brīdī. Ir nepieklājīgi pēc brītiņa zvanīt vai sūtīt meilus, pārprasot sarunas biedram par tikko pārrunāto, netieši apliecinot, ka esi bijusi neuzmanīga pret kolēģi vai sarunu biedru.
Pavisam kas cits pēc sarunas uzrakstīt e-z?m?ti, kurā apstiprini pārrunātos jautājumus, ka visu esi sapratusi pareizi, un pasakies par tikšanos.

E-pasta etiķete

Š?iet, kas nu tur sevišķs – kura nemāk uzklikšķināt e-v?stul?ti… Ak, cik bieži nemāk! Aizmirstam uzrakstīt precīzu vēstules temata norādi subjectā, aiz ieraduma arī biznesa partneriem nosūtām vēstules ar smaidiņiem un citiem ķiņķēziņiem, taču bez paraksta, kam būtu jāietver gan tavs vārds, uzvārds, amats, darbvieta un darba tālruņa numurs. Arī rakstīšana bez komatiem, izlaižot burtus un pieļaujot simtiem kļūdu, liecina nevis par steigu, bet gan par necieņu pret vēstules saņēmēju. Un neceri, ka tas tā arī netiks novērtēts…   
Vizītkartes
Ja pati neesi tikšanās iniciatore, neuzmācies ar savām vizītkartēm – pagaidi, kad tev to piedāvā, un tikai tad pasniedz savējo. Labais tonis nosaka, ka tu to uzmanīgi aplūko, pirms liec somiņā, tā izrādot cieņu vizītkartes devējam. Nav glīti uz vizītkartes uzšvīkāt tālruņa numurus vai kādu citu informāciju, arī tā tu izrādi necieņu pret otru. Ja darbs tāds, ka bieži jāmainās vizītkartēm, sagatavo tās laikus un ar precīzu informāciju.
Viesībās
Daudzkārt piedzīvota situācija, kad biznesa pusdienās vai kādā pasākumā ar vīna glāzi pašai vai kādam no viesiem gadās kaut ko apgāzt, izliet vai saplūst. Un atskan vairākbalsīgs liekulīgas līdzjūtības koris, pievēršot misēklim visu apkārtējo skatienus.
Nestreso, gadās visiem, un zeme tāpēc nav atvērusies, lai slēptu tavu mulsumu.  Bļāvēji un vaidētāji tikai apliecina savu zemo kultūras līmeni un stulbumu uzvedības pamatos. (Nevaidi arī pati, ja ķeza notiek citiem!)
Šaj? gadījumā nevienam no viesiem nav jākļūst par apkalpotāju un jāvāc lauskas vai jāslauka izlietais vīns, vai j?paž?lo kļūmīgais. Pilnīga notikušā ignorance, lai neradītu neērtības izjūtu vaininiekam, ir pareizais gājiens!
Jo visu lietišķo attiecību pamatā, lai cik tās šķistu oficiālas un sausas, tomēr darbojas kāds princips – savstarpējas labvēlības princips.
Apģērbs, aksesuāri un pārējais…
Informāciju par cilvēku saņemam ne tikai no tā, ko viņš pasaka vārdos, pauž ar savu mīmiku, bet arī no tā, kā viņš izskatās. Bieži vien tas ir pat noteicošais. Tātad ir svarīgi, kā viņš ģērbies, rotājies, krāsojies. īpaši tas attiecas uz daiļo dzimumu, jo mūsos ieliktajā dzinulī patikt pretējam dzimumam slēpjas mazas lamatiņas.
Viss atkarīgs no tā, kur tu strādā. Ja tā, piemēram, ir banka vai medicīnas iestāde, kur saskarsmē ar ļaudīm tev jārada uzticības un pārliecības sajūta, nevarēsi ierasties ar atkailinātu un pīrsingotu vēderu, 12 centimetru augstām platformenēm sarkanā krāsā un melnās tīkliņzeķēs. Un tomēr tas nenozīmē pelēcību un vienveidību, jo tieši lietišķajā vidū modei tiek sekots līdzi, darot to ļoti izsmalcināti. Piemēram, pavēro, kā mainās vīriešu kaklasaišu mezgli. Vai kreklu toņi. Vai audums un piegriezums lietišķajam kostīmiņam sievietēm. Protams, supermini vai koši sarkanam tur vieta neatradīsies, bet tomēr nekā iebalzamēta arī te nav. Sakoptība gan!
Tāpēc pārbaudi, vai tavi nadziņi ir tīri, nav aplupuši, rokas koptas. Vēlams neuzkrītošs manikīrs, džung?u nakts sarkanais lai paliek vakara spēlēm, ikdienai izvēlies neitrālus toņus. Nav patīkami lūkoties uz pārspīlēti garajiem akrila nagiem ar visādām zvaigznītēm, puķītēm un citiem štruntiņiem, kas neļauj normāli klikšķināt datora klaviatūru vai nospiest tālruņa pogas, pārvēršot tavus pirkstus garos kroplīšos. 
Noteikti mazliet uzkrāsojies – tā, lai vaigu galos jaušams viegls sārtums, acis iegūst patīkamu mirdzumu un lūpas izteiksmīgumu. Pirmām kārtām tev jārada sakoptības iespaids, un tas bez kosmētikas nav panākams. Bet – atsakies no spilgtiem toņiem un biezām pūdera kārtām.
Smaržas – nedaudz. Dezodorants – obligāti. Mati – tīri, ieveidoti vai saņemti tā, lai netraucētu, ja tie ir gari.
Izklausās mazliet klīniski un aizspriedumaini? Tikai mazliet, jo šādiem rakstītiem un nerakstītiem likumiem ir arī savs pluss – tie atvieglo dzīvi un pasaka priekšā, kā kuru reizi uzvesties un ģērbties. Bieži vien, stājoties darbā, cilvēks tiek iepazīstināts ar darbvietā pastāvošajiem noteikumiem, kas ietver gan dresskodu, gan uzvedību.
Nākamreiz vairāk par apģērbu – par tik daudz aprunāto lietišķo kostīmiņu nopietnai sievietei.

11 komentāri
  1. Es tikai zinu, ka izkāpšana ārpus standarta un rāmjiem, piemēram, aizsūtīt e-pastu ar kādu smailiņu, nereti iedarbojas daudz pozitīvāk, nekā stīvs lietušķums. Mums laikam nav Latvijā tās stīvās paaudžu paaudzēs atstrādātās etiķetes, tādēļ nevajag arī pārspīlēt un izlikties pārākiem, nekā esam. Vismaz ne savā starpā.

  2. Pilnīgi piekrītu Laurai. Lasīju te vairākas lieta un pavisam nepikrītu. Protams, tas atkarīgs no līmeņa, kādā notiek tikšanās, bet normālā biznesa sadarbībā cilvēcībai un vienkāršibai ir stirpi lielāka nozīme, nekā stīvumam un samakslotībai.

  3. Kaut kā apgāšana, vai izliešana saviesīgā pasākumā ir tāds uzjautrinošs pārbaudījums, jo visai bieži notiek tieši tas, kas te rakstīts:)

  4. Kur tad vēl rakstīt pareizo īmeilu un “otru” telefonu, kura nav uz vizītkartes oficiālās puses?:))) Skaidrs, ka vizītkartes otrā pusē. Turklāt to īapši neiespringstot parasti izdara pats tās īpašnieks.

  5. Nez vai jums visām ir taisnība, jo ir profesijas, kur ir svarīgi te uzrakstīto ievērot. Taisnība, ka tas aiztaupa liekus kreņķus un apjukumu. Tie ir tādi skaidri priekšrakti, kas jāievēro, lai tevi uztvertu nopietni.

  6. Nebūtu slikti, ja lietišķo etiķeti uzvedībā un apģērbā pārzinātu vairāk cilvēku, tad arī pazustu bezgaumības jautājums, jo ir sievietes, kuras pelna it kā ok, bet ģērbties, krāsoties un iznest sevi nemāk nu nemaz.

  7. Dažkārt jau to “smaidiņu” biznesa e-pastu sarakstē var ielikt, taču tikai pazīstamam sarunu partnerim un tādam ar kuru faktiski esi uz “tu”. Citādiņ, saņemot tādus familiārus skripelējumus, gribas aizrakstīt atpakaļ – “cilvēk, ko tu atļaujies”!

  8. Visas šīs lietas kļūst pašsaprotamas un notiek pilnīgi dabiski, ja kād laiku esi grozījusies vidē, kur ir šādas prasības. Bet ne visur tas ir vajadzīgs. Pilnīgi piekrītu, ka ir vietas, kur lieki pārpīlēt nevajag.

  9. Man dažkārt ir visai nepatīkami, ja ir darbinieki, kuriem etiķete būtu jāievēro, bet, kuri to piemirst. Kad tu ej ārā no bankas, bet tev apsardzes darbinieks izsaka kādu vaļīgu komplimentu – itkā jau patīkami, bet tādā iestādē – nevietā.

  10. Klau, see mee, a kādā paskatā tad tu ej uz oficiālām iestādēm? Varbūt pati diez kā neatbilsti nopietnam ģērbšanās standartam?:))) – tad arī apsardzes darbiniek šķiet, ka var atļauties kādu vaļību…

  11. Ko, mēs atpakaļ Baroka laikā esam vai? Kad sakoptību varēja panākt tikai ar kosmētikas palīdzību, pūderus kārtu kārtām berot uz netīrās ādas? Kur tad palikušas ziepes?

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.