Kā es pabrīnījos Meksikā!

Lai atskaitītos, sakopotu domas un lai mans draugs neteiktu, ka ceļojums uz Meksiku bija tik neveiksmīgs, ka pat par to Kleitā nevar uzrakstīt, tad nu man jāpastāsta, kā tad īsti tur bija.

Jā, kad atbraucu no Meksikas, es pārlieku nedomāju par to, ka gribētos tur steidzami atgriezies (ja nu vienīgi pludmalē pagulēt). Bet tagad, kad esmu sagremojusi visus kultūrjaunumus, gribas sevi atkal izaicināt un tiešām iedziļināties. Ja tikai mani, ar visām manām kaprīzēm,vēl aicinās ciemos.

Uz Meksiku nedevos, lai trīs nedēļas baudītu siltu pludmali. Lai gan tas arī būtu vērtīgi.. Devos ciemos uz Mehiko pie drauga un viņa ģimenes un pa vidam devāmies visādās ekskursijās.

Lai neviltos, draugs man sirsnīgi ieteica par Meksiku nelasīt un baigi nefantazēt. Tomēr mazliet es pafantazēju. Manas lielākās gaidas bija par ēdienu. Kopš seniem laikiem Rīgā vislabāk varēju paēst Čarlito. Tā bija liela sāpe, kad restorāns aizvērās. Un paralēli tam arī mājās spēlējos ar čili pipariņiem un tortiljām. Iedomājos, kāda ēdienu paradīze ir Meksika! Šīs savas gaidas Meksikā sāku pārbaudīt jau pirmajā ierašanās stundā. Bija seši no rīta, kad kādas viesnīcas restorānā ēdām daudz siltas gaļas ēdienu, visu tinot tortiljās jeb takos. Bija gardi!

Mana sajūsma un satraukums par ēdienu ilga aptuveni nedēļu. Visu nedēļu labprāt vairākas reizes dienā ēdu tako satītu jebko.. ēdu uz ielām, ko tūristiem neiesaka, ēdu mājās brokastīs un vakariņās, ēdām skaistos restorānos utt.. Pēc nedēļas bija gana.. aizgājām uz suši un pēc tam mani piemeklēja Moktecumas atriebība (ne tās klasiskajā izpausmē gan, bet ačgārnajā). Tad pagāja vēl viena nedēļa un atkal varēju ēst takos.

Par ēdieniem un idejām ceru uzrakstīt atsevišķu ierakstu. Taču secināju, ka ēdieni ir vienkāršāki nekā iedomājos, tiek jauktas kopā nesavienojamas sastāvdaļas, bet pavisam asus ēdienus tik bieži sastap nevar un galu galā ēdājam ir jābūt mazliet brīvdomātājam. Brīvdomātājam, lai nebūtu aizspriedumu paziņot, ka mīļākie tako man ir zarnu tako jeb machitos. Tiešām labi.

Tomēr daudz negribu par Meksiku vispārināt. Gribu palikt atverta jaunajam. Jā, es aizgāju uz baznīcu biežāk nekā vēlējos. Jā, es uzmanījos uz ielām no iespējamiem zagļiem ar ieročiem, nolaupītājiem, narkokaraļiem u.c.  Es sēdēju stundām sastrēgumos, noskatoties ka trūcīgie bērni cenšas nopelnīt iztiku, dejojot mašīnu priekšā. Es ļāvos citu sieviešu apkalpošanai mājās pie galda, un atļāvos viņām teikt, ka darbs ārpus mājas padara dzīvi interesantāku, nemaz nerunājot par neatkarību. Es strīdējos un mocījos domājot, kāpēc viss ir jādara lielai ģimenei kopīgi.  Es brīnijos, ka privātmājas Meksikā var celt bez nopietniem plāniem un tad it kā loģiski cīnīties ar to brukšanas sekām. Es biju pārsteigta par noflīzētiem dārziem un jūsmoju lielo daudzumu puķu podu tā vietā. Es biju pretrunās par viņu tradicionālismu un principiem, bet reizē par atvērtību pret, piemēram, homoseksualitāti. Es domāju, kāpēc latvieši nevarētu uz turieni eksportēt savu alu. Jo alu tur dzer tik daudz, bet ražotāju un izvēles ir tik maz. Bija jābrīnās par milzīgajiem dubultaugstuma žogiem, kas sargā vien ģimenei dārgos suvenīrus un dārza piederumus. Tāpat es guvu pierādījumu tam, ka ja tev laimējies nākt no turīgākas ģimenes, tad skolas, grāmatas, muzeji, un viskas cits tur ir tik augstā līmenī, ka man tā priekšā trūkst pat vārdu. utt.utt.

Jābrīnās bija daudz, bet lai baudītu skaistumu, kas tur arī atrodams, ir jāpārvar šīs patiesības. Liekas, ka palīdzētu lielāka elastība, vairāk zināšanu un galu galā plašāka uzticamo sajūtu pasaule.

Vairāk lasi www.kleita.net 

2 komentāri

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.