Kā ATŠŪT VĪRIETI – 3 pieredzes stāsti

Tu iepazīsties. Liekas, viss rit uz priekšu un ir skaisti. Taču reizēm tā nav – kaut kas nav labi jau no paša sākuma… Un pēkšņi tu atrodies tādā kā bezizejā. Pēdējais piliens Tavam lēmumam ir labākās draudzenes ieteikums: „Atšuj viņu!” Jā, viegli ir teikt, tāpēc uzklausījām pieredzējušas sievietes – atšuvējas – viņas tev izstāstīs, kā!

Mirdzas, 27 gadi, (Rīga) stāsts – KRIMINĀLĀKAIS RANDIŅŠ MANĀ MŪŽĀ!
Saskāros ar garlaicības un vientulības apvienojumu. Risinājums – kāpēc neievietot kādu sludinājumu internetā? Domāts – darīts. Tika sameklēta kāda tematiska bilde, intriģējošs teksts un gatavs! Vēstules bira kā pupas. Pielūdzēji bija dažādi – gan jauni, gan ar stāžu, gan tievi, gan ar prāvu slāni – tik dažādi, ka jābrīnās, kāpēc cilvēki sev otras puses nevar atrast?

Randiņam kandidatūru atlasīju ļoti cītīgi, izvēlējos izskatīgu puisi. Puisis iebrauca man pakaļ, kad aiz loga jau bija krietns vakars. Kad satikāmies, pirmais, ko paziņoju, bija: „Tavu telefona numuru un vārdu atstāju savējiem, tāpēc, ja ar mani kaut kas notiks, viņi zinās, kur meklēt!” Par šo puisis, mazliet izbrīnīts, izspieda šķību smaidu, liekot manīt, ka sapratis manu humoru. Pie sevis nodomāju, ka šovakar kārtīgi jāizklaidējas. Nolēmām braukt uz kādu ēstuvi. Centos uzturēt sarunu, bet kaut kā nevedās, tas šausmīgi kaitināja. Un tas bija noteicošais faktors, kāpēc nolēmu konkrēto puisi aizbiedēt. Vienā brīdī man „aizmeta ciet”, sāku runāt muļķības. Nepiemērotā situācijā lietoju vārdu „piesmiet”, arī citas episkas frāzes, taču puisis varonīgi turējās. Man nekas cits neatlika, kā ķerties pie radikālākiem ieročiem. Sāku stāstīt, ka man ļoti patīk ēst, ka esmu izsalkusi, ka neviens nemīl un nebaro. Taču konkrētajā vietā sāka spēlēt skaļa mūzika, tāpēc nolēmām doties citur. Devāmies uz ātrās ēdināšanas iestādi. Viņš izvēlējās pirmais, tad jautāja, ko ēdīšu es. Izlēmīgi skaļā balsī paziņoju, ka „MAN TO PAŠU, KO VĪRAM!” Mans svešinieks bija vienkārši šokā. Ar pusatvērtu muti viņš paņēma savu komplektu, un mēs devāmies pie galdiņa. 

Pēcāk viņš jautāja: „Kāpēc tu pateici, ka es esmu tavs vīrs?” Es, uztaisījusi izbrīnītu seju, nekaunīgi atbildēju: „Nu tu taču esi vīrietis. Vīrietis, vīrs – kāda starpība?” Pēc kāda laika viņš mani aizveda mājās, un tas arī viss – nekad vairs nav piezvanījis! 
 
Vinetas, 26 gadi, (Cēsis) stāsts – MAN NEKAS CITS NEATLIKA, KĀ DZELT KĀ ČŪSKAI, LAI ATŠUJAS!
Kādā piektdienas vakarā ar draudzenēm nolēmām doties izklaidēties uz kādu no lielpilsētas klubiem. Jautri pavadot laiku, es pamanīju, ka viens vīrietis lūkojas uz mani, it kā vēloties atrast acu kontaktu. Brīdī, kad mūsu acis sastapās, es pasmaidīju, piemiedzu ar aci, jo man nebija iemesla to nedarīt. 

Vīrietis bija muskuļots, ar labu augumu, dzidru smaidu… Kas tad tur tik slikts var sanākt? Pēkšņi saņēmu dzērienu no bārmeņa, ar komentāru: "Skaistāko acu īpašniecei šajā iestādē". Jutos patīkami pārsteigta, protams, glaimota arīdzan. Pēkšņi sapratu, ka vīrietis, kurš dāvājis man dzērienu, vairs neatrodas savā vietā, bet gan…līdzās man, pētot manu seju. Viņš uzsāka ar mani sarunu. Sākumā gan iepazīstināja ar sevi, jautājot manu vārdu. Beigās bez uzaicinājuma apsēdās man blakus un burtiski, neatgāja ne soli no manis visu vakaru. Sākumā gan man, gan manām draudzenēm tas šķita smieklīgi, taču beigās palika jau nedaudz ērmīgi. Viņš it kā sargāja mani no citiem vīriešiem, neļaujot nevienam pie manis pienāk par tuvu vai uzsākt sarunu. Neesmu no tām sievietēm, kurām piesaista tas, ka vīrietis uzvedas tik kontrolējoši. Un tad mans pieklājības mērs bija pilns. Es viņam teicu, ka bijis ļoti jauks vakars, bet es izklaidējos kopā ar draudzenēm, un ir ļoti nepieklājīgi viņas atstāt vienas uz tik ilgu laiku. Viņš teicās to saprotot un ļāva man iet. Liels bija mans pārsteigums, kad viņš man sekoja uz vietu, kur sēdēja visas manas draudzenes. Un viņš mums pievienojās, apsēžoties man blakus un apliekot roku man ap plecu. Es biju neizpratnē. Maigi noņēmu viņa roku no sava pleca, kurš bija atkailināts, un teicu, ka tā lietas nenotiek, vismaz ne ar mani. Viņš pasmaidīja un atteica, ka viņam patīkot piedzīvojumi. Tomēr tad piecēlās un aizgāja. Es domāju, ka man nudien ir traki paveicies, jo otreiz to cilvēku satikt vairs nevēlētos. 

Vakara izskaņai tuvojoties, devāmies mājās. Taču vīrietis, kurš mani "sargāja", gaidīja pie ieejas durvīm ar lielu klēpi sārtu tulpju. Viņš tās sniedza man. Pieklājīgi teicu, ka tulpes pieņemt nevaru, tas, protams, ir jauks žests, taču tas ir par daudz. Lai atrod kādu citu sievieti, kurai tās dāvāt. Pa to laiku, draudzenes bija izsaukušas taksi, kurš jau bija atbraucis. Es kāpu iekšā, un viņš sagrāba manu roku, sakot: „Nebrauc, man nav tava telefona numura!” Uz ko es atbildēju :”Tieši tā, tev nav, paliec sveiks!” Es aizbraucu cerībā, ka šo vīrieti vairs nekad neredzēšu. 

Nākamajā dienā es viņu sastapu atkal – portālā. Uzzinādāms tikai manu vārdu, viņš izmeklējās visas meitenes un atrada mani. Kā tas viņam bija izdevies, nezinu. Un viņš man rakstīja vēstules. Es it kā centos būt pieklājīga, bet tas nebija man pa spēkam. Viņš mans sūtīja savus foto, kur redzami viņa muskuļi. Atbildēju, ka mani tas neinteresē, jo ne visas sievietes krīt uz muskuļiem, es krītu uz prātu. Sarakste ilga kādas pāris nedēļas un kļuva arvien nejaukāka no manas puses, bet bez panākumiem. Viņš tikai akcentēja, ka citiem patīk rakstīt dzeju, bet man – dzelt kā čūskai. Pirmo reizi sastop tik naidīgu un atklātu sievieti. Ar ko es viņu arī apsveicu, norādot, lai mani vairs netraucē. Un pārsteidzošā kārtā viņš to nedarīja. Pēc pāris mēnešiem apklusa, kas zina, varbūt satika savu likteni citur!

Evelīnas, 28 gadi, (Rīga) stāsts – ATŠUVU AR MĒRĶI LIKT PUISIM APDOMĀT SAVUS SĀNSOĻUS!
Vienā no sociālajiem tīkliem manu profilu sāka skatīties kāds puisis, bet ilgu laiku neko nerakstīja. Par to es, protams, biju noskaitusies, jo zināju, ka viņš bezkaunīgi padsmit reižu dienā aplūko manu profilu un visas manis ievietotās bildes, taču neko neuzraksta. Tāpat es zināju, ka puisim jau ilgāku laiku ir draudzene un stabilas attiecības, jo sagadījās, ka mums ir kopīga paziņa, kas mēdza ”ieteikt” šīs viņa draudzenes bildes, kurās saldais pārītis bija redzams kopā. Nu tā, pateicoties manām „stalker” spējām un visu varenajam internetam, es noskaidroju daudz par viņu, bet biju pārliecināta, ka viņš par mani zina vismaz tikpat daudz. Mana statistika viņa izpildījumā joprojām auga. Nesapratu, ko viņš vēlas panākt, tāpēc pati ķēros pie pirmās vēstules. Sāku prašņāt, kālab tāda interese utml. Sākotnēji mums izvērtās ļoti interesanta sarakste, bija komplimenti, cerības, aicinājumi utt., bet sapratu, ka puisis ir ļoti egoistisks un bezrūpīgs. Ja sākumā bija patīkami saņemt vēstuli, tad beigās man tā apnika, ka nolēmu bezkauņu padzīt. Visbeidzot biju tik nokaitināta, ka pārstāju uz laiku lietot sociālos tīklus. Vēlāk saņēmos un uzrakstīju vēstuli viņa draudzenei, sarunājām tikšanos. Viņai izstāstīju, kā viss noticis no paša sākuma, rādīju viņa rakstīto. Drīz vien viņa pameta šo puisi, pirms viņš paspēja viņu sāpināt. Joprojām ar šo meiteni esam labas draudzenes.

10 komentārs
  1. Man jau liekas, ja sievietes atbild pat ar noliedzošu atbildi, turpinot sarunu ar puisi, tad viņām patīk šīs spēles un tā neizsīkstošā uzmanība no puiša. Ja tiešām vēlas kādu atšūt, tad vislabāk ir puisi ignorēt. Pat neteikt noliedzošu atbildi, vienkārši neteikt neko! Vienmēr nostradā.

  2. Par to otro gadījumu – nu pati tak duma! Ja negribi neko, neatbildi un viss! Pati sarakstās un brīnās, ka puisis cer uz kaut ko 😀

  3. manuprāt, rīcība visās trīs situācijās ir apbrīnojami muļķīga un bērnišķīga. APBRĪNOJAMI pie tam!
    1.gadījums: varbūt puisim vnk vajadzēja laiku atvērties?
    2. gadījums: piemiegt ar aci vīrietim un tad atšūt? un lepoties ar ko? pati taču piemiedza muskuļkalnam! un tad noliegt, ka muskuļi interesē?
    3. gadījums: ķerties pie puiša draudzenes tiranizēšanas? WTF? protams, paveicās. būtu es tā puiša meitenes vietā – diez vai mūsu starpā uzplauktu skaista draudzība. nespēju ‘draudzēties ar cilvēkiem, kurus necienu.

  4. Nu gan tā Evelīna, no sākuma pati piecērt tam puisim, saņem komplimentus, aicinājumus, nez uz ko tad, ja pati zinaja, ka puisis nav brīvs. Tad viņai apnīk un viņa pēkšņi paliek par labo Samarieti, piekrāpto meiteņu aizstāvi. Mana recepte puišu atšūšanai ir vienkārša – pateikt, ka es viņu labprāt izdr@ztu ar slotaskātu. Tās ir 5 minūtes, protams var gadīties arī ziņēmumi, bet neviena recepte nav bez tiem 🙂

  5. Man jau liekas, ka visi piemēri ir OK, jā meitenes dažkārt rīkojušās dumji, bet tā taču mēs, sievietes, darām, vai ne? Turklāt, arī šada pieredze ir un un apliek pieredze..:)

Komentēt Slampa Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.