Kā aizmukt no stresainās dzimtenes

Pirmdiena. Kārtējais agrais rīts darbā. Kolēģi ierodas viens pēc otra, lai ieņemtu savas vietas pie papīru apkrautajiem galdiem un līmjlapiņu izraibinātajiem monitoriem. Iemīļotajā krūzītē tiek ielieta kafija, un telpu piepilda tās sildošais aromāts. Kamēr cukura graudiņš izkūst tumšā dzēriena apskāvienos, skatiens paveras aiz loga esošajā ainavā. Rudenim tuvojoties, pilsētas ielās grūti pamanīt krāsaino lapu rotaļu. Visu ierasto neviļus ir ieskāvis drūmu noskaņu tīts apmetnis.
Darbiem pieķerties grūti, ja domas ilgojas pēc siltuma, pēc jūras viļņu šalkām, pēc auksta kokteiļa glāzes rokās, kamēr pats laiski gulšņā smiltiņās un izklaidīgi ļauj skatienam slīdēt pāri saulē iedegušajiem ķermeņiem… Vienvārdsakot, vienā brīdī rodas neizsakāma vēlme izrauties no četrām ofisa ieskautajām sienām un ļauties kādas siltākas un eksotiskākas zemes vilinājumam.
* * *
Ja kāds iztēlē paguvis piepildīt šo eksotisko vietu ar neskaitāmiem bāriem, izsmalcinātiem restorāniem un pieczvaigžņu viesnīcām, tad steidzīgi atmetiet šīs maldīgās iedomas. Chrissi ir neapdzīvota, un tur nav nekā no modernās realitātes, ar ko saskaramies katru dienu. Kāds varētu garlaikoti nosmīkņāt par šeit iespējamo izklaižu trūkumu, bet, neraugoties uz to, ik rītu uz prāmi steidz diezgan daudz cilvēku, kuri lolo pavadīt kaut dienu šajā nesabojātajā mežonībā, atstājot bažas, rūpes un satraukumus otrpus kuģīša borta.
Kaut arī uz salas atrodamas liecības par aizvēsturiskiem laikiem, tās daba tomēr saglabājusies gandrīz neskarta. Daudzas augu un dzīvnieku šķirnes šeit ir tik retas, ka tās tiek aizsargātas pat ar starptautiskām organizācijām, kuras rūpējas, lai tās neizmirtu un netiktu iznīcinātas. Līdz ar to daudzviet uz salas katru atbraucēju, kurš izkāpis tās krastos, uzrunā norādes, aicinot nepiemēslot apkārtējo vidi, kā arī neizvest nedz augus, nedz gliemežvākus vai kādus citus dabas veidojumus. Šeit nav atļauts dedzināt ugunskuru vai arī doties ārpus jau iestaigātajiem celiņiem, jo katrs patvaļīgs solis var izpostīt šīs salas dabisko vidi.
Iespējams kādam no tik daudziem aizrādījumiem un noteikumiem varētu zust vēlme doties turp, bet droši var apgalvot, ka tikpat labi ir kāds, kurš starp tūristu pārpildītajiem standarta maršrutiem lolo atrast tieši šādu vietu. Parasti gidu piedāvājumos neatradīsiet ekskursijas uz šejieni. Lai nokļūtu uz salas, ir jāvēršas vai nu pie viesnīcas darbinieka recepcijā, kurš noteikti palīzēs atrast labākos sabiedriskos transportus nokļūšanai līdz Ierapetrai, vai arī jāizmanto īrētas mašīnas priekšrocības, kas būtu daudz ieteicamāk, jo, lai gan kuģītis no ostas atiet gan pl. 10:30, gan arī 12:30, tomēr līdz pašai Ierapetrai jāpagūst tikt laikus.
[BANNER] Un tagad par to, kas jūs sagaidīs uz šīs salas. Kuģītim piestājot krastā, vietējie virēji, viegli iereibuši un saules apdulluši, piedāvās atspirdzinošus dzērienus un svelmē sakarsušus astoņkājus. Piekrastē kāds vīrs tirgos dažādus rotājumus, kas pagatavoti no gliemežvāciņiem un citiem skaistiem niekiem, un kāds no tiem noteikti būs jauka atmiņa par šo pasaules nostūrīti, atgriežoties mājās. Šeit  ierodoties, visi mērķtiecīgi soļo uz salas otru krastu, kur ikviens var baudīt dzidro ūdeni un smilšaino pludmali. No krastā uzslietā bāra plūst viegls regeja ritms un tumši iedegušais bārmenis aiz letes piedāvās pagatavot kādu eksotisku kokteili, viegli kustinot gurnus mūzikas skaņās un jūras viļņu šalkoņā. Par papildu samaksu var iegādāties sev vietu uz guļkrēsliem, ko nosedz saulessargi. Turpretī, dodoties tālāk gar krastu, var atrast daudz klusākas vietas, kur, neko nemaksājot, var gulšņāt degošajās smiltiņās un ļauties Lībijas jūras vilinājumam. Tālumā vīd kalnainās Krētas aprises, kas zilganu nokrāsu ietīta izskatās kā butaforisks milzis.
Ienirstot sāļajā jūras ūdenī, ķermenis ļaujas straumju un viļņu spēlēm. Uz akmens var samanīt divas jūras zvaigznes, kas, viena pie otras piekļāvušās, bauda diendusu. Guļot uz muguras un ļaujoties viļņu glāstiem, kas viegli ieaijā, neviļus gribas sasmaidīties saulītei un čukstus noteikt, ka kādreiz šeit noteikti atgriezīsies.
Kugīša pirmās taures skaņas tālumā liecina par to, ka laiks doties projām. Mirklī, kad negribīgi tiek pārvarēta pirmā kāpa piestātnes virzienā, šur tur pavīd kāda telts, kas gandrīz nemanāmi ir saplūdusi ar ēnainajiem smilšu pauguriem. Jaunieši, kuri nemeklē augstu komfortu un citas ērtības, kas parasti tiek piedāvātas viesnīcās, izvēlas šāda veida atpūtu. Pa dienu viņi spēlē ģitāru, dzied, sauļojas un peldas, bet, tiklīdz no piestātnes atiet pēdējais kugītis Ierapetras virzienā, pēc brangi ieturētām pusdienām sākās nakts izklaides turpat jūras krastā…
Aizgriežot tekošā ūdens krānu, noslaukot seju papīra dvielī, spoguļa atspulgā pamani nepacietīgi mīņājošos kolēģi ar vēlmi izskalot savu kafijas krūzīti. Veltot viņam laisku smaidu, rodas neizsakāma vēlme ielūkoties savā maciņā, lai apsvērtu iespēju doties uz vietām, kur robežas nosaka nevis telpas, bet gan jūras ūdens izvagotie krasti un kalnu aprises. Vēlme pazvilnēt zem palmas zariem, sakārtot domas par lietām, kas jau sen nodarbina prātu, un ļauties vēl vienai peldei kopā ar jūras zvaigznēm nav nemaz tik nesasniedzama.

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.