Jaunais gads vai Grētas stāsti III

…Tas notika tieši divpadsmit gadus atpakaļ, tikai nevis jauno gadu sagaidot, bet gan Ziemassvētku vakarā. Un toreiz viņi brauca pie radiem uz Alūksni. Grētai bija mugurā jauns, melns trušādas kažociņs, ar kuru viņa ārkārtīgi lepojās un paslepus ik pa laikam noglaudīja. Brālis smējās, ka Grēta noēdīs visus burkānus un kāpostus, kas bija paņemti līdzi, jo bija paredzēts, ka eglītes pušķošana notiks mežā, netālu no radinieku mājas, sak’ kādu gadu vajag kaut ko pašiem savādāku un atšķirīgu un arī meža zvēriem kādu našķi.
Un bija jau arī! Tik daudz visādu nepazīstamu ļaužu Grēta redzēja pirmo reizi un jutās ļoti neveikli, jo dažādas nepazīstamas kundzītes viņu kā tādu lupatu lelli grozīja no vienas puses uz otru, sauca par saldumiņu un gudrinieci, tincināja, kurā klasē viņa mācās, vai ir kārtīga skolniece, un vai viņai patīk pucēties.
-Re kur Marekam līgava aug – viena no kundzēm paķēra aizkara malu un, sakrokojusi piesprauda pie Grētas pakauša, imitējot līgavas plīvuru, un viņas abas ar mammu smējās. Grēta griezās no nepazīstamās kundzes projām, bet viņa tik smējās, iedeva Grētai uz vaiga skanīgu buču un abas ar mammu rokās saķērušās kaut kur aizskrēja. Nē, nu Grētai nemaz nepatika šitādam mammas bērnības draudzenes, kā viņai vēlāk skaidroja tētis. Grēta visu vakaru pūcējās. Varbūt tāpēc, ka dāvanā nesaņēma kāroto leļļu virtuvi, bet gan džemperi ar ziemeļbriežiem, varbūt tāpēc, ka visskaistākais tortes gabals tika mammai un viņa pat nemēģināja apmainīties ar Grētu, kā to parasti darīja mājās. Un vēl Grēta visu vakaru meklēja, kur ir tas Mareks un mēģināja iedomāties, kāds viņš izskatās. Bērnu bija diezgan daudz, gan pavisam maziņu, gan lielāku, daļu viņa pazina, bet trīs lielākos zēnus, kas bija lielāki par viņas brāli (un brālis bija baigi vecais, viņam jau bija pilni 11 gadi!) Grēta nekad agrāk nebija redzējusi.
Viens no viņiem arī izrādījās Mareks. Tieši tas, Grētasprāt, smukākais. Dāvanā viņš saņēma kaut kādu grāmatu par jūras laupītājiem un tūlīt pat iejutās lomā, visus sveicinādams „pa jūrnieku modei”. Garāmskriedams Grētai viņš pietupās uz viena ceļa un teica – Es esmu pirāts Marks! Izaugšu – nolaupīšu! – un aizskrēja tālāk. Reizēm Grētai likās, ka viņa to pati ir izdomājusi un nekas tāds nekad nebija noticis. Jo vēlāk Mareks ar viņu nemaz nerunāja un visu laiku dauzījās ar pārējiem puikām un viņas māsīcu Bertu, kas bija divus gadus par Grētu vecāka un tēloja baigo dāmīti, saukdama Grētu par sīko mušu.
Nu jā… un tad visi gāja uz mežu un puikas pa ceļam pikojās un pāris reizes trāpīja arī Grētai, viņa sāka raudāt, mamma ņēmās puikas bārt, viņa caur asarām redzēja eglīti, visi karināja rotājumus, lika zem eglītes burkānus, kartupeļus un ko tik vēl ne, bet viņa raudāja un raudāja, un nevarēja rimties. Vēlāk viņa pati nespēja paskaidrot par ko un kāpēc. Tētis kaut ko purpināja par niķīgo bērnu un vēlu naktī viņi brauca mājās. Grēta mašīnā iemiga un viņai sapņos rādījās ziemeļbrieži, kas nāk pēc burkāniem zem eglītes, tie pēkšņi pārvērtās par pirātiem un cienāja Grētu ar milzīgām tortēm, tik lielām kā auto riteņi un kaut kur skanēja tāsmammas draudzenes smiekli…
****
Logā ielidoja sniega pika.
Pulkstenis rādīja pusnakti.
2 komentāri
  1. es jau gaidīju, kas nu būs, ka atsveicinājās un aizgāja bet viss labi, ir sniega pika :)))))))))

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.