"Jaungada nakts ar trako" – Grēta klusi nošausminājās – Tas jau pārspētu par leģendārās filmas "Likteņa ironija vai vieglu garu"sižetu. Ja vien trakais šitā pikojoties neizsitīs stiklu.
Trakais neizsita.Tā vietā viņš sākā dīvaini mētāt rokas gaisā un nu atgādināja ķīnieti, kas nolēmis slimnīcas skvēriņā mazliet pavingrot, jauno gadu sagaidot. Grēta kādu brīdi uzjautrināta skatījās, līdz pēkšņi atskārta, ka ar vingrošanu te nav nekāda sakara. Puisis vienkārši rakstīja gaisā vārdus.
Es (piesitiens krūtīm) – Marks. Atceries?
Grēta instinktīvi noraidoši papurināja galvu. Nu nepazīst viņa nekādu Marku, turlāt vēl tādu, kas varētu plātīties pie slimnīcas logiem.
– Tu (rokas stiepiens uz grētas pusi) un milzīga jautājuma zīme gaisā.
Grēta iesmējās. Nu labi, nekas traks taču nebūs, ja viņa arī nedaudz pamāžosies. Turklāt tāpat nav ko darīt. Un tad jau labāk traka kompānija nekā vispār nekāda.
Grēta – viņa cītīgi un lēnām ar pirkstu vilka pa stiklu.
Puisis par atbildi enerģiski sāka māt galvu un atkal māt ar rokām. Laikam tēlo, ka mani pazīst – Grēta nosmīnēja. Ar trakiem pa labam, tādēļ viņa drošības pēc vēl parādīja ok zīmi.
Puisis par atbildi gaisā uzzīmēja eglīti un mēģināja attēlot kaut ko līdzīgu lēkāšanai ap to. Tas patiešām izskatījās komiski un Grēta iesmējās nu jau skaļi.
Puisis gaisā uzzīmēja lielu sirdi un parādīja uz Grētu. Nē, nu galīgi jocīgs – Grēta uzjautrinājās. Romeo sniegā.
Atceries? – puisis atkal rakstīja gaisā.
Grēta noraustīja plecus, sak’ nesaprotu.
Nākošais žests nepārprotami atgādināja (jā un ko gad? Grēta pat nosarka no pārsteiguma) trusīšu iemīļoto nodarbošanos.
Nu tas gan bija par traku! Grēta izteiksmīgi pagrozīja pirkstu pie deniņiem un noleca no palodzes. Stulbenis tāds! Nu ja un viņa arī kā tāda losene – eglīte, sirsniņa, bla, bla, bla. Varbūt šamais vispār ir kāds izvirtulis, maniaks vai pedofīls. Cik nav dzirdēts par tādiem.
Grēta apsēdās uz gultas malas un turpināja skrubināt atlikušos mandarīnus.
Nu jā, tagad tas maniaks zināja kā viņu sauc. Un arī viņas palātas logu zināja. Un uz svētkiem visas pārējās meitenes no palātas ir izrakstītas un diez vai te kādu jaunu šonakt atgādās. Tas nozīmē, ka viņa visu nakti te būs viena. Un ja nu tāds trakais te ielaužas? Vienīgais pašaizsardzības instruments – Grēta pavēra skapīti – krūzīte, karote, neass nazis (nu vismaz kaut kas, to, drošības labad, Grēta pārvietoja zem spilvena).
Tad viņa uz pirkstgaliem sāniski uzmanīgi tuvojās logam. Trakais nepazīstamais puisis vēl arvien stāvēja zem logiem. Ieraudzījis Grētu viņš atsāka māt ar rokām un lēkāt.
Grēta atrāvās no loga. Jēziņ, tiešām kaut kāds manjaks! Nu kapēc viņai vajadzēja sēdēt uz tās palodzes tādā gaišā jaciņā un rīt tos mandarīnus kā negausei? Alvīne no koledžas teica, ka mandarīni nu nemaz nepalīdzot tievēt un nekādu sāta sajūtu neradot, bet Alvīne jau nu zin ko saka, jo viņa ir izmēģinājusi vismaz divdesmit diētas. Nevarētu gan teikt, ka tam būtu kādas jūtamas izmaiņas Alvīnes svarā, kas nu nemaz, Grētasprāt, nebija nedz resna, nedz apaļīga, taču viņas izmisīgie riepu meklējumi bija arī Grētā iedzinuši sajūtu, ka viņas piecdesmit septiņi kilogrami ir "drusciņ par daudz". Un slimnīca kā reiz palīdzēja Grētai uzsākt diētu. Griķu biezputra un mandarīni – nu vai tad tā jau pati par sevi nebija varoņa ēdienkarte?
Un tagad vēl tas trakais…Nu var taču cilvēkam tik kompleksi neveikties. Dabūt plaušu karsoni pašā svinamākajā laikā un tad vēl vēlmē apkarot lieko svaru un celulītu, iedzīvoties vienā maniakālā pielūdzējā. Kas to lai zin, kā tādi trakie reaģē, ja viņus nosauc par idiotiem?
Grēta atkal uzmanīgi tuvojās logam. Ak nē – trakais nekur nebija aizgājis. Vēl vairāk – viņš vēla sniegavīru.
Grēta samulsusi atkal apsēdās gultā. Un ko tagad darīt? Zvanīt vecākiem un teikt – tā un tā, zem maniem logiem viens maniaks veļ sniegavīru? Nu tā gan būtu anekdote, ko stāstīt turpmākos piecus gadus. Zvanīt brālim un prasīt, lai atnes kādu hanteli, kuras viņa bija iegādājusies pagājušogad, kad tieši trīs dienas fanoja par fitnesu? Draudzenes – nu tās domās, ka viņa ir pāršāvusi pār strīpu ar šampi un viņas izjoko.
Grēta paskatījās pulkstenī. Jau pusvienpadsmit. Līdz gadumijai pusotra stunda. Viņai sametās sevi no tiesas žēl. Visi svin, priecājās un ne ar vienu nenotiek tik muļķīgas lietas.
Nē, nu patiesībā tiešām stulbi! Baidīties no tādām muļķībām. Grēta sēdēs uz palodzes kad gribēs, par spīti kaut vai trim trakajiem!
Grēta apņēmīgi uztrausās uz palodzes. Trakais Marks sēdēja līdzās lielam sniegavīram, rokās turot mazo šampanieti.
Sniegavīrs bija tiešām izdevies varens. Tam priekšā no sniega bija izveidots glīts uzraksts "Grētai". Nē, nu tiešām smieklīgs tas Marks, izdarās gluži kā skolā.
Ieraudzījis Grētu atkal logā viņš pavicināja gaisā šampanieti un parādīja uz sniegavīru, tad uz Grētu. Grēta neteica neko.
Marks parādīja gaisā žestu, kas nozīmēja zvanīšanu pa telefonu.
Grēta par atbildi tikai noraidoši papurināja galvu. Kā tad – dos viņa sava mobilā numuru, sasapņojies!
Marks lūdzoši salika rokas. Grēta atkal noraidoši papurināja galvu.
Līgaviņa – Marks rakstīja gaisā.
Grēta no pārsteiguma gandrīz aizrijās ar mandarīnu. Tas trakais varbūt domā, ka esmu viņa līgava? Viņa atcerējās kaut kur lasījusi par tādām uzmācīgām idejām…
Atceries? – atkal rakstīja gaisā Marks.
Grēta nu jau tuvu asarām noraidoši purināja galvu. Nu nepazīst viņa nekādu Marku un netaisās ne ar vienu precēties, nu vismaz, kamēr nebūs kļuvusi par slavenu interjeristi ar dzīvesvietu Rīgā.
Marks nožēlā noplātīja rokas. Tad pieskandināja pie sniegavīra sāniem un nedaudz iedzēra no šampanieša pudelītes.
Tad mazliet nopurināja mēteli, sakārtoja šalli un pamāja ardievas.
Beidzot! Grēta atviegloti nopūtās un no prieka pat atmāja pretī. Beidzot saprata gan, ka vai nu runā ar citu Grētu (un mamma vēl viņai centās iegalvot, ka viņai ir TIK rets vārds!) vai arī vienkārši apnika ākstīties.
Marks vēl reizi pamāja, tad noņēmis cepuri teatrāli paklanījās. Tad paspēra pāris soļus prom līdz laternai, nedaudz atgriezās un pacēla pirkstus tādā kā jūrnieka sveicienā.
Un tad Grēta visu atcerējās…
(to be continued)
Forši! Nejauši uzgāju un iemīlējos ;o)