JĀ vai NĒ bērniem – kā LABĀK?

Mūsu sabiedrībā diskusijas par bērnu radīšanas jautājumiem ir plašas un diezgan karstas. Lai uzlabotu demogrāfiskos rādītājus, ģimenēs esot jādzimst vismaz diviem, bet vislabāk jau trijiem un vairāk bērniem. Akmens par to, ka bērni nedzimst, tiek mests jauno ģimeņu dārziņos. To jauno cilvēku, kas pagaidām dzīvo paši sev un tikai sev. To, kuri ar bērnu radīšanas jautājumu nesteidzas. Valda uzskats, ka pie vainas ir finansiālās lietas, taču – vai tiešām viss ir tik vienkārši?

Lai palūkotos uz šo jautājumu, mēs aicinājām 10 dažādas sievietes izteikt viedokli par bērnu radīšanas jautājumu. Izrādās, ka PAR ir tikpat daudz, cik PRET…

BĒRNU RADĪŠANAI – PAR

Gribu, lai aiz manis kaut kas paliek. Dana, 30 gadi: „Manam puikam ir 5 gadi. Jau toreiz, savos 25 zināju, ka bērnus gribu, jo man šķiet, ka tikai tad, ja esi radījis bērnus, tad esi tā sakot atstājis, ko vērtīgu aiz sevis, tā jau ir tā dzīves jēga. Varbūt man arī ir palaimējies ar to, ka man blakus ir kārtīgs vīrietis, kas mani atbalstījis un arī bērnus vienmēr gribējis. Nu jau domājam par otro mazuli.”

Gribu zināt, ko nozīmē būt mammai, un izbaudīt to. Antra, 27 gadi: „Bērnu man vēl nav, bet būs. To zinu droši. Šī vasara mums ar līgavaini svarīga – precēsimies. Bet pēc tam – noteikti gribam bērniņu. Es to gribu tāpēc, ka gribu būt mamma. Man bērni vienmēr patikuši, nav bail uzņemties atbildību, nav bail no tā, ka tad nebūs viss tik vienkārši kā tagad. Bet es gribu, lai mani sauc par mammu, gribu izjust to, kā tas ir. Domāju, ka tas ir skaistākais, kas ar sievieti var notikt.”

Gribu bērnu, jo tā tam vienkārši jābūt. Monta, 28 gadi: „Šobrīd esmu grūtniece, jau drīz, pēc, apmēram, 4 mēnešiem pasaulē jānāk mūsu mazajam. Stāvoklī paliku plānoti. Kādēļ vēlos bērnus? Man liekas, ka tā vienkārši ir iekārtots pasaulē. Pārim ir jārada pēcnācēji. Nevaru sevi iedomāties bez šādas vēlmes. Man šķiet, ka, ja negribas, kaut kas nav riktīgi ar sievieti. Tas taču galu galā ir dabas noteiktais, mūsu galvenais uzdevums!”

Gribu kļūt par īstu sievieti. Gita, 26 gadi: „Ar vīru esam nesen apprecējušies, domājam par bērniņu. Kāpēc es gribu bērniņu? Man mamma vienmēr teikusi, ka par īstu sievieti tu kļūsti tikai pēc bērniņa piedzimšanas. Ka tas maina visu, arī tevi pašu. Tu saproti lietas, ko pirms tam neesi sapratusi. Jā, es gribu zināt, kā tas ir, gribu justies pilnvērtīga sieviete. Varbūt skan pat nedaudz savtīgi, bet bērniņu gribu sevis dēļ!”

Gribu bērnus izaudzināt par foršiem cilvēkiem. Agnese, 35 gadi: „Audzinu divus bērnus – dēlu un meitiņu. Man bērnus vienmēr gribējies, pirmais gan pieteicās neplānoti, bet otru ar vīru jau bijām ieplānojuši. Man šķiet, ka bērni ir jārada, jo mums Latvijā vajag jaunus, foršus cilvēkus! Es savējos audzinu par krietniem, godīgiem, gudriem un spējīgiem jauniem cilvēkiem. Es domāju, ka tas ir galvenais, kas katram pārim ir jāizdara. Kas zina – varbūt ar vīru vēl saņemsimies arī uz trešo, laiks jau vēl ir!”

BĒRNU RADĪŠANAI – PRET

Negribu uzņemties atbildību. Jana, 27 gadi: „Es negribu bērnus. Vismaz šobrīd sevī šādu vēlmi neizjūtu. Kāpēc? Ja godīgi, man negribas uzņemties atbildību ne par vienu citu. Negribu, ka mani piesien. Man patīk dzīvot sev, patīk daudz ceļot, mesties trakās avantūrās, izklaidēties. Nesen biju ceļojumā ar stopiem pa vairākām valstīm. Nu kā lai to visu apvieno ar bērnu? Varbūt vēl vienkārši nav mans laiks, bet varbūt katram uz šīs zemes ir kāds savs uzdevums, ko paveikt, un manējais nav saistīts ar bērnu radīšanu.”

Gribu dzīvot sev. Laura, 29 gadi: „Dzīvoju ļoti labi – man ir labi apmaksāts darbs, skaista dzīvesvieta, praktiski viss, ko esmu vienmēr sev vēlējusies. Arī vīrietis. Bet par bērniem nedomājam. Mums ir labi tāpat, dzīvojam sev. Baudām dzīvi – ceļojam, atpūšamies, iepriecinām viens otru. Riebjas tikai tas sabiedrības spiediens šajā bērnu dzemdēšanas jautājumā. Nu un, kas par to, ka man jau gandrīz 30? Veca nejūtos, bērnu vēl negribu, pagaidām arī nekas neliecina par to, ka kādreiz varētu gribēt. Dzīvoju sev, tā kā man patīk vislabāk! Ja būtu bērni, tad visā, kas man ir, man būtu jādalās. Lūk, to es negribu.”

Negribu zaudēt savu formu. Elizabete, 27 gadi: „Kāpēc es negribu bērnus? Man iemesls ir ļoti savtīgs, bet domāju, ka mani sapratīs daudzas. Es vienkārši negribu bendēt savu veselību un savu ķermeni. Esmu ar diezgan vārgu imūnsistēmu – pēc dabas tāda. Manuprāt, grūtniecība nebūtu prātīgākais man. Un otrs – vienmēr esmu piedomājusi pie tā, lai labi izskatītos, rūpējusies par savu ķermeni, formām. Nu negribas man to visu sabojāt ar grūtniecību! Man pat tirpas skrien pa kauliem iedomājoties sevi ar to lielo grūtnieces vēderu. Negribu nekādus svara pieaugumus, negribu pēc tam cīnīties, lai to visu dzītu nost. Pietiekoši esmu svīdusi sporta zālēs, lai sasniegtu to, kā izskatos. Negribu to zaudēt. Tad labāk dzīvoju bez bērniem.”

Negribu izkrist no aprites. Katrīna, 28 gadi: „Man bērnus negribas. Esmu no darba cilvēkiem, sevi bez darba un ikdienas skriešanām iedomāties nevaru. Es pat atvaļinājumā nevaru mierīgi nosēdēt mājās, man kaut kas jādara, kas jāapgūst. Kad iedomājos, ka piedzimstot bērnam, gads jāsēž mājās un viss kļūst ierobežots, man kļūst baisi. Tas noteikti nav man. Pietiekami daudz laika un spēku esmu ielikusi karjeras izveidē, lai tā vienkārši to pamestu un pazaudētu. Un tās ir muļķības, ka darba devējs tevi baigi gaidīs. Nu labi – vietu saglabās, bet tavi pienākumi jau sen būs pārņemti un uzradies kāds cits, kas tos pildīs.”

Bail no grūtniecības un dzemdībām. Linda, 31 gads: „Es negribu bērnus, jo man vienkārši ir bail no tā visa. Bail no grūtniecības, no veselības problēmām, no visām izmaiņām ķermenī un visa pārējā. Un visvairāk – man bail no dzemdībām. Man ir ļoti zems sāpju slieksnis, domāju, ka dzemdību sāpes izturēt vienkārši nespētu. Un es negribu sevi ar to visu mocīt. Jā, var jau taisīt ķeizaru, bet tas man šķiet vēl trakāk un tur taču vēl rēta paliek!  Vispār esmu pat domājusi, ka kādreiz varētu bērnu adoptēt. Tā, man šķiet, ir vienkāršāk. Bet tas – varbūt kādreiz, katrā ziņā ne šobrīd.”

 

14 komentārs
  1. Es izdzīvojos pa abām frontēm. Agrāk domāju, ka būšu laimīga bez bērniem, bet sanāca “ielidot” un nolēmām mazo paturēt – neplānots nenozīmē nemīlēts. Tad nu sparīgi gatavojāmies mazā ienākšanai pasaulē, taču pēc 2 mēnešu rosīšanās man dabīgi izbeidzās grūtniecība. Grūtniecības laikā daudz sanāca domāt gan par atbildības uzņemšanos, gan par izkrišanu no aprites, gan par grūtniecības radītajām sekām, gan par to, ko citi par mani domās. Beigās sapratu, ka visu var izdarīt un galus var savilkt, ja ir atbalsts un sapratne.

  2. Es arī lēnām no pret puses laikam nostājos par pusē. Tas viss nāk ar laiku. Uzskatu, ka ļoti labi, ka par šo runā, jo sabiedrības spiediens tiešām ir liels – tev liek justies kā muļķei, ja bēbi vēl negribi. Bet katram taču savs laiks, vai ne? Man ir gandrīz 30 šobrīd.

  3. Kiki,
    man bija līdzīgi kā tev, tikai grūtniecību pārtraucu 20 nedēļās. Arī mainīju domas par bērniem.

  4. Galvenais jau nenosodīt tās, kas domā citādi. Jo labāk, lai bērns dzimst gribēts, nevis pienākuma pēc …

  5. Mana situācija – ir divas paziņas, abas piedzemdēja ap 22 un 23 gadiem pirmos. Man jau pie 30, bet mazo vēl nav, jo vēl negribas. Nu sāk jau lēnām gribēties, bet līdz šim bija tik daudz ko darīt – studijas, darbi, ceļojumi utt. Nu, kad esmu šo to jau no pasaules redzējusi, izglītība iegūta un darbs labs, arī par mazo var domāt. Bet abas paziņas mani zāģē jau ntos gadus – kad būs, kad būs, tas taču tik forši! Paliksi veca, būsi veca mamma, tā nevar utt. Bet ziniet – skatoties uz viņām, to kā viņas velk kopā galus, jo normālu darbu nav, izglītības nepabeigtas, no mājām raujas kā dullas ārā katru mīļu brīdi, jo gribas vēl skriet un trakot (viņām arī nu jau pie 30)… Man tā negribētos, ne mirkli nenožēloju, ka man mazo vēl nav… Un neticu, ka viņas ir patiesi apmierinātas ar visu.

  6. Tīri no bioloģiskās puses labāk dzemdēt pirms 30 – mazāka iespēja, ka bērnam būs tā sauktais “Dauna sindroms” vai citas ģenētiskas kaites, jaunākai māmiņai vieglāk atkopties no grūtniecības. Tas nenozīmē, ka tagad visas māmiņas pēc 30 dzemdē garīgi atpalikušus bērnus, bet risks palielinās.

  7. Nu jau pēc dažām dienām svinēsim meitiņas mēneša jubileju. Jāsaka, ka es nekad nevarēju iedomāties, ka bērniņš var sniegt tik daudz laimes, patiesas laimes sajūtu. Man arī bija bailes no tā, ka visa sabiedriskā dzīve, darbs utt.apstāsies, bet ziniet, nav tik traki un galvenais izbaudīt šo brīdi, jo ceļojumi, darbs nekur nepazudīs, bet mazo gan var nokavēt. Tomēr, katrs pats savas laimes kalējs 🙂

  8. nedomāju, ka tam vispār ir jābūt diskusiju tematam. par to var strīdēties mūžīgi, tāpat kā par tēmu, kuras vīriešiem patīk labāk, apaļīgākas vai kaulainākas. un abām nometnēm būs sava taisnība. nav tāda viena “labāk”. ir savādāk. man, piemēram, bērnu nav un nejūtos apdalīta. draudzenei ir, un izskatās, ka būtu labāk,ja nebūtu bijis. jo ir tāpēc, ka “tā pienākas”. tā ka vēl var padiskutēt, kura no mums ir laimīgāka. un viņas bērns? nu jā, atsevišķs temats.

  9. To bālais jenots – nu redzi, bet tu pati diskutē un dalies pieredzē! Tātad tas ir aktuāls temats. Un man jau liekas, ka tagad tas ir pat ļoti aktuāls, ņemot vērā situāciju mūsu valstī kopumā ar visu demogrāfiju, aizbraukušajiem utt. Bet es nesanu, ka obligāti jādzemdē. Man liekas, vispareizāk ir – vajag, ja gribās. Bet ja īsti negribās, tad garām, jo nevēlams un negribēts bērns ir nevēlams un negribēts. Tad laimīgs nav neviens, arī mazais nē.

  10. domāju, ka vairums sieviešu un arī vīriešu vēlas bērnus, bet nu katrs savā dzīes periodā. Līdz 30 gadiem pat iedomāties nevarēju, ka man varētu būt bēŗns, galīgi nē. Pēc tam jau domas mainījās.

  11. Pilnīgi nejēcīga diskusija!!! Katram savs laiks, dažām šis laiks nepienāk nekad. Un tā ir bijis visos laikos, arī kādreiz bija bezbērnu sievietes- mākslinieces vai karjeristes. Trakākais bija, kad sieviete, kas ne par ko nevēlas bērnus, tomēr netīšām palika stāvoklī, un tad bērnu audzināja kā pagadās vai nogrūda radiem. Mūsdienās vismaz ir izvēles iespēja. Man ir 3gadīgs dēliņš un gaidu vēl vienu, un varu pateikt, ka līdz bērna īsti nezināju, kas ir laime. Jo tagad laimi izjūtu caur mazā prizmu.

  12. Vispirms jau sāksim ar to,ka vēloties bērnu,ir jābūt tiešām tam gatavam,jo tā ir milzīga upurēšanās un ziedošanās par visu atlikušo dzīvi. Vis ir jāpakārto mazajam. Tas gan jau ir skaisti, bet ja cilvēks vēl nav nostabilizējies un pārliecināts,tad vecums arī neko nemainīs,jo var bērniņu arī adoptēt,jo savs bērns ir tikai bioloģiski, bet pieņemto jau arī pieņem kā savu. Nesaskatu diži lielu atšķirību, jo bērns aug ģimenē. Daudzi saka,ka ”gribas,lai aiz manis kāds paliek”- to neviens nezin, cik ilgi paliks,kāds paliks un vai tu savam bērnam būsi svarīgs. Ir daudz situācijas,ka bērnam pieaugot, viņš aiziet savā dzīvē un nav nekādas pateicības,ka ir radits saja pasaulē. Ir izņēmumi un tas ir apsveicami, tomēr dzīvojam vienreiz un jāpieņem pareizs lēmums, nevis vēlamais vai citu pieprasītais! Situācijas tiešām ir dažādas un ne visi cilvēki ir radīti,lai kļutu par vecākiem un izvēlas dzīvot vairāk sev, viens otram un atstāt aiz sevis kaut ko citu,jo ne jau tikai bērns ir tas ko mēs katrs aiz sevis varam atstāt!

Komentēt Kiki Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.