Ja mazais ir kautrīgs

Ko darīt, ja mazulis ir pārāk kautrīgs? Ja tavs mazais ir kautrīgs, noslēdzas sevī citu bērnu klātbūtnē vai cenšas izvairīties no rotaļām, ir vairāki padomi, kā var viņam palīdzēt. Nepārmet mazajam, ka viņš ir kautrīgs, kā arī izvairies akcentēt to kā īpašību. Kautrība ir temperaments, ar kādu bērniņš ir piedzimis. Mazajam augot un attīstoties, šī iezīme var manīties. Turpretī, ja visi apkārtējie pasvītros viņa kautrību, tas tikai to pastiprinās.

Kautrīgiem mazuļiem nepieciešams ilgāks laiks, lai pierastu pie kompānijas. Sākotnēji viņi turas nomaļus no citiem bērniem, uzņemot informāciju par notiekošo un uzkrājot pašpaļāvību. Neprasi, lai viņš uzreiz dodas pie visiem spēlēties. Tā būs liela kļūda. Tā vietā labāk ierādi mazajam kādu rotaļu, ar ko viņš sākumā varētu sevi nodarbināt. Pēc kāda laika viņš pats atradīs kontaktu ar pārējiem.

Acu kontakts. Ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam sarunājoties skatīties acīs. Pirmkārt, viņš kļūs daudz pārliecinātāks par sevi (kautrīgi bērni parasti novērš skatienu un nodur galvu). Otrkārt, acu kontaktu bērni ļoti bieži izmanto savā komunikācijā. Iemācīt mazulim skatīties acīs nav pārāk grūti, galvenais to darīt regulāri. Saki viņam, ka runājot ar kādu vienmēr ir jāskatās, kādā krāsā ir otram actiņas. Atgādini to katru dienu, sarunājoties ar mazo, un viņš to iemācīsies ļoti ātri.

Sagatavo savu mazo paredzētajam pasākumam. Smalki izstāsti, kādi cilvēki ieradīsies, ko kurš darīs vai kādas rotaļas ir paredzētas. Kautrīgie bērni parasti ir satraukušies par gaidāmajiem pasākumiem. Izmēģiniet mājās, kas viņam jādara, uzreiz pēc ierašanās dzimšanas dienas ballītē. (piemēram, jāiedod dāvana mammai un jāsasveicinās ar jubilāru). Vēlāk vari iemācīt, kā uzvesties pie galda vai runāt ar pieaugušajiem. Šāda sagatavošanas ļaus justies tavam mazajam daudz pārliecinātākam par sevi. Iegaumē, bērni labāk iemācās jauno, ja to viņiem parāda, nevis pasaka.

Ļauj savam mazulim spēlēties ar nedaudz jaunākiem bērniem. ( piemēram, brālēnu, kaimiņu vai kādu no tavu draudzeņu bērniem) Tavs mazais jutīsies daudz komfortablāk un iemācīsies daudz ko noderīgu, kas var noderēt komunicējot ar vienaudžiem.

Uzaicini ciemos savu draudzeni ar mazuli. Ļaujiet, lai pāris stundas abi mazie spēlējas savā istabā. Ņemot vērā, ka rotaļu biedrs ir tikai viens un spēlēšanās notiek savā teritorijā, tavs mazais jutīsies daudz drošāks un pārliecinātāks par sevi.

8 komentāru
  1. Kautrība mēdz būt psiholoģiskā īpatnība konkrētajā bērna vecumā. Mūsu pārlieku drošs bērns pēc gada vecuma pēkšņi sāka kautrēties pat no bieži sastopamiem paziņām. Mēs cenšamies to neakcentēt, uzvesties draudzīgi ar satiktiem cilvēkiem un bērnam peč brīža tas pāriet. Pēc mūsu pieredzes, ja vecāki paši izturas pozitīvi un draudzīgi pret cilvēkiem, bērns arī pārņem tādu uzvedības modeli.

  2. Man ir gluži otrādi. bērns kautrējas no manis. Citiem var deju nodejot un opat dziesmu nodziedāt, man nē. Tad nedrīkstu skatīties.

  3. to zebest – o, jā, to pēc sevis atceros – man ļoti nepatika uzstāties pasākumos, ja zālē vai istabā bija mani vecāki! Joprojām nespēju pamatot, kāpēc… Varbūt tuvāko cilvēku viedoklis ir pats svarīgākais un bail pievilt viņus?….

  4. pat man kā dāmai, kura vienreiz mūžā ir turējusi rokās zīdaini, šitais rakstiņš izsauca aizkustinājumu – āāārprātīgi sirsnīgi un patiesi tie sakautrējušies sīči 😀

  5. Man labāk patīk, kad tāds sakautrējies, nevis visus pagrūž malā un pirmais skrien pie salaveča dzejoli skaitīt. Ir arī tādi eksemplāri , kas vienmēr skaļāk, augstāk ātrāk visu grib, un vecāki skatās un priecājās par saviem drosminiekiem, kas īstenībā aug par nekauņām. Tā es vismaz domāju.

  6. to zemuudene – latviešiem asinīs ir stāvēt maliņā, novērot un tad platīt rokas, ka dzīve paiet garām bez paša dalības. Drošs bērns ir pašapzinīgs un tam ne vienmēr ir sakars ar nekaunību. Jā bērns sāk kāpt uz galvas pārējiem, tad tas jākoriģē, jāmāca pacietība un pieklājība. Pēc savas pieredzs spriežu, ka biklums un kautrība nekur tālu mani nav aizveduši. Tie tikai tad skaitas labas īpašības, kad citu nav.

  7. Es šeit nerunāju par – ko tad es variantu. Es tāda pati ņuņņa. Bet kad reiz māmiņa, skatoties, kā bērns atņem jubilāram dāvanu un taisa vaļā viņa vietā, pateica, ka viņa labāk neaizrādīs, jo dzīvē vrabūt šādi tālāk tiks, tas nu man liekās tā kā mazliet par daudz…un bieži tie bļāvēji – pirmā rindā rāvēji tikai troksni taisa. Bet vecāku mīlestība tik akla, ka vienalga.

  8. to zemuudene – tad Jūsu stāsts ir tiešām par nekauņām , ne par kautrīgajiem, tāds izlecējs pat drosmīgam bērnam liks apjukt 🙂 Vispār aizdomājos un apzinājos, ka kautrīgs bērns būtu daudz ērtāks vecākiem un sabiedrībai, jo ir kluss, neprasa uzmanību, var būt drošs ka neko jauši/nejauši nesaplēsīs, vecākiem nebūs jātvainojās utt. Arī es sapņoju par “ērtu” bērnu, jo tāda biju pati. Un tāpēc laikam daba man sūtījusi bērnu -“ūdenszāli”, lai iemācos ko jaunu :)))

Komentēt hilda Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.