Intars Busulis – talantīgais lunis

Intars vienaldzīgu neatstāj nevienu. Cabaret galvenais varonis, Sony Jazz Stage un Jaunā viļņa uzvarētājs ir arī aizrautīgs piedzīvojumu meklētājs, kurš nevilcinājās doties pat ekspedīcijā uz Urālu kalniem. Intaru sauc par skatuves mākslinieku ar savu īpašo harismu, un tādu mums nav daudz. Intara ietekmi uz skatītāju pierāda arī nule gūtā uzvara Muzikālajā bankā, kur par 2008.gada vērtīgāko tika atzīta viņa izpildītā dziesma Brīvdienas. Jāpiebilst gan, ka mūsu sarunas laikā šis notikums vēl ir tikai priekšā.

Kādas ir tavas sajūtas pēc šā gada Cabaret uzveduma?

Foršas. Uz beigām vispār viss atdzīvojās. Ģenerālmēģinājuma dienā gan bija pamatīgs satraukums, jo vēl no rīta es visas dziesmas lasīju no lapas. Bija viens gabals, kuru dziedot, lietoju tikai visādus muzikālos terminus – legato, lento. Pamanīt droši vien to nevarētu, bet, ja izrādē sēdētu kāds itāļu valodas pazinējs, tad būtu traki.

Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?
Mans tētis braukāja uz traktora, kombaina, vazika, bobika. Viņš bija brigadieris. Es noteikti gribēju braukt ar visiem tiem traktoriem un būt tāds tehniskais čalis. Man nepatika ne hokejs, ne kāds cits sporta veids. Man nebija saskares ne ar ugunsdzēsējiem, ne miličiem. Es vispār nedzīvoju pašos Talsos. Mēs dzīvojām, var teikt, mežā, Ģibuļu pagastā. Braukāju katru rītu ar autobusu uz Pastendes bērnudārzu, gadījās, ka māte mani aizveda ar šperriņu, tad pati brauca tālāk strādāt uz gaļas kombinātu. Jā, un tad, kad viņa tur sāka strādāt, mēs pārvācāmies uz ģimenes māju, kur vienā mājā dzīvoja divas ģimenes. Tagad tā māja droši vien derētu labi, ja vienam cilvēkam.

Cik lielā ģimenē tu dzīvoji?
Esam septiņi cilvēki. Man ir divas māsas un divi brāļi. Viena māsa ir par mani gadu vecāka. Ar viņu mācījos Ventspils mūzikas koledžā vienā kursā. Vecākā māsa, kura ir desmit gadus vecāka, mācījās augstā skolā Ļeņingradā, kur speciāli tika aizsūtīta tāpēc, lai būtu kāds speciālists, kurš varētu piedalīties Rīgas metro celtniecībā, bet tad šis plāns tika atcelts, un māsa atbrauca atpakaļ.

Kā iesāki mācīties mūzikas skolā?
Vienkārši. Man viss sākās jau bērnudārza pēdējā grupiņā. Jaunākā māsa gāja pirmajā klasē gan skolā, gan mūzikas skolā. Mani savāca no bērnudārza un lika sēdēt ar māsu kopā mūzikas skolas nodarbībās, tā sakot, lai bērni pie vietas. Pēc tam mamma mūs abus no turienes savāca. Tad jau mūzikas skola kļuva par pašsaprotamu lietu. Sāku spēlēt trombonu, piedalījos dažādos skolu konkursos, kur veicās visnotaļ labi, bet biju diezgan slinks, nemācījos stundām, kā vajadzētu. Tur sabiju deviņus gadus līdz pat pamatskolas beigām. Eksāmenus skolā es vispār liku ļoti ekstrēmi. Man taču mācīties nebija laika, un tāpat jau bija zināms, ka iešu uz mūzikas koledžu. Man vēl tagad ķīmijā visi tie komatiņi, bumbiņas un strīpiņas ir tumša bilde. Es zināju, ka man nevajadzēs ne matemātiku, ne fiziku, ne ķīmiju. Skolotājs gāja gar rindu un rādīja ar pirkstiem rezultātu, pareizo variantu. Un es izvilku knapu trijnieku gan ģeometrijā, gan algebrā. Protams, stress bija, ka esmu tāds lunis, bet bija skaidrs mērķis, jo neko citu es nemācēju. Spēlējot trombonu, biju pabraukājis uz dažādām vietām, zināju, ka gribu par velti braukāt apkārt pa pasauli. Sanāk, ka mūziku esmu mācījies aptuveni divdesmit gadu. Trombonu nespēlēju jau septiņus gadus. Dažreiz gan to daru, bet tad lūpa ir nost pēc trešā gabala.

Tevi pirmo reizi ieraudzījām puišu grupas Caffe sastāvā. Kā radās šis projekts?

Mēs taču paši meistarojām gabalus, tos mums neviens nerakstīja. Vācāmies kopā tādā tumšā dzīvoklītī ar logiem, kurus nevar atvērt, bet kur var pīpēt. Bija arī kamīns, kurā pūst dūmus, bet principā varēja kamīnā arī nepūst. Kaut ko darījām, čubinājāmies, komponējām. Tas bija tālajā 1999. gadā. Mūs kopā savāca Raimonds Tigulis.

Reiz kādā šovā tu diezgan kritiski izteicies par vairāku dalībnieku priekšnesumiem, atsaucoties uz savu iepriekšējo pieredzi, kas tev arī pašos pirmsākumos nav bijusi sevišķi veiksmīga, tāpēc tu zini, kā tas ir, kad kaut kas sevišķi nesanāk. Es neesmu ideāls un vispār esmu ļoti paškritisks čalis. Es arī protu par sevi pasmieties. Es zinu, kas es esmu, ko cilvēki par mani domā, un tāpēc uzskatu, ka man arī ir tiesības paust savu viedokli.

Tevi uztrauc, ko par tevi domā citi?

Es zinu, ko par mani domā, bet mani tas neuztrauc. Nav jau tā, ka man ir pilnīgi vienalga. Kaut kādos rāmjos es turos, un, protams, neiešu ālēties tā, kā man gribētos. Man vispār nav problēmu pateikt, ko domāju, gan tam, kurš man patīk, gan tam, kurš nepatīk. Un tam, kurš man nepatīk, es noteikti varu pateikt vairāk. Ja man cilvēks patīk, es varu pat nepateikt neko, bet, ja ne – tad gribas paskaidrot garāk. Mēs taču katrs esam aplauzušies, un labāk aplauzties ātrāk.

Tad jau tev noteikti ir viegli pagriezties un aiziet, ja tevi kaut kas neapmierina.

Ja tāda situācija rodas darbā, tas darbs tomēr ir jāpadara, un tikai tad tu drīksti aiziet. Man tā ir bijis, bet darbiņš jāizdara līdz galam. Nevar jau ņemt un citiem izčakarēt garastāvokli tikai tādēļ, ka tev kaut kas nepatīk. Un jāņem vērā arī tas, ka tev kādreiz tās lietas un cilvēki var noderēt. Kur tik esmu piedalījies! Un, ja gadās iekļūt galīgās ziepēs, tad jānoskaņojas, ka tas viss tomēr patīk.

Ir mākslinieki, kuriem ir konkrēts mērķis – saņemt Oskaru par labāko filmu mūziku vai uzstāties pasaulslavenā stadionā ar milzīgu auditoriju. Ko tu par to saki?

Es par to esmu domājis, bet pašlaik man tas šķiet tāds nesasniedzams mērķis. Lai tev būtu tas stadions, ir jāiet uz rietumiem. Bet par to visu jau var domāt un runāt. Piemēram, Donam ir ambīcijas. Pirms trim gadiem viņš mani aicināja dziedāt bekvokālu. Domāju, pa šo laiku viņš arī kaut ko ir no sevis nokodis, kaut kādu sāls daudzumu apēdis. Bet tajā laikā viņš bija kruts. Mēs ar Caffe, braukājot kopā ar Talantu fabriku pa koncertiem, uz visiem trim grupas dalībniekiem nopelnījām deviņus latus par vakaru, bet katrs fabrikants – 50 latu. Pagājuši vairāki gadi, bet cepuri nost – Dons vēl joprojām ir un darās.

Vairāki latviešu dziedātāji savus albumus rakstījuši pie ārzemju producentiem – bieži vien pie tiem pašiem, kuri strādājuši ar pasaulē pazīstamiem mūziķiem. Kāpēc tu tā nedari?
Uzskatu, ka te ir tādas pašas iespējas. Viņu mūzikai, protams, skaņa ir laba, bet arī te ir cilvēki, kuri to var dabūt gatavu. Ja mēs runājam par tiem slavenajiem vārdiem un sadarbību, tad es arī varu ierakstīt gabalu ar Stīviju Vonderu, kā to dara, piemēram, krievu mākslinieki. Samaksā un  ieraksti. Viss noslēpums. Visiem viss ir pieejams, ja spēj samaksāt viņu cenu. Man ir albums ar nosaukumu Shades of Kiss, ko mēs ierakstījām ar Denisu Paškēviču. Šis albums gan dažādu iemeslu dēļ tā arī palika mājās kastēs, es to vienkārši tāpat dāvinu cilvēkiem, bet tur tiešām ir skaņa – turklāt ļoti laba skaņa. Un tev nekur nav jābrauc. Visi jautā – kur jūs rakstījāt, kā jūs to darījāt? Esmu devis pat ārzemniekiem klausīties to materiālu, un visi novērtē atzinīgi. Nerunājot jau par albumu KINO, kur vispār viss skan vēl labāk. Starp citu daudziem krieviem latviešu albums patīk labāk nekā krievu valodā ierakstītais.

Dzirdētas daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes par taviem koncertiem LNO. Tu aizrauj ar to, ka uz skatuves esi ļoti brīvs un dabisks. Tu improvizē vai tomēr vadies pēc konkrēta scenārija? 
Runājot par koncertiem Operā, tur pamatā, protams, bija scenārijs, bet tik un tā viss sanāca kaut kā ļoti organiski. Protams, tas, kas darījās aizskatuvē ar visu pārģērbšanos, redzams tikai safilmētajā materiālā. Manā scenārijā bija ieskicētas tēmas, par ko jārunā un kurās vietās, bet tas arī viss. Protams, ir dažādas mazās lietiņas, ko cilvēki varbūt nemaz neievēro, bet kam ir noteikts mērķis un efekts, piemēram, kurā brīdī man jāpaņem un jānoliek roze. Tas palīdz dziesmai atdzīvoties.

Tu daudzus šokēji ar savu neparasto skatuves tērpu, liekot domāt, ka esi viscaur tetovējies.
Jā, daudzi sūdzas, ka nav naudas normālam skatuves tērpam, bet es atradu tādu interesantu veidu. Man nav problēmu asociēties ar Cabaret uzvedumu, kur izmantoti tie paši tērpi. Man nav kauns dziedāt arī krogā. Un, ja vajag, varu sadot arī pa muti.

Tu vispār liecies tāds – bez kompleksiem. Tu maz zini, kas ir uztraukums?
Zinu gan. Piemēram, Jaunā viļņa pirmajā dienā es biju nenormāli pārbijies. Otrajā dienā vairs nebija laika satraukties, jo tieši pirms tam bija jāpagūst uz vienu haltūriņu turpat Jūrmalā kādā privātmājā. Bet es biju ļoti paklausīgs skolēns tajās divās sagatavošanās nedēļās pirms konkursa. Man ausis un acis bija vaļā, kaut gan man īpaši neviens neko neaizrādīja un repertuāru mainīt nelika. Jaunā viļņa režisors Revzins ir vieds vīrs. Man vispār šķita, ka viņš runā ar manu muti. Bija kaut kādas lietas, ko man būtu tiešām neērti kādam teikt, bet viņš pateica tieši – kā ir. Paldies Dievam, pret mani pretenziju nebija. Turklāt vēl man bija jāpaziņo, ka es uz sešām dienām braucu prom uz džeza festivālu Somijā, uz kurieni mani bez problēmām arī palaida.

Mēs zinām, ka tu piedalījies arī autoekspedīcijā 1000 jūdzes Urālu kalnos kopā ar citiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. Kā juties šajā komandā?
Kolosāli! Ideāli! Mums bija super komanda. Es gan biju vienīgais, kurš brauca pilnīgi nesagatavojies, es neizgāju ne īsos praktiskās, ne psiholoģiskās sagatavošanās kursus. Es vispār aizbraucu kā uz baigo kempingu, man nebija ne kurpju, nekā. Es biju īsts izdzīvotājs. Var teikt, ka kļuvu par vīrieti. Visu informāciju un arī video par šo ekspedīciju var sameklēt www.qfilma.lv.

Tevi vispār kaut kas cilvēkos spēj sakaitināt?
Patiesībā mani nekaitina nekas. Cilvēks taču būtībā jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Tu vari mēģināt kaut ko mainīt, kaut ko komentēt, bet tam taču nav jēgas. Ja cilvēkam patīk, piemēram, gludināt zeķes, tad viņš to darīs, un es nevaru teikt, ka ar viņu tāpēc kaut kas nav kārtībā. Es, piemēram, nelieku trūkstošo zobu. Man patīk iet tualetē uzpīpēt. Bet es esmu tāds. Man ir viens pazīstams čalis, ar kuru mums visu laiku ir par ko ņemties. Bet, ja viņš tāds nebūtu, tas viss izpaliktu. Un tas ir nenormāli interesanti.

Espati.lv tomēr ir portāls sievietēm, tāpēc viens jautājums par tēmu – vai tu kādreiz esi raudājis sievietes dēļ?
Jā.

7 komentāru
  1. Skatos, ka zēns tiešām var sadot kādam pa muti, kā iztiecies, pats ar pie fingāla ticis nesen kā.

  2. man patīk viņa mūziku klausīties un arī uzstāšanās vienmēr liekas ļoti organiska, tikai brīzīem ne-uz skatuves Intars ir tāds jokains, īsti nesaprotu, ko viņš runā 😀

  3. Nezinu meitenes es nevaru iedomaties pretīgāku cilvēku par Busuli! Jā saprotu ka katrs jau caur savu prizmu skatas bet mani viņs vnk besij… kā viņš var patikt? Kā var patikt viņa mūzika?

Komentēt pujats Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.