Jau no pašas bērnības esmu bijusi paklausīga meitene un kā teikt – piemērs visiem. Taču dzīve to sabojāja un apgrieza visu kājām gaisā līdz nepazīšanai. It kā jau nebūtu par ko bēdāties – ir ko ēst, ir kur gulēt un ir ko mīlēt. Bet vienalga kaut kā trūst – es zinu – stabilitātes.
Kādreiz bija vieglāk, nebija jādomā par to kā izdzīvot . Nebija problēmu. Nebija raižu. Bet tagad.
Kad gāju jaunākajās klasēs biju pelēka pelīte, kuru reti kurš/a ievēroja. Draudzējos ar meiteni, kuru apsmēja viņas izskata dēļ. Visiem bija pilnīgi vienalga kāds viņa bija cilvēks, jo galvenais visiem bija pazoboties…līdz ar to par apsmieklu kļuvu arī es… jo draudzējos ar
Evu… Taču draudzības laikā es sapratu, ka viņa ir patiešām jauka persona, viņa man bija tik laba draudzene, kā es pat iedomāties nevarēju, biju laimīga, ka man bija viņa. Kaut savādāka pēc izskata, taču es viņu pa savam mīlēju. Evas vecāki ļoti sargāja viņu, jo zināja kādas attiecības viņai bija ar pārējiem klasesbiedriem un viņi baidījās ka Evai var izdarīt pāri, tāpēc arī man lāgā neuzticējās. Taču neskatotie uz visu mēs kļuvām ļoti tuvas draudzenes.
Tiešām DRAUDZENES. Vienmēr būšu pateicīga viņai par atbalstu, kuru viņa man sniedza vecākajās klasēs. Jo ar gadiem ejot mēs kļuvām gudrāki. Un man radām problēma. Lieta tāda ka esmu krieviete…dzimu LV…dzīvoju LV…un mīlu savu valsti, taču nacionalitāti dvēselē nemainīsi…un tados pacmit gados, kad pusaudži sāk saprast ko tas nozīmē un dzird ko runā vecāki un
vecvecāki paliek nejauki…
Tagad es kļuvu par to kura nepatika nevienam… es biju KRIEVIETE… un palieku tāda arī šobaltdien un ziniet nemaz nekaunos par to ka tāda esmu. Taču ir grūti. Eva mani atbalstīja…es ienīdu visus savus klasesbiedrus…negribēju iet uz skolu, bet mājās jau ilgi nepadzīvosi…
Nu jau ir pagājuši vairāki gadi…Evai ir ģimene – vīrs un mazulis, kurš nu jau iet bērnudārzā un viņi ir laimīgi… man ir nenoliedzams prieks par to ka mana draudzene ir apsteigusi visus savā laimē… vienīgi žēl ka līdz ar skolas beigšanu pārtrūka arī mūsu draudzība, bet es nekad neaizmirsīšu cilvēku, kurš nospēlēja svarīgu lomu manā dzīvē.