Hipohondrija jeb kādēļ es PATI sev meklēju SLIMĪBAS?

Apstaigāti jau neskaitāmi ārsti, izietas visas iespējamās pārbaudes, analīžu rezultāti ir nemainīgi labi, taču sūdzības par veselību nerimstas. Šādos gadījumos bieži vien pie vainas nav ārstu neprofesionalitāte vai grūti diagnosticējama slimība, bet gan kāda psiholoģiska problēma – hipohondrija. Kā hipohondrija izpaužas un kā tikt ar to galā – par to šoreiz. Raksta tapšanā mūs konsultēja psihiatre Karīna Zariņa. 

KAS IR HIPOHONDRIJA?
Hipohondrija ir psihiska rakstura problēma, kuras pamatā ir pārspīlētas rūpes par savu veselības stāvokli. Ar hipohondriju sirgstošs pacients pārspīlē savas esošās slimības un nereti pat piedomā klāt neeksistējošas kaites. Hipohondriķi nespēj atšķirt fiziskas sajūtas un iespējamās slimību pazīmes no sajūtām, ko rada nepatīkamas emocijas – visas vainas nekavējoties tiek noveltas uz kādu fizisku saslimšanu. Ja ar hipohondriju sirgstošs cilvēks saskarsies, piemēram, ar galvassāpēm, viņš neapsvērs domu, ka tās varētu būt saistītas ar pārlieku ilgu uzturēšanos iekštelpās vai stresu darbā, bet gan tūlītēji pats meklēs sev kādu iekšējo saslimšanu, turklāt – jo nopietnāku, jo labāk.

KĀDĒĻ HIPOHONDRIJA RODAS?
 Lai gan hipohondriķu skaits augošā ikdienas stresa līmeņa dēļ mūsdienās ievērojami palielinās, patiesībā šai slimībai ir sena vēsture. Pāris simtgades senā pagātnē teju katra augstākās sabiedrības dāma uzskatīja par savu goda lietu „iegūt” kādu slimību, kuras cēloņi lielākajā daļā gadījumu tā arī nekad netika atrasti. Parasti dāmas sūdzējās par regulārām galvassāpēm, sāpošu vēderu vai līdzīgām hroniskām, taču it kā ikdienišķām kaitēm.

Pirmkārt, tā ir vientulība un uzmanības trūkums. Šai gadījumā hipohondrija ir kā sauciens pēc palīdzības, uzmanības, kā arī mīlestības un rūpēm.

Otrkārt, hipohondrija apdraud cilvēkus, kuri ilgstoši atliek nopietnu problēmu risināšanu – cilvēks, pats to neapzinādamies, izvēlas sev slimnieka lomu, lai atliku sasāpējušās problēmas risināšanu uz vēlāku laiku.
Treškārt, hipohondriju var radīt bailes – piemēram, ja dzirdi daudz stāstus par letālām sirdskaitēm un citām saslimšanām, kā arī par to, kā slimnieki sākumā nemaz nav apzinājušies savas kaites nopietnību, tu pavisam neapzināti sāc pārspīlēti daudz uzmanības pievērst sava ķermeņa signāliem, baiļu dēļ pārprotot gan to nozīmi, gan nopietnību. Hipohondrija mēdz sekot arī pēc tuvinieku nāves, ja to izraisījusi kāda nopietna slimība, piemēram, vēzis.
Tomēr atceries – lai gan pārspīlētas rūpes par savu veselību ir kaitīgas, vēl kaitīgāka ir vienaldzīga attieksme pret veselību, tādēļ, ja jūti nepieciešamību apmeklēt noteiktas pārbaudes, klausi savām iekšējām sajūtām un pārbaudes apmeklē, jo ne tuvu visas slimības ir noveļamas uz hipohondriju.

VAI MAN IR HIPOHONDRIJA?
Pirmkārt un galvenokārt jāatceras, ka lielākā daļa hipohondriķu savu problēmu atsakās atzīt. Parasti slimnieki apgalvo, ka viņu slimība ir vēl neizzināta vai apšauba ārstu zināšanas un prasmes, jo, viņaprāt, „simptomi taču ir acīmredzami” un meklē palīdzību pie neskaitāmiem speciālistiem. Arī pašai sev hipohondrijas saslimšanu konstatēt var būt grūti, jo apmānīt sevi šādos gadījumos ir neticami viegli. 
Īpaši augsts hipohondrijas risks ir cilvēkiem, kam piemīt tieksme koncentrēties tikai uz savām iekšējām izjūtām, nereti aizmirstot par ārējo faktoru esamību, kā arī tiem cilvēkiem, kas cieš no mazvērtības kompleksiem.
Hipohondrijas pazīmes ir ļoti daudzveidīgas. Tās var izpausties gan kā pastiprināta veselības pārbaužu apmeklēšana, neskatoties uz negatīvajiem pārbaužu rezultātiem, gan kā nevēlēšanās kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, gan kā pastiprināta interese par medicīniska satura literatūru, gan kā neuzticība mediķiem vai izteikta vēlme runāt par slimībām. Nereti hipohondriju pavada arī depresīvas, nomācošas domas, ilgstoša trauksmes sajūta, neizskaidrojamas bailes, bezpalīdzības sajūta un melanholija.

KĀ RĪKOTIES, JA RODAS AIZDOMAS, KA TU VAI TAVI TUVINIEKI SIRGST AR HIPOHONDRIJU?
Vieglākos gadījumos cīņā pret hipohondriju var palīdzēt sarunas ar ģimeni, tuviem draugiem – tas palīdz aizdzīt melanholiju un vientulības sajūtu, tādēļ centies ar iespējamo hipohondriķi  runāt. Nekritizē viņa pārspīlētās rūpes par veselību, esi atbalstoša un saprotoša. Hipohondrijas slimnieku vajadzētu turēt atstatus no medicīniskās literatūras, tā ierobežojot vēlmi turpināt savas iedomātas slimības izpēti vai meklēt jaunas kaites. Atceries, ka hipohondrijas slimnieki mēdz būt dusmīgi, aizvainoti un savos izteikumos skarbi, tādēļ centies to neuztvert personīgi. Paturi prātā, ka tādus viņus ir padarījusi slimība.
Ja rodas aizdomas, ka ar hipohondriju sirgsti pati, maksimāli izvairies no stresa, izvairies no ilgstošas uzturēšanās vientulībā un rūpējies par savu labsajūtu ikdienā, piemēram, palutinot sevi ar iecienītu ēdienu vai skaistumkopšanas salona apmeklējumu. Melanholiju aizdzīt palīdzēs arī fiziskas aktivitātes.
Efektīvi darbojas arī vizītes pie psihiatra, tomēr uz tām slimniekus (ieskaitot sevi) visbiežāk pierunāt ir ļoti grūti, jo viņi ir pārliecināti par savas kaites fizisko dabu.
Atceries, ka pret psihiska rakstura saslimšanām ir jāizturas tikpat nopietni kā pret fiziskām, tādēļ nopietnu aizdomu gadījumā labāk konsultējies ar speciālistu, nevis nodarbojies ar pašārstēšanos – tas dos daudz efektīvākus rezultātus, turklāt smagākos gadījumos hipohondriju ārstē ar medikamentiem, kurus izrakstīt var tikai ārsti.

2 komentāri
  1. Khem, ir dzirdēti arī gadīumi, kad ārstu nevīžības vai neinformētības dēļ par hipohondriķiem saukti cilvēki ar visai reālām kaitēm, kas atklātas slimnieka stāvokli papētot mazliet dziļāk. Es ieteiktu nesteigties cilvēku saukt par hipohondriķi tikai tādēļ, ka pirmās ārsta vizītes laikā nekas nav atklāts.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.