Nu gan laiciņš padevies! Te snieg, te atkal spoži saules stari kausē sniega grēdas ielu malās. Ak, peļķes un peļķītes! Tā vien liek kavēties domās par gumijas zābaku iegādi.
Šobrīd aizvien vairāk novērojamas kājiņas, kuras droši, ieautas stilīgos gumijas zābaciņos, brien cauri pavasarīgajām peļķēm. Kā reiz izteicās Astrīdas Lindgrēnas varoņi: „Galvenais, ka kājas siltas!” Tātad arī sausas. Kāds laiciņš pagājis, kopš gumijas zābaki raisīja asociācijas ar laukiem, kartupeļu talkām, dubļiem, neizteiksmīgām krāsām un pilnīgu bezstilu. Nu tie kļuvuši par gaumīgu stila lietu. Bet… Cik daudz mēs patiesībā zinām par to izcelsmi? Droši vien neko daudz. Tieši tāpēc, pirms atrast savu ideālo velingtonu pāri, aicinu jūs nelielā ceļojumā apkārt pasaulei, sekojot pa pēdām gumijas zābaciņiem.
Dievu asaras – kaučuks
Stāsta dziļākās saknes meklējamas nebūt ne tik tuvajos Amazones džungļos. Tukstošiem gadu senā pagātnē Dienvidamerikas pirmiedzīvotāji zināja par kāda brīnumaina koka esamību. Iecērtot dziļu brūci šī koka mizā, tas raudāja pienbaltas asaras. Indiāņi šo savādo parādību dēvēja par dievu jūtu izpausmēm. Turklāt, kā atklājās, šīs pienbaltās asaras apveltītas ar ikdienā patiesi noderīgu īpašību. Iemērcot tajās apavus, tie kļuva ūdensnecaurlaidīgi. Varam uzskatīt, ka pirmie gumijas apavi bija tapuši.
Līdz ar pirmajiem iebrucējiem, ziņa par īpatnējo materiālu, kuru indiāņi dēvēja par cahutschu jeb kaučuku, nonāca līdz Eiropai. Tiesa gan, neko labu vietējiem iedzīvotājiem un dabas bagātībām tas nenesa. Amazones džungļus drīz vien kā baisa sērga apsēda kaučuka tecinātāji, kuri ievazāja dažādas slimības. Vietējie iedzīvotāji nespēja ar tām cīnīties un mira. Tika kolonizētas vietējās platības un indiāņi pakļauti verdzībai. Tā vietā, lai Dienvidamerikas iedzīvotāju ekonomiskā situācija zeltu un plauktu, tā grima aizvien dziļākā postā. Tieši šādā nehumānā veidā pasaule uzzināja par gumijas eksistenci.
Gumijas zābaku Eiropas stāsts. Maršruts: Hesene – Londona.
Anglijā gumijas zābakus dēvē par velingtoniem (wellington boots, wellies – saīsināti). Nosaukums jo dziļi iesakņojies valodā kopš 19. gadsimta sākuma pateicoties Velingtonas pirmajam hercogam Arturam Veleslijam. Tieši viņš vērsās ar lūgumu pie sava kurpnieka, pagatavot 18. gadsimtā Vācijā tik ļoti iecienīto Hesenes jeb stulmu zābaku koriģētu versiju. Vācijā stulmu zābakus valkāja militāristi. Īpaši iecienīti tie bija oficieru vidū. Arturs Veleslijs nosprieda, ka šādi zābaki, taču pavelkami zem biksēm, būtu ļoti piemēroti.
Jāatzīst gan, ka pirmie velingtoni vis nebija no gumijas. Tie tapa laikā, kad gumija vēl nebija ieceļojusi Eiropā un cilvēki pat īsti nezināja, kā ar to apieties. Pirmie velingtona zābaki tika gatavoti no maigas teļādas ar aptuveni 2.5 centimetru augstu papēdi un sniedzās līdz pusstilbam. Tāpat velingtoniem nebija stulmu zābakiem raksturīgās apdares un tie ciešāk piekļāvās kājai. Varētu teikt – nekā lieka! Turklāt tie bija tik ērti, ka vienlīdz labi derēja gan dodoties kaujā, gan apmeklējot smalkus vakara pasākumus augstākajā sabiedrībā.
Līdz pat 19. gadsimta 50-tiem gadiem velingtoni bija īsts modes kliedziens. Tie strauji vien iekaroja patriotisko britu džentlmeņu sirdis, kuri dedzīgi vēlējās līdzināties kara varoņiem. 50-tajos gados velingtoni piedzīvoja pirmo jauninājumu – tie kļuva garāki, taču jau 60-tajos gados tie tika saīsināti un sniedzās tik vien kā līdz potītēm.
Goodyear un vulkanizācija – gumijai visas durvis vaļā!
19. gadsimta 30-tajos gados bija sācies īsts gumijas bums. Ikviens savā īpašumā vēlējās iegūt lietas, kas gatavotas no šī ūdensizturīgā materiāla. Fabrikas nespēja vien apmierināt pieprasījumu, taču rezultātā patērētāji piedzīvoja dzīļu vilšanos, iegūstot savā īpašumā ķēpīgu masu, kas kļuva akmenscieta ziemā, savukārt vasaras karstumā – lipīga. Neviena no jaunizveidotajām gumijas fabrikām neizdzīvoja un investori, kuri bija cerējuši iegūt neaptveramu peļņu, tā vietā zaudēja miljonus.
Kopš velingtonu pirmā pāra izgatavošanas bija pagājuši aptuveni 30 gadi, kad beidzot tie piedzīvoja īstu revolūciju. Čarlzam Gudjēram bija izdevies radīt tehnoloģiju, kas gumiju padarīja cietu un izturīgu pret temperatūras svārstībām. Vulkanizācija, kuras procesā tika atdalīts sērs un gumija pēcāk sildīta, bija īsts atklājums. 1852. gadā Čarlzu Gudjēru satika Hirams Hatčinsons, kurš nolēma iegādāties patentu un pārcēlās uz Franciju, lai tur atvērtu gumijas apavu ražotni. Valstī, kurā 95% iedzīvotāju strādāja uz lauka joprojām velkot kājās koka tupeles, ražot velingtona zābakus no gumijas materiāla, bija īsta veiksme! Zemniekiem radās iespēja atgriezties mājās tīrām un sausām kājām.
Sausas kājas bija nepieciešamas arī Pirmā pasaules kara laikā, kad zaldātiem nācās brist pa Eiropas dubļainajām tranšejām. Kara birojs vērsās ar uzdevumu pie North British Rubber Company (mūsdienās – Hunter Boot Ltd), izgatavot šādiem apstākļiem piemērotus apavus. Fabrika darbojās dienu un nakti. Rezultātā tika izgatavoti vairāk kā miljons gumijas apavu pāru. Tādu pašu ražošanas lēcienu velingtoni piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, velingtonus sāka valkāt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. To zole kļuva biezāka un purngali noapaļoti. Beidzot velingtoni bija ieguvuši mūsdienās tik pazīstamo gumijas zābaku izskatu.
Gumijas zābaku galvaspilsēta – Taihape
Turpmākais ceļojums mūs ved uz Jaunzēlandi. Taihape. Šķiet, ka šajā pilsētiņā dzīvo patiesi radoši cilvēki. Ne velti, tā kļuvusi par pasaulē vienīgo pilsētu, kura sevi nekautrējas dēvēt par Gumijas zābaku galvaspilsētu! Katru gadu šeit norisinās gumijas zābakiem veltīts pasākums – Gumboot day jeb Gumijas zābaku diena.
Stāsts aizsākās ap 1985. gadu. Jaunzēlandes ciemi un pilsētas sāka izjust krīzi. Valdība vairs neizsniedza subsīdijas lauksaimniekiem, kā reuzltātā tika apgrūtināts produktu eksports. Ar to vēl bija par maz. Jaunzēlandes dzelzsceļš nolēma slēgt daļu dzelzceļa līniju. Padsmit gadu laikā šīs „lieliskās” kombinācijas dēļ Taihape zaudēja pusi iedzīvotāju. Ja 1960. gadā to bija ap 3500, tad jau 1985. gadā iedzīvotāju skaits sniedzās vien līdz 1800.
Ko darīt? Kā noturēt atlikušos iedzīvotājus un piesaistīt uzmanību? Aktīvākie pilsētas iedzīvotāji sanāca kopā, lai rastu problēmas risinājumu. Visi zināja komiķa Džona Klārka dziesmu par gumijas zābakiem (The Gumboot song), kas tajā laikā bija visai populāra. Tā nu tika nolemts, ka šo tēmu varētu attīstīt tālāk, pievilinot vietējā lielceļa garāmbraucēju uzmanību. Pasākuma datums tika izvēlēts tā, lai šajā dienā būtu maksimāli liels garāmbraucošo skaits un pilsētas veikali būtu atvērti. Pema Saiks piekrita šo pasākumu organizēt un jau 1985. gada 9. martā Taihapē norisinājās pirmā gumijas zābaku diena jeb Gumboot Day.
Tika uzrīkots īsts jandāliņš. Svētku dienas ietvaros norisinājās gumijnieku sviešanas sacīkstes, skrējiens gumijniekos, Džona Klārka līdzinieku konkurss, gumijnieku dekorēšana, pilsētas skatlogu pušķošana un daudz citu interesantu atrakciju.
Jau pēc gada tika izlemts rīkot atkārtotu pasākumu un tā ietvaros popularizēt Taihapes universitāti. Profesors Maikls Abrahams un dekāns Rodžers Bleikistons labākajiem piešķīra zinātnisko grādu „Gumijas zābaku mētāšanoloģijā”. Tieši šajā gadā aizsākās sacensības zābaku tālmešanā, kas nu izdaudzinātas visā pasaulē. Savukārt Kristīne Le Varis radīja terminu „Gumboot Country” un īpašu logotipu. Tas šobrīd tik nopietni saaudzis ar Taihapi, ka kļuvis par šīs pilsētas un pasākuma sinonīmu. Pasākums kļuvis populārs gan vietējo vidū, gan arī spēj piesaistīt ne vienu vien tūristu no ārvalstīm.
Gumboot Song
No ciešanām līdz dejai
19. gadsimta beigās Dienvidāfrikā radās jauns savstarpējās komunikācijas veids – Gumboot Dance jeb gumijas zābaku deja. Tā radās laikā, kad laimes meklētāji no visas pasaules, cerībā nopelnīt, ieradās vēlāk par Zelta Arku sauktajā reģionā un, izverdzinot vietējos iedzīvotājus, atvēra neskaitāmas zelta ieguves vietas.
Apstakļi raktuvēs bija nožēlojami. To grīdas bieži applūda sliktās notekūdeņu sistēmas dēļ, kas izraisījā dažādas ādas slimības. Strādnieku kājas klāja čūlas. Tā vietā, lai atrisinātu notekūdeņu problēmu, raktuvju īpašnieki nolēma izdalīt katram strādniekam pa gumijas zābaku pārim. Šāds risinājums prasīja daudz mazāk līdzekļu, nekā notekūdeņu sistēmas uzlabošana.
Strādniekiem bija kategoriski aizliegts sarunāties. Raktuvju vadītāji centās nodalīt viņus pat tad, kad tie nestrādāja, jo baidījās, ka smago apstākļu dēļ strādnieki varētu apvienoties un sacelties. Tika aizliegtas jebkādas etniskās izpausmes – tērpi, tradīcijas, lai vismaz ārēji etniskā piederība būtu dzēsta. Taču strādniekus tas neatturēja. Tradicionālās dejas un ritmus viņi pielāgoja pieejamiem instrumentiem – zābakiem un ķēdēm, kurās tie bija iekalti. Ar rokām plaukšķinot zābakus un sitot kājas pret zemi, strādnieki dziedāja par dzeršanu, mīlestību un ģimeni.
Dažiem darba devējiem kļuva zināms par šīm dejām. Iecietīgākie no viņiem, labākajiem dejotājiem ļāva organizēt savas deju grupas. Tās tika izmantotas, lai izklaidētu raktuvju apmeklētājus un radītu pozitīvu priekšstatu par uzņēmuma pozitīvo gaisotni. Ņemot vērā, ka darbinieki dziesmas izpildīja dzimtajā valodā, tiem bija brīva vaļa apdziedāt darba devējus, zemās algas un darba apstākļus, jo klausitājiem nebija ne mazākās nojausmas par dziesmu saturu.
Mūsdienās Gumboot Dance ir populāra mākslas formā visā pasaulē. To izpilda, lai izklaidētu cilvēkus un nodotu tālāk Dienvidāfrikas tik sāpigo, taču arī nozīmīgo vēstures posmu jaunajām paaudzēm.
Saldais ēdiens
Šis ieskats gumijas zābaku vēsturē lika man padomāt par to, cik patiesībā maz mēs zinām par lietām, kas ir mums apkārt. Kurš gan ikdienas steigā prātuļos par kādas mēbeles, aksesuāra vai apģērba gabala vēsturisko izcelsmi? Manas personīgās asociācijas par šo apavu izcelsmi un pielietojumu ir lauztas. Esmu gatava iegādāties savu ideālo velingtonu pāri un piedāvāju to izdarīt arī jums!
Ja neesat drošas, ka vēlaties iegādāties zābakus citu valstu interneta veikalos, esat laipni aicināta veikt pasūtījumu selina.lv.
Dinas Preisas blogā iespējams iepazīties ar vietējos veikalu sortimentu un cenām. Par to lasiet rakstā “Sauso kāju atbalsta punkts”.
Zābaciņi puķaini, šņorējami, sprādzējami, koši, pieskaņotiem aksesuāriem – lietussargiem un somām atrodami Vācijas interneta veikalā.
Vēl viens vācu interneta veikals, kurā nopērkami nedaudz vienkāršāki gumijas zābaki.
Vēlies īstus velingtonus no pašas Anglijas, pasūti tos šeit! Tikai un vienīgi gumijas zābaki – sievietēm, vīriešiem, bērniem.
Plašā izvēlē arī divos nākamajos interneta veikalos!
http://funkywellyboots.com/index.php?main_page=index
http://nextday-wellingtons.com/acatalog/Joules-Wellington-Boots.html
Der gan iegaumēt pāris lietas, iegādājoties gumijas zābakus!
Atšķirībā no ādas, tie nepastiepsies lielāki, tāpēc necentieties mocīt sevi, ja jūtiet, ka zābaciņš tomēr ir pārāk ciešs.
Gumija neelpo, tāpēc atnākot uz darbu tos vajadzētu nomainīt, nevis pavadīt visu dienu sutinot kājas tikai tāpēc vien, ka “mode prasa upurus”. Tas neatmaksāsies!
Nevelciet gumijas zābakus salā, jo vienīgais, ko no tā iegūsiet, būs apsaldēšanās.
Sagaidīsim pavasari sausām kājām!
Man patiik gumijnieki,it iipashi tie pukjainie 🙂 tik veikalos nevaru atrast savai kaajai piemerotu izmeru 🙁 bet mekleeshu liidz atradiishu 🙂
Noderīgs un labs raksts!
Uj, uj ku smuki. Tie uz papeziem nu iekarojamibas kalngals :).
Man laikam kaut kādas ne-attiecības ar gumijas zābakiem. Neksatoties uz visu vilnas zeķi, kājas svīst un rezultāts ir tāds pats kā ejot ar caursi slapjiem parastiem zābakiem. Bet nu jau – urrā! urrā! – gumijniekus var likt nost. Tiks slapjš vairs nav.
nu skatās, šodien atkal slapš uz ielām būs, kā es te stāvu. pavasaris jau tik sācies.
labāk tiešām gumijniekos pa peļķēm staigāju nekā šitādu laiku pieciešu, kad atkal piesalis….nu kur pavasars????