Gredzens pirkstā – PAR un PRET

Daudzi pāri tā vietā, lai dotos uz baznīcu vai zagsu, izvēlas kopdzīvi bez oficiālas laulību reģistrācijas, vadoties pēc principa “padzīvosim kopā – ja nepatiks, dosimies katrs uz savu pusi bez lieka trokšņa un servīžu dalīšanas”. Tās varētu dēvēt par tādām kā izmēģinājuma laulībām, ko jebkurā mirklī var pārtraukt. Kādi ir šādas kopdzīves plusi un mīnusi?
Plusi

  • Būt gandrīz precētai ir ļoti ērti. Nav vairs jātērē laiks un līdzekļi, lai skrietu uz randiņiem. Ir regulārs sekss un, galu galā, var pārbaudīt, cik ļoti jūs esat viens otram piemēroti.
  • Jums atklājas jaunas kopīgas intereses un hobiji.
  • Ir iespēja paspēlēt īstajos laulātajos draugos, dalot mājās veicamos pienākumus.
  • Ja pie apvāršņa parādās tavs sapņu vīrietis – nekādu problēmu, tu vēl jo projām esi neprecēta.
  • Attiecību pajukšanas gadījumā tev nevajadzēs ar putām uz lūpām izcīnīt savu pusi no guļamistabas iekārtas.
  • Tiek ietaupīta krietna naudas summiņa, kas būtu jātērē kāzām.

Mīnusi

  • Kur palicis sapnis par balto kleitu?
  • Zīmogs pasē tomēr disciplinē attiecības, jūs esat uzmanīgāki un tolerantāki viens pret otru.
  • Apgredzenots tēviņš tik ļoti nepievilina potenciālās konkurentes.
  • Iluzorā brīvība tomēr neatsver to drošības sajūtu, ko tev dod sievas statuss.
  • Viens no spēcīgākajiem argumentiem – kā dalīt kopdzīves laikā iegādāto mantu?
  • Jēdziens draudzene sabiedrībā vairāk tiek pielīdzināts mīļākās statusam.
  • Tevi nepamet tāda kā nepadarīta darba sajūta. 

Kāds ir Tavs viedoklis par izmēģinājuma laulībām? Un kādi tavuprāt ir faktori, kuru esamība liecina, ka ir pienācis laiks pārcelties no izmēģinājuma fāzes uz reālās darbības fāzi, tātad, oficiālu laulību?
 

19 komentārs
  1. Ir, ir pieredze. Tieši tā, jāpamēģina ir, lai nav pārsteigumi. Tajā pašā laikā tāds laidaru vārtu sindroms, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk sāk likties, ka to tik abi gaida, kā savu īsto, ar ko nebūs bail precēties. Par balto kleitu – nu daļēji jau ir taisnība. Visas jau smukas, kad tā diena pienāk. Paskaties uz tiem laimīgajiem feisiem un liekas, re, kā tie varēja, un tādi smaidīgi. Bet mēs pa māju staigājam, viens uz otru aizdomīgi sktīdamies 😀 bet par to pusi no guļamistabas iekārtas es tomēr nesapratu – kā nebūs jācīnās. Ja jau esam kopā kaut kādu iedzīvi sadzīvojuši, tad tik un tā taču cīnīsies.

  2. mjā, dzīvojot kopā jau laikam ceturto gadu, man vienmēr raisa izbrīnu tie pāri, kurus redzu apprecamies pēc nepilna gada kopdzīves vai mazlietiņ ilgāk, un argumentu minot “ka ilgāk jau vairs nevarēja gaidīt”. no otras puses – ir būts klāt ļoti skaistās kāzās…

    tā jau kaut kā liekas pareizāk/labāk, īpaši, ja pāris plāno bērniņu (šeit gan dzīvoju ne 21. gadsimtā un domāju, ka bērnam noteikti jābūt precētiem vecākiem – kaut vai tāpēc, lai nodrošinātu uzturnaudu un juridiskās lietas gadījumā, ja kāds no lauleņiem izdomās aizlidot no ģimenes ligzdiņas).

    bet nujā, atgriežoties pie kopdzīves neprecoties – piekrītu tev, zemuudene, par tiem laidara vārtiem 😀 bet zinkā – pazūd jau ar laiku arī motivācija. no sērijas – bet priekškam, ja tāpat ir labi? 🙂

  3. Manuprāt laulības ir zaudējušas savu nozīmi. Kādreiz uzskatīja par nepieņemamu, ja diviem neprecētiem cilvēkiem bija sekss, tad ja piedzimst bērniņš nelaulībā. Tagad šie “aizspriedumi” vairs nepastāv. Kāda jēga precēties? Lai vienu dienu uzvilktu to balto tortveidīgo kleitu, uzorganizētu mega svinības radiem un draugiem un pēc tam? Divu gadu laikā esmu bijusi 4 kāzās. Divas laulības no tām ir beigušās, vienas pēc nepilna gada otras pēc pusotragada. Otras divas vēl turas (protams, novēlu sagaidīt vismaz sudraba kāzas).
    Arī laulība kā drošība zaudē savu nozīmi, jo “iet pa kreisi” gredzens patiesi netraucē, bet par materiālo drošību- arvien populārāki kļūst laulību līgumi.

    Nepiekrītu viedoklim, ka divu cilvēku ilgstoša kopdzīve bez laulības ir kaut kāda izmēģinājuma fāze, viņi ir kopā un tā ir labi, bet pārējie var domāt ko vien vēlas! 🙂

  4. Vislielākais “gandrīz precēti” mīnuss ir savu patieso jūtu nosakaidrošanas atlikšana uz kaut kādu nākotni, kura tiešām pienāk, tikai beigās var izrādīties, ka ir nodzīvoti 7 gadi ticot, cerot un gaidot, ka šis partneris tiešām būs tas īstais, bet nav… un galvenais – nekad nav bijis…
    Precības liek pilnīgi nopietni apsvērt savu izvēli un varbūt jau laikus tikt skaidrībā ar savām jūtām attiecībā pret otru. Vismaz manā gadījumā precības bija tāds kā lakmusa papīrīts …

  5. Piekrītu Sansanai par to, ka precības liek izsvērt ir vai nav īstais un nemuļļāties. Viens bildinājums man lika pašai sev saprast, ka nav īstais cilvēks un jāpārtrauc tas pasākums. Bet tā īsti pati nevaru saprast – esmu vai neesmu laulību atbalstītāja.

  6. Nu, par tiem, kas ņem un apprecas pēc pusgada kopā pavadīta man ir savs viedoklis. Tas ir tā – mums viss ātri un jau ir noticis, kur vēl? Bija tā superīgā sajūta pie pirmā skūpsta, tad bija pirmā reize. Tad viņš pateica ka mīl. Tad prasījās nākamo soli, kas apstirpina attiecības un rada excitement un jūs ievācāties kopā. Nu, un ko tālāk? Abi dīdās, gribas atkal to sajūtu…un tad, davai, precamies! Ir bildinājums, ir kāzas, ir pirmā nakts laulāto statusā….bet tālāk, mīlīši, ko tālāk?

  7. es patiesībā esmu ļoti priecīga, ka padzīvoju kopā ar savu draugu, jo tikai pēc gada kopdzīves sapratu, ka mēs kopā vnk nespējam sadzīvot..es vēl joprojām esmu pateicīgai šai mūsdienu pasaulei, ka mums šāda iespēja pastāv..vēl jo vairak, biju pat domājusi ar viņu precēties..nu atviegloti uzelpoju..esmu viena, bet sasodīti apmierināta ar savu dzīvi..!

  8. Man jau šķiet, ka mīnusu un plusu uzskaitījums te nespēlē lielu lomu, svarīgāk ir rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm, bet ļaunākais ir variants, kad katrs vēlas ko savu: viens precēties, bet otrs – dzīvot kopā neprecētiem… Pati esmu precējusies, bet attieksme pret abu veidu kopdzīvi man ir neitrāla, jo katrs izvēlas sev tuvāko.

  9. Daudz svarīgāk par oficiālu apprecēšanos ir sadzīve realitātē. Nu kāda tur stabilitāte – ir zīmogs pasē vai nav – ja būs gājējs, nenoturēsi. Ja attiecībās iestāsies rutīna, tevi pašu neviens nenoturēs. Arī pēc gadiem. Būt sievas vai vīra statusā – tas ierobežo. Dzīvot kopā un sargāt savas attiecības, kopt tās, rūpēties, lai abiem ir labi – tas ir svarīgākais, tas ir tas, ko nedrīkst pazaudēt. Bet ja “zīmogs pasē” ļauj vienu otram uztvert kā pašu par sevi saprotamu, “gan jau nekur nepazudīs”, tad labāk nevajag!

  10. ai, nu kāzas man lieks, ka ir vnk tā diena, kad gribam, lai viss pieder mums, visi acu skati, vēlējumi utt! jo nekas jau no tā nemainās! Viss paliek tāpat! jēziņ, cik neesmu dzirdējusi visādus salkani saldos tekstus “Kā Es mīlu savu vīriņu!”, vīriņš to un vīriņš šito, vai sieviņa, sieviņa, sieviņa….. nu kamōn, vai tiešām tas viss TIK ĻOTI jāuzsver? Man lieks, ka tā ir tāda sava veida privātīpašnieciskuma izrādīšana – zec all!! Es, piemēram gribu tikai devščatņiku un viss 😀 nu labi, varbūt to balto kleitu gribu uzvilkt – nu tā pa smuko, bet man nav problēmu dzīvot bez zīmoga pasē!
    Ehh, a ko vīrieši par to domā? viņi to neuztver kā tādu slogu vai kkā tā? 🙂

  11. Ja iet runa par Civillikuma 1. un2.nodaļu – šādas tādas priekšrocības laulātajiem, kā “augstākajai kastai” pienākas, nevarētu teikt, ka tās precības juridiski neko nemainītu. Vairāk tā kā sliecos uz precību pusi. Tā teikt – palieku vecāka un gudrāka:)

  12. Ko lai saka, es apprecējos pēc gada kodzīves. Nodzīvojām gadu saticība, pēs tam vēl gadu mokot sevi. Pateikšu kā ir-pasteidzos ar JĀvārdu. Tagad jau esmu prom no tās dzīves, bet papīri vēl nav nokārtoti. Vīrs nepiekrīt laulības šķiršanai. Fakts ir tāds, ka pirms tam es teicu, ka nekad neprecēšos, ka man tas nav vajadzīgs, bet laikam jau sapnis par balto kleitu katrai no mums dziļi sirdī kaut kur ir un pienāk brīdis, kad mēs aizmirstam domāt reāli un vienkārši lecam visā tajā iekšā. Manā dzīvē tagad būs tikai “izmēģinājuma laulības”.

  13. Neesmu gan īsti redzējusi, ka kāds sāktu dzīvot kopā pēc principa “padzīvosim un tad redzēsim”… Parasti cilvēki uzsāk kopdzīvi tādēļ, ka viens otru mīl un vēlas dzīvot kopā.
    Smiekli nāk, par visām tām muļķībām par precēties cilvēku drošības sajūtām, stabilitāti un īpašo statusu. Kas būs viens otram īstie un mācēt sadzīvot, tie arī laimīgi dzīvos ar gredzenu vai bez…

  14. Zīmogs pasē tomēr disciplinē attiecības, jūs esat uzmanīgāki un tolerantāki viens pret otru. > Tieshi otraadi,manupraat. Ziimogs pasee un gredzens pirkstaa padara attieciibas pashas par sevi saprotamas…tipa,ai,kur nu taa sieva/viirs liksies…

    Apgredzenots tēviņš tik ļoti nepievilina potenciālās konkurentes. >Arii striidiigs jautaajums.. Ir tieshi taadas maatiites,kuras ir tendeetas tieshi uz preceetajiem. Kaa paarbaudot savas speejas, var vai nevar nocopeet preceeto..

    Iluzorā brīvība tomēr neatsver to drošības sajūtu, ko tev dod sievas statuss. > Nekaads sievas statuss nevar sniegt pilniigu droshiibas sajuutu… Ja gribees, aizies, arii esot preceejies.

  15. Man ir tāda iekšēja sajūta, spriežot arī pēc savas pieredzes, ka sievietes kopdzīvē bez laulības meklē plusus, lai apslāpētu vilšanās sajūtu, ka partneris nevēlas iet līdz galam un vienkārši sāk tēlot līdzi, ka redz, tas ir tik forši. Manā skatījumā laulība ir kā galējs apliecinājums, ka nedz tu, nedz partneris vairs nemeklējat “ko labāku”, jo jūs viens otram jau esat labākie. Pašā rakstā vispār ir pretrunas, pie plusiem sakot, ka nebūs jādala guļamistabas iekārta, bet pie mīnusiem jautājums par to, kā sadalīt kopdzīves laikā iegūto mantu. Arī plusu arguments, ka ja nu parādās sapņu vīrietis.. tad sanāk, ka tagad sieviete tomēr ar sapņu vīrieti nedzīvo, tikai ar kaut kādu pagaidu variantu. Kaut kā visa tā kopdzīves padarīšana lielos vilcienos izskatās neforša, tāds vidusstāvoklis starp jā un nē.

  16. Un papildus – mazliet brīnos, ka neviens nepiemin tādu lietu, kā partnera nāves gadījumu. Jā, protams, visiem šķiet, ka dzīvos līdz 80 vai vismaz paredzami nomirs, ka būs laiks “sakārtot lietas”. Patiesībā – cilvēks ir mirstīgs un sliktākais – pēkšņi mirstīgs.
    No sievietes pozīcijas – no savas – ik mēnesi ieguldīt “kopīgā” īpašumā, kurš ir uz vīrieša vārda, vai ik mēnesi vīrietis tērē “kopīgajā” īpašumā, bet sievietes nauda tiek vienkārši apēsta – un tad, pēkšņi, viņš ir miris! Kuram Tu ieskaidrosi, ka “mums viss bija kopīgs”,ka ieguldīji tikpat un, varbūt, vairāk, ja papīros tā nav , bet vīra māsas ieradušās pēc “likumiskā mantojuma” un tu, “dzīves biedre”, likuma priekšā esi nekas?

  17. var jau tarkšķēt, ka laulība nav svarīga u.t.t., bet ja kaut kas notiek, Tu neesi nekas. Netiksi ne slimnīca pie otra, ne vairs īpašumus sadalīt.

Komentēt stirna Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.