Gatavojāmies PRECĒTIES, bet IZŠĶĪRĀMIES

Kāzu diena var arī nebūt sirsnīga un iepriecinoša. Tas var kļūt par datumu, kuru tu vienmēr atcerēsies ar sirdssāpēm, jo kāzas todien tā arī nenotika. Šķiršanās, pat ja bijusi tava iniciatīva, jebkurā attiecību posmā ir sāpīgs process. Vēl jo vairāk tieši pirms kāzām, jo tad papildus visam prātā gluži neviļus rodas jautājums, kā tas varēja būt – gribējām pavadīt kopā visu dzīvi, bet tā vietā izšķīrāmies?! Šoreiz pieredzē dalīties piekrita 3 sievietes, kam nācies to piedzīvot. 

Katrīna (32) ar savu puisi līdz bildinājumam bija kopā 4 gadus, pēc bildinājuma 6 mēnešus
: „Mēs bijām kopā 4 gadus no diezgan agras jaunības – iepazināmies, kad man bija tikai 18, viņam 20. Mums bija gājis visādi, protams, bija lietas, ko viņš darīja un kas mani ļoti kaitināja, bet kopumā labo brīžu bija vairāk nekā slikto. Nebija neviena nopietna iemesla, kāpēc lai es būtu gribējusi šķirties, vai nepiekrist bildinājumam, tāpēc uz jautājumu, vai kļūšu viņa sieva, atbildēju apstiprinoši. Turklāt tobrīd emocijas bija tik ļoti sakāpinātas, puisis mīļš, ka neko citu nemaz nevarētu atbildēt pat, ja gribētu. Pirmais mēnesis pēc bildinājuma bija atgriezis mūs randiņu periodā – čubinājāmies katru brīvu brīdi, tiku apbērta ar komplimentiem. Bet kā zināms, kas augstu lido, tas zemu krīt. Pēc šī mēneša viss mainījās, pareizāk sekot, nostājās savās vietās. Attiecībās viss noritēja tieši tāpat kā pirms bildinājuma, bet es uz to skatījos jau citādi – katru reizi, kad strīdējāmies, zemapziņā parādījās jautājums, vai tā ar mani drīkst runāt cilvēks, kurš solīs būt blakus visu mūžu? Katru reizi, kad viņš bija pavairāk iedzēris, jautāju sev, vai tādu es iztēlojos savu bērnu tēvu. Dzinu sevi izmisumā ar šiem jautājumiem, līdz vienā reizē viņš rupji krieviski nolamāja suni un es pateicu, ka vēlos šķirties, jo negribu, lai mani bērni dzird lamāšanos. Ar šodienas pieredzi atskatoties uz notikušo, es saprotu, cik muļķīgi tas varēja izklausīties un cik stulbs šis iemesls varēja šķist. Bet patiesībā jau vaina nebija ne puisī, ne nākotnes bērnos, ne dzeršanā (par alkoholiķi viņu tiešām nenosauksi!). Vaina bija manī pašā – iekšēji es biju ļoti, ļoti nobijusies no kāzām, no ģimenes veidošanas, tāpēc meklēju visādus attaisnojumus to nedarīt. Un visticamāk, ka kopā ar puisi tik ilgi biju nevis aiz mīlestības, bet pieraduma, un bildinājumam piekritu, nevis tāpēc, ka gribētu kļūt tieši par tā cilvēka sievu, bet gan tāpēc, ka apprecēties vienkārši skaitās pareizi un labi. Jāpriecājas, ka viss notika pirms ceremonijas, nevis tad, kad jau bēbis pieteicies…”

Madaras (27) stāsts ir daudz sāpīgāks
: „Esmu dzirdējusi teicienu, ka par bijušajiem, gluži tāpat kā par mirušajiem, jāsaka tikai labu vai neko, bet šobrīd nespēju pie tā pieturēties… Jūtos pazemota un ļoti, ļoti sāpināta. Un nevaru saprast, par ko vairāk – par to, ka mani nodeva pats tuvākais cilvēks, vai par to, ka pati biju tik akla, ka neredzēju? Ar savu līgavaini biju kopā apmēram divus gadus, viss bija jauki, kopdzīve, nākotnes plāni, viņš bija drusku vecāks, pelnīja labi – nelikās, ka ir, par ko sūdzēties. Bildinājuma nebija, vienkārši nolēmām, ka precēsimies, un sākām gatavoties kāzām, līdz noteiktajam datumam bija palicis mazliet mazāk par pusgadu. Kādu dienu portālā draugiem.lv saņēmu vēstuli no nepazīstamas sievietes, lai liekot mierā viņas vīrieti. Toreiz vēl nodomāju, ka kāda nabadzīte tādā izmisumā par vīra krāpšanu, ka uzzinājusi, kā sauc mīļāko, un tagad raksta pēc kārtas visām meitenēm ar šādu vārdu un uzvārdu. Atbildēju, ka viņa kļūdījusies un aizmirsu. Līdz nākamajai dienai, kad sekoja vēstule ar paskaidrojošo informāciju, no kuras sapratu, ka svešā sieviete tiešām runā par vīrieti, kuru ar grasos precēties. Prātā iešāvās miljons jautājumu, bet es joprojām nespēju īsti noticēt, ka mans topošais vīrs ir viņas bērna tēvs, ka vīrietis, ar kuru gribu kopā novecot, man melojis. Kad viņš pārradās no darba, bija smaga saruna, kurās beigās sapratu, ka visa mana laime ir izpūsts ziepju burbulis. Tajā pašā vakarā jau nakšņoju pie vecākiem. Vissāpīgākais bija tas, ka viņas mazulis tika ieņemts jau tad, kad es biju kopā ar šo vīrieti un tas, ka vienīgais, ko viņš man spēja atbildēt bija: „Tu nejautāji un es nestāstīju. Neuzskatu, ka tas attiecas uz tevi un mūsu kopdzīvi.” Toreiz negribēju zināt neko vairāk, man pietika. Neesmu ar šo vīrieti vairs kontaktējusies, manas mantas no viņa dzīvokļa paņēma brālis, un paldies Dievam, kāzu ielūgumi vēl nebija izsūtīti. Būtu bijis vieglāk, ja būtu saņēmusi vairāk paskaidrojumu par šo situāciju, bet nu kā ir, tā jādzīvo. Ir smagi, bet cenšos šos divus gadus izsvītrot no savas dzīves.”

Inga (24) stāsta: „Varbūt tas ir manas pieredzes dēļ, bet es tiešām neredzu nevienu citu iemeslu, kāpēc izšķirties pirms kāzām, kā tikai krāpšanu. Mēs ar draugu bijām kopā 6 gadus, no agras, agras jaunības. Jā, viņš bija mani krāpis jau iepriekš, bet es vienmēr piedevu, atradu attaisnojumus, un pati jutos vainīga. Pēdējo gadu viss bija labi (bet varbūt es vienkārši nezināju, kas notiek), viņš mani bildināja un es piekritu, jo mīlēju viņu, likās arī, ka pienācis laiks, un ka esam iemācījušies kopā tikt pāri grūtībām. Izrādījās, ka viņš vienkārši iemācījies man noklusēt to, ko negrib, lai uzzinu. Mēs izšķīrāmies mēnesi pirms kāzām – uzreiz pēc vecpuišu ballītes, kurā viņš pārgulēja ar prostitūtu. Man to pateica viens no kopīgajiem draugiem, kurš arī bija šajā pasākumā. Trakākais, ka viņš neliedzās, bet teica, ka tas taču bijis pēdējais pasākums kā brīvam cilvēkam, un, ka visi tā darot! Es nespēju pateikt neko, tikai raudāju, raudāju un raudāju. Tas ir sāpīgākais, kas ar mani noticis! Otra trakākā lieta bija ielūgumu atsaukšana – tas bija tāds pazemojums, jo viņš, protams, negrasījās neko darīt! Lielu paldies saku savai mammai, kura daudzas lietas nokārtoja manā vietā, un uz kuras plecu paraudu joprojām. Pārāk mazs laiks pagājis, lai es varētu nostāties uz kājām. Esmu sagrauta, un lai gan zinu, ka jādzīvo tālāk un labāk to visu izbeigt pirms kāzām, tomēr nespēju atrast atbildi – kāpēc tā rīkojas cilvēks, kurš vēl nesen mani bildināja?”

9 komentāri
  1. Es apprecējos un gadu pēc kāzām uzzināju, ka mans vīrs mani krāpa…jau pirms kāzām. Mūsu laulības laikā viņa mīļākā palika sktāvoklī..arī mēs paši tajā laikā mēģinājām tikt pie bērna. Nevienam neko tādu nenovēlu.

  2. Man ir iista miilestiiba,bet es kaazaam nebuushu gatava nekad tik un taa… Jo tu nekad nevari zinaat,kaa buus,kaadi zemuudens akmenji sleepjas un vai sleepjas… Bail,ka peec kaazaam viss mainiisies… Ka viirietis nodos. Labaak, lai papiiri paliek nesasmeereeti, un dziivot kopaa miilot jau taa pat var bez preciibaam,manupraat.
    Bet skumji staasti..

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.