Frenks Gulls Iepazīšanās.

TAS ir noticis. Tas BEIDZOT ir noticis! Dīvaini vai ne…. cilvēks (Es) ir gandrīz salauzis kāju (sarāvis saites un smagi izmežģījis potīti), bet viņam (man) tas sagādā gandarījumu un sirdī rada prieku. Trīs nedēļas mājas režīmā ir tieši tas, ko mana būtība par visu vairāk ir vēlējusies. Manā sirdī ir līksme, es pat teiktu līksmes gaviles. Es dejoju un lecu, gan tikai savās iedomās. Aiz prieka esmu gatavs apskaut visu pasauli. Mans prieks ir mani pārņēmis viscaur. Man gribas kliegt – es mīlu dzīvi! un dzīve ir skaista!

Nu tad tā… lūk, tas laikam arī būs TAS sākums. Sākums dzīvei, kuras ilgojos jau sen. Prieks turpina mani pārņemt, un manī ir tik daudz iedvesmas, tik daudz izjūtu, tik daudz sakāmā. Tas viss veļas no manis kā no pārpildītas mucas ar ūdeni… mans ūdens turpina plūst pāri manas esības malām… vēl un vēl, bez apstājas. Pēc personīgā vienmērības un nezūdamības likuma es zinu – rīt vai parīt mani, iespējams, pārņems apātija. Bet tā tam jābūt, tāpēc šodien jāizbauda viss, kas ar mani notiek. Jāizbauda katra mazākā nianse, katra sajūta, katra doma, kas iešaujas prātā. Starp citu, es šodien jau divas reizes esmu ”pavilcis” uz augšu garastāvokļa mērītāju. Vispirms no 6,44 uz 6,81 un tad, nedaudz vēlāk, no 6,48 uz 6,78, bet šā brīža atzīme jau sasniegusi atzīmi 7,04. Tas liecina, ka kopumā cilvēki (es tīšām nerakstu sievietes), kas apmeklē šo vietni ir laimīgi vai vismaz apmierināti ar savu dzīvi. Viņi izjūt sevi kā laimīgus esam nosacītajās laimes vienībās par 70,04 %, jeb 70 nosacītos gadījumos no 100, vai 7 no 10, vai arī 704 no 1000 . Tas tiešām priecē!

Šodien es gribu dalīties, jo manī ir tāda sajūta – man ir ar ko. Vai jums bieži ir sajūtas, ka jūs gribat dalīties ar to, kas jums ir? Kā aptuvenos vārdos teicis Dž.Londons – ziedot nozīmē dalīties ar pēdējo, nevis to, kas jums ir pārpārēm un ir nevajadzīgs vai lieks. Es negribu ziedot, es gribu dalīties! Es ceru, jūs piedosiet mani par ielaušanos jūsu (sieviešu) pasaulē. Šis portāls ir sievietēm un , pēc būtības, man te nav vietas. Bet es gribu dalīties tieši ar jums. Es gribu dalīties savās pārdomās un izjūtās ar sievietēm.

Jau mācoties skolā, man bieži patika runāt ar meitenēm. Neko vairāk – tikai runāt un dalīties pārdomās. Protams, es bieži iekāroju to, ar kuru es runāju, bet savu iekāri es nekad nerealizēju. Vismaz mācoties skolā.

Kādā pētījumā ir ticis atklāts, ka piedāvājot cilvēkiem izvēli – gada algu 50 tūkstoši dolāru un citiem viņa kolēģiem tai pat laikā 25 tūkstošus, bet otrajā gadījumā 100 000 un citiem kolēģiem 200 000 dolāru gadā, vismaz puse no aptaujātajiem ir izvēlējusies pirmo variantu. Sociālais statuss ir ņēmis virsroku. Jāpiemin, ka abos gadījumos naudas vērtība būtu bijusi vienāda. Dīvaini, vai ne? Un jūs, ko izvēlētos Jūs?

Es laikam tomēr izvēlētos otro. Laikam tāpēc es varu teikt, ka manī bieži ir vēlme dalīties un palīdzēt. Es dalos ar citiem un palīdzu. Bieži vien nodarot sev pāri līdz absurdam. Vispirms morāli- viļoties cilvēkos, pēc tam nākas secināt, ka arī materiālā, bet varbūt arī otrādi – vispirms materiāli un pēc tam morāli. Lai nu kā, bet laikam jāatzīst – tā ir manas personības vājā puse. Arī šoreiz manī ir vēlme dalīties. Ar ko? Ar savām domām. Es zinu, tas nebūs man sāpīgi un man nenāksies vilties. Es ļaušu ielūkoties savās domās un pārdomās. Cilvēkiem patīk ielūkoties citu dzīvē, tad salīdzināt ar savu, un pēc tam izdarīt secinājumus. Es gribu dalīties ar savām domām! Kādam tas šķitīs maz, bet man tas liekas ļoti daudz. Un neaizmirstiet – es esmu vīrietis! Cik bieži mēs – vīrieši, esam atklāti, ārēji maigi un neaizsargāti… vai godīgi, vismaz attiecībā pret sevi? Cik bieži mēs atļaujamies pateikt to, ko tiešām domājam? Atklāti, bez liekulības, bez bailēm aizvainot vai aizskart, bez bailēm likties muļķīgiem vai banāliem. Es gribu būt atklāts. Vismaz tik daudz, cik pats to vēlos. Tik daudz, lai liktos pats sev patiess un laimīgs, jo tikai patiess cilvēks var būt laimīgs. Patiess pret sevi… pret citiem…hmm, laikam ne vienmēr ir nepieciešams, kaut gan ir vēlams, jo tikai tad, kad nav ko slēpt no citiem, tu vari būt laimīgs, vai tad ne tā?

Es būšu mans otrais es. Atklāts, bet nedaudz arī nereāls, jo tādu mani jūs nekur neredzēsiet, kā tikai manī.

Ja jūs man jautāsiet – kāpēc?, tad mana atbilde būs gluži tāda pati kā Amēlijas Erhartas tēlotajai aktrisei filmā "Amelia", kas vēsta par amerikāņu aviatores likteni un pēdējo lidojumu. Uz jautājumu – Kāpēc viņa grib lidot? –  Amēlija atbild- Es gribu būt brīva!

Arī es gribu būt brīvs. Ja ne rīcībā, tad vismaz domās. Tas būs mans lidojums domās. Es esmu bieži tā lidojis, bērnībā vairāk sapņos, pieaugot vairāk gan nomodā un savās pārdomās, jeb nomoda sapņos. Tagad es lidošu arī publiskajā telpā, jeb tīmeklī, kurš paver tik daudz iespēju un viena no tām ir lidot.

Vai Jūs izmantotu iespēju lidot? Lidot bez bailēm, brīvi un nepiespiesti. Domāju, ka vairumā gadījumā – jā! Es gribu lidot, jo es gribu būt brīvs!

Es gribu nemelot… vai negribu melot … nē labāk laikam skan – es gribu teikt tikai taisnību… vismaz sev. Es gribu un varu tikai nedaudz piemelot, bet ne sev. Un arī citiem tikai nedaudz. Tā nav krāpšana. Tieši tik daudz, lai vajadzības gadījumā noslēptos un teiktu – tas neesmu es, tas ir Frenks. Jo tāda Frenka nemaz patiesībā nav. Viņš it kā neeksistē. Viņš ir, bet citiem noslēpts. Neviens viņu nepazīst, tikai es… tas ir mans Frenks.

Mans vārds ir Frenks. Esmu vīrietis. Man ir 32 gadi. Svars (šobrīd ar ieģipsētu kāju) – 86,5kg. Augums nedaudz zem metra un deviņdesmit centimetriem, ja pavisam atklāti, tad metrs un astoņdesmit pieci. Esmu slaids, sportiskas miesas būves, šauriem kauliem un tumsnējiem matiem. Acu krāsa – pelēka. Kad biju mazs, mana mamma teica, ka manas acis ir dzintara krāsā. Kā viņa to redzēja un izprata, es joprojām vēl neesmu ticis skaidrībā. Laikam viņa to teica, jo mani ļoti mīlēja! Vismaz tā es vienmēr domāju un to izskaidroju.

Kādreiz, aptuveni līdz 27 gadu vecumam, es biju samērā kalsns un ļoti to pārdzīvoju. Tagad biežāk gan aizdomājos par liekajiem kilogramiem, kas nodevīgi ir sagūlušies uz vidukļa, liecinot un it kā sakot – Tev nav vairs 25! Un kas par to! Vai tad tas ir kas slikts? Gluži pretēji, savā vecumā jūtos apmierināts un pašpietiekams, jo es joprojām izskatos labāk par daudziem saviem vienaudžiem un klasesbiedriem, kurus sastopot uz ielas, pirmā doma, kas iešaujas prātā – es nekad nebūšu Tāds. Es negribu būt apvēlies, apmierināts un mietpilsonisks. Es negribu būt garlaicīgs, vienmēr viegli prognozējams un vienmuļš. Citiem vārdiem sakot – Normāls. Jā, es negribu būt Normāls vīrietis – šī vārda vistiešākajā nozīmē un tieši tāpēc es esmu šeit. Šeit tīmeklī es varu būt tāds, kāds es esmu. Es esmu Frenks. Vienkārši Frenks. Man patīk vērot un ieskatīties. Un varbūt tieši šobrīd es jūs vēroju. Es vēroju Jūsu reakciju, Jūsu acis, Jūsu pieri, Jūs dzīves atstātās pēdas sejā. Bieži cilvēkus tas izbaida viena iemesla dēļ – viņi nav pieraduši tikt vēroti. Viņi neievēro sev apkārt notiekošo un nevēlas tikt novēroti paši. Viņi baidās tikt atklāti.  Vai spēlējot kārtis, jūs gribētu, lai pretinieks slepus novērotu Jūsu kārtis un paredzētu katru nākamo gājienu? Laikam jau nē. Tāpat arī viņi, baidās būt novēroti un atklāti. Viņi baidās būt paši.

Sirdī esmu francūzis, kaut gan pilnīgi noteikti varu teikt, ka pilnīgi neko nejēdzu no Francijas un franču kultūras. Tāpat kā daudziem citiem, man patīk franču filmas, mūzika un arī māksla. Francūži ir pilni romantikas, nebēdnības un kaut kā tāda, kas mani saista, liekas tuvs un pazīstams. Laikam to sauc par – mīlestību pret dzīvi! Jā, es varu teikt – Es mīlu dzīvi! Nu ne jau tā, ka katru dienu un vienmēr. Es to daru pēc iespējas biežāk. Un tajos brīžos, kad es to daru, man gribas dalīties. Dalīties mīlestībā ar ikvienu sastapto, ar katru garāmgājēju, ko sastopu man pretim nākot, ar kaimiņu no trešā stāva, ar pārdevējām veikalā, ar katru dzīvu radību.

Tāpat kā daudzi citi mietpilsoņi arī es esmu pabijis Parīzē un zinu, ka noteikti tur atgriezīšos vēl. Esot tur, ik uz soļa es jutu svaigi ceptu smalkmaizīšu aromātu. Arī tad, kad šādai smaržai nebija nekāda pamata, jeb avota no kura tā varētu nākt, tai vienkārši nebija no kurienes rasties – es to jutu! Tiešām! Un tas man palicis atmiņā visspilgtāk. Varbūt tā nāca no manis? Es noteikti biju iemīlējies. Es izbaudīju francūžu sevis pašu izslavēto Parīzes romantismu ik uz soļa. Patiesībā, es esmu iemīlējies joprojām, bet par to es pastāstīšu nedaudz vēlāk.

Guļot slimnīcā, es gandrīz izlasīju VIŅA grāmatu. Tā mani aizrāva un manī kaut ko atvēra. Šis tas jau bija kaut kur dzirdēts vai lasīts un zināms, bet daudzas lietas un parādības ieguva jaunu gaismu. Es aizdomājos bieži un dziļi. Katrs cilvēks, ko ir lemts satikt vai iepazīt ir papildinošais posms manā dzīvē. Katrs turpina un papildina manī jau kādreiz iesākto, kāds rada kaut ko jaunu.

VIŅŠ turpināja kādreiz manī iesākto, bet kaut ko arī radīja no jauna. Viņš radīja kādu! Viņš radīja Frenku!

Izrādās, es pat esmu ar VIŅU runājis! Labdien, te Frenks! Diemžēl mūsu sadarbība ar Jums nav iespējama. Tiešām diemžēl. Kam žēl – man vai viņam? Tagad es saprotu, ka man. Bet tik un tā es viņu esmu iepazinis. Es esmu iepazinis arī viņa draugu. Un tas ir daudz, jo pēc viņa drauga es esmu spējīgs daļēji spriest arī par viņu. Viņš ir spējis atvērties un būt atklāts, viņš nav Normāls un tas man VIŅĀ patīk. Jūs jau ziniet, ko es domāju par normālajiem, vai ne!

Es laikam sapratu, ka es tiešām mīlu! Jā it kā pēkšņi, bet tai pat laikā ne negaidīti. Es domāju par to ne reizi vien. Es uzdevu sev jautājumus. Es ieklausījos sevī, savā sirdī, savā būtībā visbeidzot.

Bet tieši šodien es to sapratu. Es apzinājos to līdz galam.

Nē, viņa nav ne pārlieku gudra, ne pārlieku skaista un attapīga, jo tādas, manuprāt, jau nemaz tā īsti nemīl. Tādas grib pakļaut, kontrolēt un iegūt savā īpašumā, bet viņa ir dabiska, ar visām savām sievišķīgajām vājībām – nedaudz naiva un vienkārša, bet ne prasta…. izglītota, bet ne pārāk gudra… kopta, bet ne mamzele, kura to tik vien dara, kā ik pēc mirkļa noglauda savus matus un lūkojas spogulī vai pēta savu manikīru. Un galvenais – viņa gandrīz vienmēr smaržo! Es atceros mūsu pirmo tuvības brīdi, kad es sajutu viņas tvirto ķermeni savos apskāvienos. Es sajutu viņas smaržu. Viņa smaržoja pēc kaut kā ļoti maiga. Kad es biju mazs, mana mamma man teica, ka es smaržoju pēc piena, to pašu es varētu teikt arī par viņu. Viņa smaržoja pēc svaiga piena, pēc kaut kā salda, dabiska un ļoti, ļoti iekārojama. Vēlāk es kaut kur lasīju – primāti izvēlas sev mīļoto pēc smaržas. Vīrieši noteikti ir ieskaitāmi šajā grupā, es nodomāju.

Un vēl… viņa ir ļoti mīļa! Tik mīļa, ka apciemojot mani slimnīcā, viņa, nedomājot un nevilcinoties ne mirkli, gribēja ierāpties pie manis slimnīcas gultā. Un viņai bija vienalga, ko par to nodomās pārējie Normālie. Es viņu atturēju, bet laikam jau nevajadzēja. Kā magnēts, kurš novietots tuvu metālam, viņa balansēja uz robežas. Pārkāpjot šo robežu viņa pieliptu man klāt. Es zinu!

Toreiz, mašīnā pie lielās upes krasta, viņa gribēja mani, bet es atbildēju – Vēl nav laiks! Es negribu visu sabojāt! Mēs bijām salipuši tik cieši kā metāls ar magnētu. Mēs toreiz tikai skūpstījāmies, es ļāvos iegremdēt savu galvu viņas klēpī un es negribēju sabojāt tā smaržu. Nākamajā reizē tas notika ātri un zibenīgi. Tiklīdz mūsu mašīna bija apstājusies klajā laukā, viņa ļāvās tikt izģērbta un arī iegūta. Viņa pakļāvās un atdevās. Es neiebildu. Viss notika pats no sevis. Tā tam bija jābūt. Vai bija pienācis laiks? Laikam jau nē, bet savādāk toreiz nevarēja. Kāpēc? Nezinu, laikam dziņas guva virsroku. Viss notika ātri un diezgan zibenīgi, kā jau parasti pirmajās reizēs notiek. Mēs apmierināti gulējam viens otra skavās un, atlaidušies mašīnas mīkstajos sēdekļos, vērojām rāmo upes plūdumu. Tas bija noticis un mēs jutāmies laimīgi un apmierināti!

Un arī šodien, atgriežoties no slimnīcas, es ļāvos viņas smaržai sevi savaldzināt. Uzreiz pēc dušas es piegāju viņai klāt un teicu – Tu esi mīļa! … Es tevi gribu!

Es neteicu, ka viņu mīlu. Es teicu – Es tevi gribu! – un ļāvos, lai viņa mani ievelk mūsu gultā. Mani, jo šobrīd esmu ierobežots straujās kustībās.

Pēc pāris kvēliem skūpstiem es teicu – Es vēlos tevi samīļot, kas nozīmēja tikai to, ka gribu iegremdēt savu galvu viņas klēpī. Es gribēju viņu izsmaržot. Viscaur!

Arī viņa gribēja mani un drīz vien jau mēs abi nesapratām, kurš kuru grib un kurš kuru samīļo. Bet bija labi! Dievišķīgi labi! Es gribēju turpināt mūžīgi un elsodams turpināju atkārtot – vēl ne, vēl ne…. tad pēkšņi labsajūta nāca man pāri nebeidzamiem viļņiem. Man likās, es piepildīju viņu visu ar sevi. Pēc tam es atlaidos gultā, spalgi iesmējos un viņai teicu – ES TEVI MĪLU! TU ESI TIK MĪĻA!

Un ticiet – man tas nozīmēja ļoti daudz.

Starp citu, VIŅŠ arī par to rakstīja. Ja vīrietis atzīstas sievietei mīlestībā uzreiz pēc seksa, tad šī sieviete viņam nozīmējot ļoti daudz. Man arī tas nozīmēja ļoti daudz, tāpēc es teicu – ES TEVI MĪLU!

Pēc tam viņa atgriezās virtuvē, no kuras es viņu pirms tam savaldzināju, un mēs palikām ”Normāli”. Es ieslēdzu filmu, bet viņa turpināja gatavot ēst. Vēlāk viņa man pievienojās, apguldamās blakus un teikdama – Es gribu būt tev blakus! Es viņu apķēru un mēs turpinājām skatīties divatā.

Es jau rakstīju – šodien ir diena, kad ES MĪLU DZĪVI! … man vienkārši gribējās padalīties. Ar mani tā notiek bieži, tāpēc neņemiet ļaunā.

Es esmu Frenks. Man ir smagi izmežģīta potīte un es tikai šodien atgriezos no slimnīcas. Turpmākās trīs nedēļas es pavadīšu mājās, daloties savās pārdomās. Kas zina, varbūt jau rīt es gribēšu klusēt, bet varbūt arī tomēr nē.

10 komentārs
  1. lai taksh chalits izpauzhas
    kam tad tie portali un blogi ir domati?
    grib padalities ar savam jutam, lai dalas
    nav jau slikts texts

  2. Es laikam esmu nenormāla…vai bezjūtīga, bet es nesajutu – es nesajutu šo rakstu, lai gan šķiet uzrakstīts tā, ka vajadzētu sajust…un parasti es esmu ļoti jūtīga un spēju acu priekšā uzburt karaļvalstis, tejdeviņus kalnus un raibus tauriņus.
    Varbūt es vairs neticu mīlestība?Vai varbūt tā tomēr nav mīlestība? Nezinu, bet man tas vis likās tik ikdienišķi un tik normāli, ka nenormāli būtu ja tā nebūtu…

  3. Un kur ir tavs noslēpums Mr. Gull?
    Tu esi sieviete? Varbūt tu esi ļoti pelēks un vientuļš un sapņo par to, kā būtu, ja būtu.. Bet varbūt tev vienkārši patīk tīksmināties par to cik jauks un vēl jaukāks esi!
    Vai esi izlasījis kādu no TĀM grāmatām un šobrībd esi tik pārņemts ar TO visu, ka daiļi atstāsti šeit izlasīto?

  4. nez vai tāda skaudība, nenovīdība un otra aplikšana ir raksturīga tikai mūsu tautai? .. prieks tikai, apzinoties, ka tādi nav visi..
    vienam patīk kleita, otram meita.. tādēļ jau nav jāaprej viss, kas nepatīk..

    kaut kā ļoti pazīstams šis rokraksts.. Zīda čūska.. varbūt, ka esmu uz šā paša viļņa, tapēc patīk ..un izjūtu..

  5. Nu es arī to tekstu neizjutu!
    Kas attiecas uz apriešanu un citām nosauktajām lietām – dabiska reakcija, ja ir sājūta, ka kaut kas nav īsts…

  6. Normālais, tu pats to saodi?
    Vai tik tava labā roka tagad nav palīdusi zem galda un nemeklē tur rāvēju?
    Bet tu jau tajā nekad neatzīsies…

    Piedod, bet tu pats uzprasījies 🙂

  7. Piedod, es nespēju izlasīt vairāk par apmēram trešo rindkopu. Liekvārdība un ūdens liešana mani nogalina

Komentēt Hanna Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.