Frenks Gulls 2. diena

Šī ir mana otrā diena, kad esmu atgriezies mājās no slimnīcas. Man ir smagi izmežģīta potīte, un nākamās trīs nedēļas man būs jāpavada gultas režīmā, bet tas mani nemaz nepadara bēdīgu, skumīgu vai nomāktu. Tieši pretēji – es jūtos apmierināts, gandarīts un laikam pat nedaudz laimīgs. Jā, šodien tikai jau ”nedaudz”, jo vakar es biju pārlaimīgs. Tas gan laikam nav īsti gramatiski pareizs raksturojums manam vakardienas noskaņojumam, bet tieši tādu es savu vakardienu piedzīvoju un izjutu – pārlaimīgu. Man joprojām gribas dalīties, un arī tas ir viens no rādītājiem tam, ka mans šodienas laimes sajūtas koeficients ir virs atzīmes 5. Šodien tas ir robežās starp 7 un 8. Pilnīgi normāls, kaut gan man pašam nepatīk viss Normālais. Es negribu būt Normāls. Tāpēc es atkal esmu šeit un dalos. Dalos ar domām, sajūtām, piedzīvoto pagātnes un šodienas prieku un sāpēm, ar visu, kas šobrīd nodarbina manu prātu.

Mūsdienās jau sāk būt pierasts, ka sievietes dalās savos pārdzīvojumos un sajūtās ik uz soļa – žurnālos, blogos, visdažādākajās interneta vietnēs. Vīrieši dalās mazāk, daudz mazāk. Sievietes dalās it visā – arī ar vīriešiem. Sievietes dzimst biežāk, bet vīrieši – mirst. Jo mazāk tām būs ko dalīt, jo vairāk šī dalīšanās notiks. Likumsakarīgi un loģiski!

Es arī gribu dalīties! Es gribu dalīties ar sevi… iedot tik daudz, lai paliktu arī pašam… tieši tik daudz, lai pats justos neiztukšots. Diez, kas notiktu tad, ja vīriešu skaits uz zemeslodes samazinātos… nu teiksim… par trešdaļu. Mana fantāzija, atzīšos, kļūst šajā brīdī par īsu…

Es joprojām viņu mīlu! Nekas nav pazudis un izgaisis, vienīgais, mana apmierinātā dziņa liek šodien skatīties uz viņu savādāk. Es skatos uz viņu šodienas acīm, un manā priekšā sēž Normāla sieviete. Vēl vakar vakarā, kad, ejot gulēt viņu apķēru un viņa man maigi piekļāvās, es redzēju viņu savādāku. Pirms aizmigu pats, es viņu ilgi vēroju, bet viņa to pat nenojauta, jo gaidot mani bija aizmigusi. Vēl verot ciet savas acis, es nodomāju – Es esmu laimīgs! Es noteikti esmu laimīgs!

Bet šodien viss jau likās nedaudz savādāk. Nē, es jau teicu – es viņu mīlu! Bet kaut kas tomēr jau ir savādāk … ko lai dara… viss plūst un mainās… iekāre un uzbudinājums, tā apmierināšana, vīrietim nozīmē daudz. Es pat teiktu, tā ir liela daļa manas dzīves. Dažreiz es pat vēlos, lai šīs nolādētās iekāres nebūtu. Dažreiz man tās ir par daudz. Es mēģinu no tās atkratīties kā no nevēlamas viešņas, kas mani apciemo ikreiz, kad ieraugu, sajūtu vai kaut nedaudz aizdomājos, aizskrienot notikumiem manis izdomātā pasaulē sev pa priekšu kā trakiem un nevaldāmiem suņiem, bet man tas gandrīz nekad neizdodas. Es mēģinu no tās aizmukt, bet viņa mani panāk atkal un atkal. Dažreiz es viņu apslāpēju, bet tā nekur nepazūd. Tā nogulst vēl dziļāk un gaida izdevību, kad izlauzties ārā ar divkāršu azartu un sparu – un iegūt! Viņa man traucē, līdz brīdim, kad es to nogalinu. Es nogalinu savu dziņu, to apmierinot. Viss ir vienkārši un pašsaprotami, tāpat kā dabā. Mēs pārstājam būt Te, tiklīdz mēs mirstam.

Starp citu, es laikam vēl neesmu atklājis viņas vārdu. Viņas vārds ir Titē. Manu mīļoto sauc Titē!

26 gadus jauna, gaišiem matiem, slaida un , katrā ziņā, visnotaļ mīļa un dabiska – tāda ir mana Titē. Un vēl viņa ir smaržīga! Jā, smaržīga kā smalkmaizīte.

Pēc gada, nu jau laikam pat mazāk, es esmu nolēmis viņu aprecēt. Viņa to vēl nezina! Tas ir mans mazais noslēpums. Es pieļauju – nojauš, bet nezina. Es viņai to vēl neesmu atklājis. Bet gan jau… visam ir jānotiek īstajā laikā un īstajā vietā. Tā ir mūsu, vīriešu, lielākā prasme – mācēt pārsteigt un izbrīnīt. Tikai vējš jūrā var radīt viļņus un tikai izbrīns sievietē var radīt sajūsmu. Man patīk pārsteigt, jo man patīk dalīties. Man patīk vērot izbrīna pilno Titē seju un viņas miklās acis, kas priekā kautrīgi baidās birdināt asaras. Visbiežāk, kad man tas izdodas vislabāk, viņa nesaka neko. Viņai trūkst vārdu, un mani tas šajos brīžos fascinē visvairāk. Man noteikti viņa ir jāpārsteidz. Šobrīd, es domāju, man tas izdotos visvieglāk. Kā nekā tagad, kad esmu vārda tiešā nozīmē piesiets pie savas gultas, man tas izdotos vislabāk. Man noteikti kaut kas ir jāizdomā…

Un vēl, viņa šodien ir greizsirdīga uz manu datoru. Protams, es arī tāds būtu. Viņa domā, ka es rakstu savu dienasgrāmatu un daļēji viņai laikam ir taisnība. Tās ir manis paša, Frenka, pārdomas un izjūtas, kas tiek izliktas uz datora plakanā ekrāna. Dzīve ir krāsaina, bet rindas uz ekrāna – pelēkas. Iespējams, kaut kad drīzā nākotnē, datori spēs attēlot rindās ietvertās emocijas ar krāsām un skaņām. Cilvēki rakstīs vārdus, veidojot teikumus, kas vēlāk pārtaps rindkopās, bet tad tie pārtaps skaņās un zīmējumos. Patiesībā tas laikam ir iespējams jau tagad, bet ja vēl nav, tad rakstīšana noteikti kļūtu par pavisam citu jaunu mākslas nozari. To pat nevarētu nosaukt par daiļrakstīšanu. Es to nosauktu par multimediju emocionālo rakstīšanu. Bet varbūt tāda jau pastāv? Vai kino nav šī pati multimediju rakstīšana? Laikam jau ir, un es nebūšu atklājis neko jaunu. Kāda rakstnieka uzrakstītie vārdi, tiek ietērpti redzes un skaņas signālos, vizuālie tēli iegūst noteiktus apveidus, un viss kļūst daudz garlaicīgāks, jo tas vairs nav mans. Tas ir kāda cita redzējums, par tā pirmā, cita, cilvēka domām. Ja tā pavisam nopietni, tad gala rezultātā ir veselas cilvēku grupas redzējums par tā paša viena rakstnieka domām. Mūsdienās, kad kino industrija ir aizgājusi daudz tālāk, nekā tai būtu nepieciešams, mēs tiekam pat mānīti. Ar mums manipulē. Manipulē ar mūsu jūtām un, galvenais, dziņām. Mūsos tiek radītas jaunas dziņas. Mūsu dziņas tiek veiksmīgi kodētas… laikam tāpēc es jau sen neskatos televīziju. Es skatos filmas, kuras izvēlos pats, bet ne televīziju. Televīzija mūsdienās izvēlas cilvēkus, nevis cilvēki izvēlas televīziju, tāpēc es labāk no tās atsakos vispār. Televīzija, manuprāt, nesmaržo kā mana Titē… tā smird! Tāpēc tā man nepatīk… it nemaz nepatīk.

Gluži likumsakarīgi jūs jautāsiet – Kas tad smaržo? Kā mana Titē vai varbūt vēl labāk, vēl saldāk un vēl iekārojamāk?

Grāmatas. Tās noteikti smaržo. Ne visas, bet labākās noteikti.

Nauda. Daudzi saka tā smird. Man nauda smaržo. Tā sniedz man brīvību nedomāt par sīkumiem. Var smirdēt veids, kādā tā tiek pelnīta, bet pati nauda smaržo.

Draugi. Tie visi smaržo… pēc draudzīguma un patiesuma. Vismaz īstie draugi noteikti. Vai man ir daudz draugu? Nē, diemžēl nav. Bet es nesūdzos, man pietiek.

Kas vēl? Patiesībā ļoti daudz kas… Parīze, smiekli, asaras, prieki un bēdas, visas vakardienas emocijas un sajūtas smaržoja, piedzīvojumi. Tiem visiem ir kāda kopēja smaržas simtdaļas nianse. Tas viss smaržo pēc mīlestības un dzīves! Tāpat kā krāsas, arī smaržas var sajaukt. No divām smaržām var iegūt vienu. Atkarībā no abu iepriekšējo saderības, jaunā smarža var vai nu smaržot, vai smirdēt. Tāpat kā cilvēku attiecībās – jaunais sākums var smaržot, bet var arī smirdēt. Ne uzreiz. Smaržas var būt ļoti mānīgas un vēl tas var sajaukties ar citām smaržām. Teiksim… ar jūsu vīra mīļākās smaržām. Vai arī var smaržot pirmos trīs, piecus, desmit gadus, bet pēc tam sākt smirdēt. Ko tas varētu nozīmēt? Tikai to, ka neviena smarža nav mūžīga. Smaržām ir raksturīgi izgaist, tāpēc tās ir vai nu jāsargā, vai arī laicīgi jāpapildina. Ikreiz, kad jūsu kopējā smarža sāk gaist, tai ir jāpievieno abas sākotnējās komponentes. Ja tas netiek darīts, jūsu kopējā smarža izgaist vai vēl ļaunāk – tā sāk smirdēt. Sākumā lēnām un nemanāmi, pēc tam aizvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz jūs saprotiet, ka laikam ir jau par vēlu. Jums nav vairāk vēlmes veidot kopīgu smaržu ar šo otru. Jūs vienkārši vairs to nevēlaties. Vai ar mani tā ir bijis? Jā, vienreiz. Bet atkārtot es to vairs nevēlos. Tagad man ir mana Titē! Es viņu mīlu un viņa smaržo! Mēs abi smaržojam – viņa pēc smalkmaizītēm, bet es pēc… pēc kā smaržoju es?

Titē saki, pēc kā es Tev smaržoju? – es nevilcinoties jautāju, vērojot viņu man iepretim. Viņa šobrīd lasa savu grāmatu, kuru bija iedevusi man. Un ziniet, ko viņa man atbildēja… Tu smaržo pēc mīlestības!

Man gribas raudāt, bet tas noteikti nav Normāli un nebūt ne vīrišķīgi, tāpēc es vienkārši atbildu- Bet tu pēc smalkmaizītēm!

Mēs esam laimīgi! Es rakstu savu rakstāmo un viņa lasa savu grāmatu. Šodienai laikam pietiks. Rīt varbūt atkal padalīšos. Es sēžu uz mūsu zilā dīvāna, uz tā paša, kur mēs vakardien mīlējāmies… jau otro reizi pēc manas atgriešanās no slimnīcas. Es par to nebiju rakstījis, jo ne jau vienmēr par visu ir jāraksta. Pietiek, ja to vienkārši izbauda. Un es zinu – es negribu būt Normāls! Es gribu būt brīvs un laimīgs!