espati.lv kino kritiķi. 3. sērija.

Pagājušajā nedēļā izspēlējām ielūgumus uz divām filmām – Mārlijs un Es un Gran Torino, tāpēc šoreiz varēsi izlasīt jau 2 x 2 recenzijas. Izspēlēsim ielūgumu arī uz jaunu filmu, kas esot jāredz visām meitenēm 🙂

Uz filmu Mārlijs un es devās Agnese Zelča un Ance Bērziņa, savukārt skaudro Gran Torino vērtēja Liene Kāposta un Ilze Elksne.

Agnese Zelča. Mārlijs un es – par prioritātēm ģimenē un suņiem.

Šī noteikti nebūs tā filma, par kuru es domāšu dienām. Bet ja mēs sadalītu skatītāju auditoriju: suņu īpašnieki un pārējie, tad Tu, būdams pie pirmajiem, iespējams, domāsi savādāk.

Lai gan brīžiem prātuļoju, ko vispār filmas veidotājs man gribējis pavēstīt (ja pieņemam, ka kaut kāda fīča taču ir jebkuras filmas pamatā), uz beigām tā kopējā ideja top skaidrāka. Un, ja nekļūstam sīkumaini, tiešām-galvenais šajā stāstā ir suns! Kā Enistones varone pati secināja – pirmdzimtais. Protams, līdztekus tam tā smuki pa attīstības kāpnītēm cilpo tā saucamā ģimenes dzīve. Manuprāt, gan mazliet pārspīlēti haotiska un vairāk grūtsirdīga, nekā priecīga (scenāristam pašam laikam gājis secen bērnu pirmais solis vai pirmais dad-dy… kas tomēr iedod tādu zināmu  atsvaru tai bīstami gruzdošajai rutīnai).  Tātad filma par suni kontekstā ar ģimeni vai ģimene kontekstā ar suni. Kā vēlies.

Ja Tevi sajūsmina suņi, tas posts, ko mīlulis Mārlijs divu mērkaķu ātrumā nodara ar Tavu māju, sākot ar automātisko atbildētāju un beidzot ar dīvāniem un grīdu, iespējams, ir fun vai nieki vien… Mani pēc šausmām vienkārši pārņēma līdzjūtība, kas mijās ar visu cieņu saimniekiem!

Ja Tu, kas atnāc uz šo kino, esi randiņu pavēlnieks (abās dzimtēs), varbūt to suņa jēgpilno lomu nemaz i nemanīsi. Bija jau arī tīri neko jociņi un kāda blakus varoņa – slīpēta vecpuiša (tas tā salīdzinājumam ar ģimenes dzīvi, saprotams, ka iederējās) flirta un sakaru peripetijas. (P.S. Randiņu pavēlniek, es augstu novērtēju Tavu toleranci manam šī brīža cieši aprobežotajam dalījumam!)

Kas skar sadaļu attiecības starp sievieti un vīrieti, kad pēc kāzām brik-brik pārvēršas par attiecības starp mammu un tēti (sākumā Mārlija, vēlāk bērnu)…  Pieņemu, ka tā ir dabiska lietu kārtība, tomēr spītīgā pretestībā ceru, ka šis pats scenārists & co uzveidos kādu citu lenti par prioritātēm ģimenē un manas/Tavas attieksmes lomu šajā vīrs un sieva attiecību stāstā.
Nu ja, bet šeit mēs sludinām cilvēka labākā drauga lomu! Kura uz rudenīgi dzeltenā lauku plašumu fona izskatās daudz pievilcīgāka, nekā lielpilsētas ģipškartona sienās…

P.S. Noskaties pats! Šis ir absolūti un tikai mans redzējums. No Tava skatu punkta tas noteikti izskatās citādāk. Šā vai tā – bija prieks ar Tevi aprunāties ☺ Atā!

Ance Bērziņa. Mārlijs un es – daudz, daudz labāka, nekā biju to iedomājusies.
Kad pirms filmas noskatīšanās izlasīju anotāciju, man prātā palika tikai tas, ka tā ir romantiska komēdija, neklausīgs labradora šķirnes suņuks un simpātisks aktieru duets (J.Aniston un O.Wilson). Tad nu es izdomāju, ka uz filmu iešu kopā ar savu mīļoto vīrieti, kurš ir īpaši iecienījis komēdijas un kurš man ir devis svinīgu solījumu uzdāvināt suņuku.

Uzreiz jāpiebilst, ka filma absolūti nebija tāda, kādu to gaidīju. Un tikai tāpēc, ka tā bija daudz, daudz labāka, nekā biju to iedomājusies. Biju palaidusi garām to, ka tā ir arī drāma, jo – jā, filmas laikā es raudāju! Turklāt raudāja arī visi mums blakus sēdošie.

Filma patiešām nav no tām, kas kandidēs uz Oskara balvu un tajā nav atmiņā paliekoša mūzika, BET – stāsts, kas ar filmu tiek izstāstīts, ir tiešām lielisks! Uz šo filmu droši var iet ar mīļoto cilvēku un tā liks aizdomāties par to, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Mūs tā iedvesmoja uz jaunām pārrunām par nākotni un vēlreiz mums abiem lika apzināties, ka jaunas ģimenes veidošana nemaz nav tik vienkārša.

Lai gan filmas laikā smieklīgajās vietās mans mīļotais čukstēja ausī – „vai tu patiešām vēl joprojām vēlies suni?”, tomēr beigās viņš vēlreiz man svinīgi apsolīja, ka savu sunīti es dabūšu. Turklāt piebilda, ka mums vajadzētu arī domāt par otro soli (J.Aniston filmā teica, ka pirmais solis ir atrast īsto vīrieti, otrais solis – viņu apprecēt..)

Milzīgs paldies espati.lv par doto iespēju noskatīties šo filmu!

Ilze Elksne. Gran Torino – par patieso Amerikas sadzīvi.
Jāsāk ar to, ka Klints Īstvuds man nav paticis nekad – ieraugot TV ekrānā kovboju filmu ar Klintu Īstvudu galvenajā lomā, parasti pēc iespējas ātrāk slēdzu to prom… vecmodīgs un pārāk stīvs vai citiem vārdiem sakot – ne mana tipa aktieris… protams, izņemot “Madisonas apgabala tiltus” – kur būtu grēks nesajūsmināties…

Bet jāsaka, ka tieši Klints Īstvuds bija Gran Torino odziņa, ļoti piemērots lomai un tikai pēc filmas noskatīšanās noskaidroju, ka viņš ir arī filmas režisors, tas izskaidro, kādēļ galvenais tēls – Valts Kovalskis bija tik spilgts un man skatoties filmu likās, ka lasu viņa domas. Varētu padomāt, ka filma par īgnu večuku Klinta Īstvuda paskatā nez` vai varētu būt īpaši skatāma, bet es pati biju pārsteigta, kā filma aizrauj skatītāju – jutu līdzi filmas varoņiem līdz sirds dziļumiem. Gran Torino ir vērts redzēt, kaut vai dēļ sarkastiskā humora, kas caurstrāvo stāstu – nedomāju, ka smiešos pie rupjas lamāšanās ieskaitot vārdu: f***, bet smējos un ne vienīgā…

Tas ir stāsts par paaudžu konfliktu un par nāciju konfliktu, kurš brīžiem pat robežojas ar rasismu, kas uz Amerikas mietpilsoņa sadzīves fona pasniegts skarbā redzējumā, rezultātā varam redzēt, ka ne rasei, ne vecumam nav nozīmes – svarīgi ir tas, ko cilvēks patiesībā jūt un kāds viņš ir sirdī.

Man patika, redzēt patieso Amerikas sadzīvi ar visām negācijām, nevis kā parasti – ar visapkārt smuki nopļautiem, mūžīgi zaļojošiem zālājiem, laimīgām amerikāņu ģimenēm, smukām blondīnēm un muskuļvīriem… izrādās, ka īstajā vietā ielikts vecs Klints Īstvuds var būt feināks par jebkuru muskuļvīru 😉

Liene Kāposta. Gran Torino – aizkustinoša, komiska, traģiska, līdz kaulam cilvēcīga.
Laimējot iespēju doties uz filmu Gran Torino, neko īpašu negaidīju. Nosaukums radīja asociācijas ar uztjūnētām mašīnām, nu kaut ko Fast&Furious stilā; ar klišejisku sižetu, kas kalpo par papildinājumu vizuālajiem specefektiem, sak’, lai acis pārlieku nenožilbst. Tad kādā drukātajā medijā izlasīju, ka tas ir Klinta Īstvuda darbs, turklāt kritiķu atzinīgi novērtēts. Nopriecājos, ka gluži bezpersonisks blokbāsters filma nebūs, bet īsti nezināju, ko sagaidīt no Mr. Īstvuda, cienījamā vecuma granda, par kura daiļradi biju vien kaut kur kaut ko dzirdējusi. Nez kādēļ iedomājos, ka Īstvuds uzņem vīrišķīgas kovbojfilmas, kuras man, jaunai skuķei, tikpat tālas, kā Āfrika.

Tomēr, izrādās, man un Īstvudam daudz kas kopīgs. Filma sagādāja nu ļoti patīkamu pārsteigumu. Aizkustinoša, komiska, traģiska, līdz kaulam cilvēcīga.

Tas ir stāsts par kara veterānu Voltu Kovalski (Īstvuds), kurš smagās pagātnes nomocīts, ir dziļi vīlies pasaules kārtībā un cilvēkos ( tajā skaitā arī savos tuviniekos, no kuriem atsvešinājies), viņam tikko nomirusi sieva, un vienīgais, ko vecais vīrs vēlas, ir, lai viņam liek svētu mieru. Dienas Volts pavada pļaujot mauriņu, spodrinot savu lepnumu- antīko vāģi Gran Torino, un kopā ar suni malkojot aliņu uz lieveņa.

Tomēr kārotais miers (jebšu bēgšana no realitātes) izpaliek, jo sagadījies tā, ka tieši sievas bēru dienā rasistiski noskaņotajam Voltam kaimiņos ievācas hmongu (aziātu tauta, kuras saknes meklējamas Laosā) ģimene, kas ar savām tradīcijām un emocionālo atvērtību tikai taisa balagānu. Turklāt nevar vairs pat pagalmā aliņu iemalkot, jo skatu bojā šūpuļkrēslā dirnošā hmongu vecmāmuļa (īpaši amizants ir kadrs, kur abi, juzdami savstarpējas antipātijas, nozākā viens otru katrs savā valodā). Šajā ģimenē aug jauns puisis, kas, atrazdamies sevis meklējumu krustcelēs, iesaistās konfliktā ar vietējo bandu. Kā gadās, kā ne, vecajam vīram nemitīgi sanāk nonākt (ne)īstajā laikā un vietā un neviļus kļūt par rajona varoni- ar savu aukstasinību aizbaidīt kaimiņu ģimenes noklīdušo avi- ļauno brālēnu, izglābt ielu bandas nolūkoto upuri- skolnieci Su utt. Galu galā noslēgtais vīrs sadraudzējas ar nīstajiem kaimiņiem, kļūst par puikas tādu kā garīgo skolotāju un aizstāvi, un arī pats sāk rāpties ārā no tās bedres, kas līdz šim bijusi viņa dzīve.

Piecas acis Īstvudam par tik kolorītu tēlojumu- ar savu  apriori naidīgo skatienu un izteiksmīgajiem sēcieniem/nopūtām, sastopoties ar kārtējo ‘ākstu’ (lasi, cilvēku), viņš mani pilnībā pārliecināja.

Interesanti, ka filmai bija vairākas noskaņas- sākumā tā ir bezcerīga drūmuma caurausta (sievas bēres, liekulīgie radi, vientulība), tad pamazām (līdz ar hmongu ģimenes ierašanos) dialogi un situācijas kļūst komiski saulainas, tad atkal seko dramatiski kāpinājumi, kas noved pie emocionāla lūzuma. Dinamisks filmas plūdums- nevienā mirklī nepalika garlaicīgi, nesāka sāpēt dibens no sēdēšanas, un pat blakussēdētāja mutē čaukstošais popkorns netraucēja- ar visām maņām kāri tvēru ekrānā notiekošo.

Īstvudam izdevies radīt lielisku darbu par.. nu , lai cik banāli skanētu- par dzīvi. Par pagātnes rēgiem, kas mūs vajā un neļauj iet tālāk, par bailēm, ar ko nākas sastapties, par to, kas ir labais/ļaunais un neskaidro robežu, kas tos šķir, par draudzību, par to, kā neiespējamais kļūst iespējams. Šīs filmas mērķauditorija ir cilvēks- tas, kas mēs esam pirmāmkārtām, neatkarīgi no dzimuma, tautības vai sociālā statusa.

Pēc kino apmeklējuma, lēnā garā dodoties mājup, sajutos kā liela ieguvēja- radusi iespēju izkrist no ikdienas ritma un ļauties klusai līksmei par to, cik traka, traka šī pasaule un apzinoties, ka labais joprojām pastāv. Pakrūtē kņudināja patīkama viegluma sajūta.

PALDIES JUMS, MEITENES, PAR JAUKAJĀM RECENZIJĀM! 🙂

Šoreiz izspēlējam ielūgumus gan uz vienu filmu, taču daudzām ļooti aktuālu – Šopaholiķes atzīšanās. Kā jau līdz šim, pirmā un desmitā lasītāja, kura atsūtīs savu jāvārdu uz [email protected], saņems ielūgumu divām personām. Pēc filmas noskatīšanās gaidīsim no tevis recenziju. Konkursā neapšaubāmi var piedalīties arī vīrieši!

Saistītie raksti

5 komentāri
  1. Lasot recenzijas, salikas, ka ir nokluts kada kino specuku saieta, nu tik loti sakartots, intelektuals un visadi citadi labs domu gajiens cetras reizes pec kartas sen nebija baudits.

  2. Manuprāt, ļoti augsta līmeņa recenzijas sanākušas visiem četriem kino kritiķiem. Tādas patiesas, ar “odziņām” no sava personiskā redzes punkta skatoties. Pilnīgi vai ziņkārība pamostas noskatīties filmas pašai! Paldies abām pusēm- gan kritizētājiem, gan organizētājiem!

  3. Par Mārliju viennozīmīgi nepiekrītu pirmajai kritiķei!
    Es arī biju gaidījusi, ka tā filma būs pilnīgi savādāka, taču tā pārsteidza ar + zīmi! Ļoti labi izpratu it visu tajā filmā, gan draugu vecpuici, mūžīgo brunču mednieku, ar kuru pēc laika nav par ko parunāt, gan to ka sākumā ir tik skaisti attiecībās, taču vēlāk grūtajā ikdienā pat negribas iet mājās…BET viss ir pārvarams, un ja kopā tiek pāri tām grūtībām, tad vēlāk pašam ir prieks un gandarījums, mīlestība un laime! 🙂 Ja kkas neiet ģimenē, nav jāmet uzreiz plinte krūmos vai jāmeklē citas attiecības….un Suns…..bija lielisks atsvaidzinoš elements, bez kura nu nekādi….. 🙂
    Lieliska filma…man jau nedēļu kā ir palikusi atmiņā! 😉

  4. Es pirms pāris dienām redzēju filmu “Mārlijs un ES” un biju ļoti vīlusies. Tā kā labradors ir mans sapņu suns, cerēju ieraudzīt ļoti skaistu sunīti ( patiesībā tieši suņa dēļ šo filmu skatījos) un kā izrādās tas bija nevis labradors, ar platu galviņu un strupu purniņu, bet gan kaut kas līdzīgs labradoram. Tas man sabojāja visu prieku par filmu. Un tie lielie pārspīlejumi, plus dramatiskie notikumi.. Ehh, nu galīgi negāja pie sirds.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.