espati.lv kino kritiķi! 1. sērija – recenzijas un jauni ielūgumi

Šajā espati.lv kinokritiķu sērijā stāstīsim, kā gāja mūsu pirmajām kinokritiķēm, un tu varēsi izlasīt viņu recenzijas par filmu, kā arī izspēlēsim kinokartes uz nākamo filmu (varu jau pačukstēt, ka to noskatījos – un atkal iemīlējos Klaivā Ouenā 😉 ).

Šoreiz laimīgās, kuras devās uz kino un iejutās espati.lv kinokritiķu ādā, vērtējot filmu Septiņas dzīves ar Vilu Smitu galvenajā lomā, bija Inga Andersone un Baiba Bērziņa. Uz kino devās arī espati.lv pārstāve – Marita Korsaka. Pēc recenzijas izlasīšanās apruņojies ar ūdensnoturīgo skropstu tušu un kabatlakatiņiem, jo filma ir ļoti emocionāla un like aizdomāties. Lūk, kritiķu recenzijas.

Inga. Par emocijām, ziedošanos un pandas acīm
Filma 7 pounds ir spēcīgi emocionāla drāma. Bija vēlme to redzēt, tādēļ, ka režisoram Gabriele Muccino šī ir otrā filma ar izcilo aktieri Vilu Smitu. (Pirmā, The pursuit of happiness). Vils Smits, lai kādā žanrā filmētos,  nekad nav sagādājis vilšanos. Vismaz man. Un tā arī ir šoreiz. Viņa attēlotais personāžs Bens Tomass ir gana sarežģīts, reizēm nesaprotams, bet reizē tāds varonis uz kuriem mēs noskatāmies un domājam, diez vai es tā spētu.
Galvenos vārdos – daudz emociju, ciešanu, ziedošanās, galvenā varoņa cīņa ar sevi …
Filmas sižets likās interesants, pagātne mijās ar tagadni, īsto atrisinājumu un būtību, atklājot  tikai beigās. Tādējādi, liekot skatītājam nemitīgi domāt un dzīvot līdzi varoņiem. Patika veids, kādā filma filmēta, dažas epizodes  varētu likt pat foto rāmītī kā mākslas bildes.
Aktieru spēle ģeniāla. Man nevienu mirkli nebija šaubu par sajūtām, kādas tika attēlotas ekrānā. Sievietēm filmu jāskatās bez tušas, jo pandas acis garantētas. Lai kā es biju stingri nolēmusi neraudāt (nebiju taču uz filmu atnākusi viena), nenoturējos. Emociju vilnis arvien vairāk un vairāk tiek sakāpināts. Kad filmas seanss beidzās, šņuksti bija dzirdami visā zālē. Un esmu pārliecināta, ka nebūt tikai sievietes… Varbūt tas  arī kādam var nepatikt, jo liekas, ka režisors visai “uzstājīgi” mēģina skatītājam “likt” raudāt.
Izcila mūzika un lielais ekrāns to ļāva izbaudīt pilnībā. Kā arī, īstājā vietā un laikā labs, ironisks humors.
Filma, manuprāt, ir laba un viena no tām, kas ir ar pēcsajūtām.  Kas liek vel ilgi domāt…. par mūžīgām vērtībām.Desmit baļļu sistēmā, šai filmai dotu 8.

Baiba. Septiņas dzīves – negaidīta dāvana no Vila Smita un kinoindustrijas
.
Filma par to, kā kāds vīrs nespēj piedot sev traģisku notikumu un neuzskata sevi par cienīgu dzīvot.
Filma par to, kā šis vīrs mērķtiecīgi un rūpīgi iet uz savu rūpīgi izplānoto mērķi, bet, kā jau dzīvē tas parasti notiek – šim vīram uzrodas šķērslis viņa paša plānam – mīlestība. Mīlestība, kas liek viņam atkal pasmaidīt un rada vēlmi dzīvot.
Filma, kuru ir diezgan grūti aprakstīt, jo rada filozofiskas pārdomas – par dzīvi, par vērtībām – īstajām dzīves vērtībām un mūsu pašu izdomātām.
Filma ar īstiem smaidiem, ar īstām skumjām, ar īstu – man personīgi līdz galam neizprotamu varoņdarbu.
Filma ar lielisku mūziku, kuru noteikti gribēšu savā mūzikas kolekcijā.
Filma, kurā Vils Smits mani uzrunāja, kā LIELISKS aktieris. Pirms tam iepazīts dažādās komēdijās ar neizdzēšamu smaidu uz sejas bārstot klišejiskus Holivudas jociņus. Šeit viņš pārliecināja, ka spēj nospēlēt jebkuru lomu, ka viņa filmas ir ievērības vērtas un ir jānoskatās.
Filma, kura man – skarbajai ciniķei, lika nobirdināt pāris asaras.
Filma, kas ir LIELISKA, bet manam skatījumam vēl pietrūka līdz IZCILA. Pēcgarša ir ilgi paliekoša un raisa pārdomas, bet nedaudz traucēja tas, ka vīra noslēpums tika uzturēts kā intriga visas filmas garumā – manuprāt šim stāstam tas nebija vajadzīgs, jo stāsts pats par sevi ir ļoti spēcīgs un tam nav nepieciešama intriga, kura liek visu laiku iespringt un domāt – kas tur būs, ko viņš slēpj?… Un man kā jau īstai latvietei ik pa laikam ieskrēja prātā doma, ka vīrs būs nelietis, kuram ir kādi citi plāni attiecībā pret cilvēkiem…
Traucēja arī galvenā varoņa mīļotās baltie zobi, kas ik pa brīdim aizņēma visu ekrānu – mēģināju saprast vai tie ir balināti, vai arī tie izskatās tik balti un efektīvi jo sieviete ir mulate…
Bet neskatoties pat uz niansēm, kuras ik pa laikam traucēja, visu izšķīra iepriekšpieminētā filmas pēcgarša, kura man personīgi izraisīja interesi dziļāk painteresēties par filmas tapšanas vēsturi – kāpēc tieši šāds stāsts un kāds ir bijis režisora vēstījums pasaulei – vai viņa teiktais ir pareizi un precīzi nonācis līdz katram skatītājam.
Ja Tevi patīk kino ar filozofisku pēcgaršu un nobirdināt kādu asaru šajā skarbajā laikmetā, tad šī filma ir arī priekš Tevis ☺

Marita. Par to, ka mums nav jāsamierinās ar savu likteni.

Viens noslēpums, septiņi slimnieki, kurus vajag izvēlēties, 7 dzīves viņš izmainīs, 7 notikumi-viens paraugs, vienai taisnībai!
Jauns vīrietis dzīvo vienkāršu parastu dzīvi, līdz brīdim, kad viņa dzīvē parādās liktenīgais pavērsiens. Šajā vakarā viņš zaudē savu mīļoto sievieti, taču tajā naktī dzīvību zaudē arī vēl septiņi cilvēki. Autoavārija, kuru izraisījis tieši viņš.
Daudzu slimnieku dzīves ir paiet nemitīgā cerībā, līdz atradīsies donors, taču katram slimniekam ir dotas tik maz cerību. Un to nedaudzo cilvēku dzīvē pēkšņi parādās cilvēks, kurš vieš lielāku cerību, cerību un arī uzticību.
Bens Tomsons uzrodas kā eņģelis, taču nevienam nav ne jausmas kādu iemeslu vadīts viņš to dara. Vai tiešām pasaulē ir cilvēks, kuram citu dzīvība ir svarīgāka par savējo? Vai tiešām nodokļu inspektoram svarīgāka nav nauda, bet gan cilvēcīgas jūtas?
Šī filma ir pilna emociju un līdzcietības, ciešanu un cerību. Autors ir vēlējies parādīt patieso realitāti, kurā dzīvo cilvēks kam vienīgā doma ik rītu ir zināt, ka šodien atradīsies donors, kurš glābs dzīvību. Šādu dzīves moto mēs ikdienā varam nesastapt, jo kā mēs mēdzam teikt, ka „ja tas mani neskar, tad tas man nav svarīgi”. Autors spilgti ir norādījis, ka mums nav jāsamierinās ar savu likteni, bet gan ir jācīnās par to, lai tas laiks, kas ir atvēlēts nav bijis tikai esamības dēļ.
Filmas stāsts ir emociju pārbagāts, tas ievilina skatītāju savā emociju tīmeklī. Spilgti ir norādītas gan emocijas, gan cerības, gan vilšanās un pašu svarīgāko, tas lieliski ataino mīlestību- nesavtīgu mīlestību pret draugu, pret brāli, pret cilvēkiem, kuri ir blakus kaut arī gluži nepazīstami un mīļoto cilvēku. Mīlestība ne tikai paņem, bet arī dod un dāvina.
Šis stāsts man lika apstāties dzīves ritmā un apdomāties par to, kas manā dzīvē ir pats svarīgākais. Vai katra minūte, kura man dota, esmu to izdzīvojusi ar patiesu prieku un savā priekā esmu dalījusies ar kādu, kuram prieks ir zudis. 
Viens paraugs, vienai taisnībai, bet vai tiešām Bens rīkojās pareizi, pieņemdams šādu lēmumu?
Stāsts, tiešām, lika padomāt par to, vai visu, ko darām ir pareizi un tas nenodarīs ļaunumu citiem. Un kas vispār ir pareizi?

Paldies jums, meitenes, par jaukajām recenzijām. Jāatzīst, arī es, arī pieskaitāma ciniķu rindām, tomēr ļoti valdījos, lai filmas beigās neraudātu – izdevās. Nezinu, vai par to var sist sev uz pleca vai nē, bet esmu droša, ka šī filma jums noteikti patiks.

Un nu – par nākamo kinokritiķu seansu. Šonedēļ – režisora Tonija Gilroja filma Nekā personīga ar Džūliju Robertsu un Klaivu Ouenu galvenajās lomās. Anotācijā teikts, ka šī ir kriminālfilma, tomēr espati.lv redakcija pēc noskatīšanās vienbalsīgi atzina, ka Robertsas un Ouena ķīmija pārspēj jebkuru krimināla rakstura dzirksti. Ja tev patika Oušena bandas filmas un Nekā personīga galvenie aktieri paši par sevi – ir vērts noskatīties! 

Īsi par filmu: Bijusī CIP darbiniece Klēra Stenvika un bijušais MI6 aģents Rejs Kovals kopīgi uzsāk vērienīgu un potenciāli ienesīgu afēru. Kāds ir uzdevums? Iegūt savā īpašumā formulu produktam, kas atnesīs veselu bagātību tam uzņēmumam, kurš to patentēs pirmais. Viņu darba devējiem – industrijas titānam Hovardam Tallijam (Tom Wilkinson) un iestādes vadītājam – avantūristam Dikam Garsikam (Paul Giamatti) likumi nav rakstīti. Taču, kad darījuma likmes paaugstinās, noslēpumainība pieaug un spēles taktika kļūst arvien netīrāka, Klērai un Rejam vislielākās grūtības sagādā savstarpējās simpātijas. Lai gan viņi cenšas pārspēt un apvest ap stūri viens otru, abi drīz vien apjauš, ka afēras sarežģītās shēmas apdraud tas, ko nav iespējams piešmaukt – jūtas.

Tāpat, kā pagājušonedēļ, pirmā un desmitā, kuras atsūtīs savu jāvārdu uz [email protected], būs kinokritiķes, kuras dosies uz filmu Nekā personīga, katra kopā ar savu otro pusi, draudzeni vai radagabalu.

Saistītie raksti

3 komentāri
  1. Kāreiz vakardien noskatījos šo filmu! neko par filmu nezināju, tikai tik, cik galveno lomas atveidotāju un nosaukumu, pat recenziju nebiju lasījusi, bet labi vien, ka tā, jo tieši šī iemesla dēļ skatoties filmu daudz domāju, pati šķetināju un mēģināju saprast KAs, KO un KĀPĒC! Tikai pašās beigās, birdinot asaras un lasot titrus sapratu, cik stipram jābūt lai rīkotos tā, kā rīkojās Bens (Tims). |Filma tik tiešām emocionālī spēcīga , patiesa un sajūtām pilna!
    IESAKU!!!!!!! 🙂

  2. Redzēju Nekā personīga. Sākumā likās pārāk “samudrīta” un laiki juka, bet beigās, kā jau tas bija gaidāms, viss atšķetinājās. Laba filma, man patika tas pārītis.

  3. Vakar aizgāju uz “Mārlijs un es”. Solījās būt komēdija, bet beigās izrādās, ka tā ir 2 stundus gara filma par suni labradoru, kas beigās nomirst. Nuuu, skumji. Biju vīlusies ;(

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.