es

Šodien pazaudēju sevi. Kaut kur starp Tērbatas un Lāčplēša ielu. Domāju, ka mans Es aizgāja pastaigāties pa skaisti sasnigušajām ielām. Nē, tagad es viņu nevaru saukt par manu, jo viņš nevienam nepieder. Bet, ejot caur Vērmanīti, satiku vēl pāris ES, kas vēroja bērnus, vai zvirbuļu barus, kuri ņemās pa krūmiem, viļājās pa sniegu un bāza to mutē. Tie arī bija pazudušie Es no citiem Mans. Vēl vienu satiku pie Brīvības pieminekļa, lūkojamies uz zelta zvaigznēm. Kas gan viņam bij prātā. Cik daudz aizklīdušu Es! Varbūt varu kādu aizņemties uz laiku, kamēr kāds Mans nemeklē savu ES, jo savējo pagaidām neatradīšu…jātiek ar sevi galā.

Kaadu briidi dziivoju ar sveshu Es, bet viņš sabojāja attiecības ar vienu no man tuviem draugiem. Laikam šis es labāk atbilda citams Mans, ne man. Tā es šo Es padzinu, vietā nāca jauns. Bet tas bija slinks- tā dēļ darbus iekavēju. Nē, nē, viss, man pietiek, gribu atpakaļ savu Es. Sastādīju sava Es meklēšanas plānu, meklēju pa ielām, kur pazaudēju… Neatradu. Izmisums. Viss apnika. Aizbraucu mājās, uztaisīju tēju un ielīdu zem segas skumt. Un…Mans Es, smiedamies, izlīda no drēbju skapja un saka:" Ko es skraidu pa pasauli, ja mājās ir vislabāk!"

Šī ir tikai manu domu interpretācija. Un zemtekstu neskaidrošu! Ceru, ka tas radīja pārdomas! 🙂

3 komentāri
  1. Katrs jua laikam kaut ko savu te izinterpretēs…bet es savu pazudušo ES meklēju jau gadiem, ļoti ceru atkal atrast 🙂

  2. Cilvēkam vajadzīgs klusums, lai savu ES nezaudētu, atkal atrastu.. Pietiek skriet nepārtraukti, nebeidzami. Apstājies un klausies sevī.. Kaut vai tikai mirkli dienā.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.