Es viņu KRĀPU – man ATZĪTIES vai labāk KLUSĒT?

Iemīlēšanās periodā cilvēki aizmirst tādu jēdzienu kā neuzticība. Pasaule šķiet skaista, blakus esošais cilvēks – tas īstais un vienīgais. Diemžēl, attiecībām kļūstot ilgstošām, gandrīz vienmēr pienāk brīdis, kad pirmo reizi ir vēlme kaut ko noklusēt. Jā, reizēm tās ir mazas un nenozīmīgas lietas, kuras pat nemaina attiecību būtību. Tomēr ir reizes, kad šis noslēpums vairs nav ne tik mazs, ne tik nenozīmīgs – tā ir neuzticība… Ko darīt, ja esi viņu krāpusi? Atzīties vai tomēr labāk noklusētā

Divas izejas no situācijas
Neuzticība ir parādība ar ļoti daudzām sejām. Iemesli, kādēļ krāpjam var būt visdažādākie – sākot no ikdienas rutīnas, līdz pat neapmierinātībai seksuālajā dzīvē un vienkāršai apstākļu sakritībai. Katrs gadījums ir individuāls un atšķiras no citiem. Taču šā raksta mērķis nav uzskaitīt vai analizēt krāpšanas iemeslus. Šoreiz tiks runāts par to, ko darīt, kad attiecīgais fakts ir noticis – tu esi viņu piekrāpusi. Kādi tam bijuši iemesli, tas lai paliek tavā ziņā, bet skaidrs ir viens – notikušais maina tevi un ietekmē tavas attiecības ar mīļoto cilvēku. Kā jau no katras dzīves situācijas, arī no šīs ir vairākas izejas. Populārākās, protams, ir divas – teikt patiesību un atzīties mīļotajam, ka esi spērusi sānsoli. Otra – noklusēt šo faktu un dzīvot tālāk atpakaļ neskatoties. Kādi ir par un pret argumenti katrai no šīm izvēlēm? Kādas sekas tās atstāj uz attiecībām? Kā ar šo situāciju tikušas galā citas sievietes?


Pirmais variants – atzīšanās
Iemesli izdarītajam var būt visdažādākie un visi kā viens paliek tikai un vienīgi tavā ziņā, jeb vienkāršiem vārdiem runājot – uz tavas sirdsapziņas… Jā un tieši sirdsapziņa ir tā, kas visbiežāk liek atzīties izdarītajā – pateikt savai otrai pusītei, ka esi viņu piekrāpusi. Jo dzīvot ar melno nastu uz sirds var, bet nereti tas ir grūti un ar katru dienu kļūst arvien grūtāk. Šī melu sajūta sāk grauzt no iekšpuses – lēni, bet mērķtiecīgi. Un tad pienāk brīdis, kad esi gatava atzīties, lai gan saproti, ka sekas šādā situācijā nav prognozējamas. Nekad nav iespējams precīzi paredzēt, kā otrs cilvēks reaģēs uz šādu atzīšanos, jo tā ir pieskaitāma pie dzīves krīzes situācijām un nereti pat pašam cilvēkam nav zināms, kā viņš tādas uztver.

Atzīšanās variantam, kā izejai no krāpšanas situācijas ir trīs pamatoti iemesli, kurus vērts ņemt vērā. Pirmais – ļoti iespējams (un dzīvē tā arī visbiežāk notiek), ka tava krāpšana agrāk vai vēlāk tāpat nāks gaismā. Otrais – ja nesaņemsi piedošanu no savas otras pusītes, tad jūsu attiecībās pazudīs kaut kas īsts. Tu vari tēlot, ka viss ir kārtībā un viss ir kā parasti, bet iekšēju vienmēr būs sajūta, ka tā nav, jo tas vienkārši nav iespējams – krāpšana maina attiecības. Un trešais iemesls ir gaužām vienkāršs – arī pats lielākais melis atzīs, ka melošanai ir nejauka pēcgarša, turklāt – jo lielāki meli, jo spēcīgāka ir šā nepatīkamā sajūta pēc tam.

Ja esi pieņēmusi lēmumu atzīties savam vīrietim par sānsoli, tad ir lietas, ko vērts ņemt vērā un būt tām gatavai. Pirmkārt, uz piedošanu ir tikai viens solis – uzņemties visu vainu uz sevi. Ja arī tev šķiet – „būtu viņš bijis mīļāks un vairāk izrādījis, ka esmu viņam nozīmīga, tad es nekad…”, paturi šīs pārdomas pie sevis. Ja tik tiešām vēlies saņemt piedošanu, tad sauc izdarīto par savu lielāko kļūdu un vaino vienīgi pati sevi. Esi gatava dusmām, jo tādas, visticamāk, būs. Fakts, ka mīļotais cilvēks ir krāpis, aicina uz pārdomām par to cik esi šim cilvēkam vērtīgs un svarīgs… Otrkārt, paturi prātā – tev var arī nepiedot. Esi uz to gatava. Treškārt – piedošanai ir nepieciešams laiks. Ja tas notiek, tad visbiežāk ne uzreiz pēc tavas atzīšanās. Otram cilvēkam būs jāiziet vairākām sajūtu fāzēm, iekams viņš sapratīs – piedot vai nepiedot. Šīs fāzes ir gan dusmas un neizpratne, gan pārdomas un cenšanās izprast, gan arī lēmuma pieņemšana un tālāko attiecību scenārija vīzijas saskatīšana. Un pēdējā svarīgā lieta, ko paturi prātā – piedošanai ir limits. Tas atkarīgs no katra individuālā cilvēka. Viens var piedot vienreiz, cits divreiz un vēl kāds – nevienu reizi.

Lauma, 26 gadi: „Attiecībā uz krāpšanu un atzīšanos tajā arī man ir sava pieredze. Esmu neskaitāmas reizes analizējusi, kādēļ notika tas, kas notika. Kādēļ piekrāpu cilvēku, kuru mīlu… Tā īsti atbildi uz šo jautājumu nevaru sniegt vēl tagad. Bet izdarītais fakts ir un paliek. Pirmā doma pēc notikušā – drausmīga nožēla un sajūta, ka viņš to nedrīkst uzzināt! Manā bija tāda emociju gamma, ko nemaz nevar vārdos aprakstīt. Taču tā visa iznākumā sirdsapziņa spieda tik ļoti, ka nespēju ne ēst, ne naktīs gulēt un kas pats trakākais – nespēju būt ar viņu kopā, pieskarties viņam. Protams, vīrietis nevar nepamanīt šādas izmaiņas savā sievietē. Tas lika man visā atzīties – caur emociju plūdiem un asarām, nožēlu un solījumiem tā vairs nedarīt. Mūs joprojām esam kopā, viņš man piedeva, lai gan  tas nenācās viegli. Notika tas viss pirms vairākiem gadiem, taču tā sekas mūsu attiecībās ir jūtamas vēl tagad un, ļoti iespējams, pavisam tā arī neizzudīs. Katrā ziņā – tā, kā bija pirms tam, vairs nebūs nekad un tieši tas ir tas, ko pati sev vēl arvien nespēju piedot.”

Maija, 28 gadi: „Piekrāpu savu vīru ar citu vīrieti, kurš  man absolūti neko nenozīmēja. Tas bija mirkļa vājums, apstākļu sakritība, bet nekas vairāk. Taču sekas tam visam – traģiskas. Atzinos vīram savā sānsolī, jo nespēju to paturēt pie sevis, man šķita, ka esmu rīkojusies ārkārtīgi muļķīgi un nedomājot ar galvu. Vainas apziņa mani burtiski saēda no iekšpuses. Liels bija mans izbrīns, ka vīrs bez lieliem skandāliem man piedeva un teicās visu aizmirst, dzīvot tālāk. Tā mūs arī dzīvojām vēl pāris gadus, iekams uzzināju, ka vīrs ir ieviesis sev mīļāko. Protams, par godu manam izgājienam. Tikai tajā brīdī sapratu, ko esmu zaudējusi un nekad vairs neatgūšu. Mūsu attiecības šobrīd ir beigušās kā ikdienas tā arī oficiālā līmenī. Un patiesībā citu variantu arī nebija – krāpšana maina visu neatkarīgi no tā vai tu atzīsties vai nē. Mans vienīgais ieteikums, kas patiešām darbojas – nekrāpt.”

Otrais variants – noklusēšana
Šis ir variants, kas pirmajā brīdī lielākajai daļai cilvēku, kas nonākuši attiecīgajā situācijā, šķiet vispievilcīgākais. Kādēļ? Iemeslu tam ir daudz – bailes no atzīšanās sekām, nevēlēšanās sevi parādīt sliktā gaismā, ideja par šo, kā vienkāršāko izeju no situācijas vai gluži vienkārši kauns. Taču, kā ir patiesībā? Vai un kādi ir argumenti par labu noklusēšanai? Kādās situācijās šis variants varētu būt labākais? Vai tā ir iespējams glābt attiecības? Mūs centāmies to noskaidrot.

Pirmā situācija, kurā sievietes visbiežāk noklusē izdarīto – ja tev tavs sānsoļa sakars absolūti neko nenozīmē, tu to uzskati par ārkārtīgi lielu un muļķīgu kļūdu, kas notikusi vien dažāu apstākļu sakritības pēc. Tu esi pārliecināta, ka nekad nekas tāds vairs neatkārtosies un tieši tādēļ šķiet, ka nav ko savu otro pusīti lieki sāpināt. No vienas puses var teikt – tas, ko viņš nezin, nevar viņu sāpināt, taču no otras puses – vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka viņš to nekad neuzzinās kādā citā veidā? Un kas būs pēc tam? Šīs ir lietas, kuras kārtīgi jāapdomā, pirms pieņem lēmumu noslēpt savu izdarīto uz visiem laikiem.

Otra izplatītākā situācija, kurā sieviete noklusē savu sānsoli attiecībā pret mīļoto ir tad, ja skaidri zini – otra pusīte ir spējīga tev tā sakot atspēlēties pēc principa kā tu man tā es tev. Tā ir iespējama rīcība šādā krīzes situācijā, bet nav raksturīga visiem cilvēkiem. Taču, ja jūti vai skaidri zini, ka tavs vīrietis varētu būt uz ko tādu spējīgs, tad – nerausti lauvu aiz ūsām!

Trešā situācija – noklusē savu sānsoli, jo pavisam noteikti zini, ka otra pusīte nespēs pieņemt šo atzīšanos, nespēs piedot un šīs būs jūsu attiecību beigas. Turklāt tu mīli savu vīrieti un nevēlies šīs attiecības zaudēt. Tu esi gatava likt uz spēles savu sānsoli un cerēt, ka viņš to nekad neuzzinās no kādiem citiem avotiem. Taču ņem vērā – šī noklusēšana var ļoti mainīt jūsu attiecības, jo pēc savas būtības tu vairs nespēsi būt tāda pati kā agrāk, lai vai kā tu censtos. Tu zini to, ko viņš nezin, bet kas viņam ļoti sāpētu. Šī sajūta var izrādīties nepanesami smaga. 

Un visbeidzot – attiecību konsultanti uzskata, ka noklusēt savu sānsoli uz visiem laikiem spēj tikai tās sievietes, kurām ir ļoti spēcīgs raksturs, viņas nav pārlieku emocionālas, spēj neiedziļināties sīkumos, pagātni atstāt aiz muguras un nekad neskatīties atpakaļ, turklāt – ne vien neskatīties, bet pat izdzēst to no atmiņas! Turklāt, viņas ir lieliskas aktrises, kas pēc būtības ir dabas dots talants. Vai otrs variants – sievietes, kurām blakus esošais vīrietis un attiecības ar viņu patiesībā neko daudz nenozīmē – jā, tieši šādas dzīves izspēlētās spēles ir lielisks jūsu patieso attiecību eksaminators. Pārējos gadījumos agri vai vēlu atzīšanās izlaužas pati no sevis, vai arī attiecības palēnām sāk brukt, kamēr izjūk pavisam. Jo pasaule ir iekārtota tā, ka mainot vienu lietu, mainās arī citas lietas un ir skaidrs, ka krāpšana maina un piedevām daudz…

Una, 27 gadi: „Piekrāpu savu mīļoto vīrieti ar cilvēku, kurš man tā īsti neko nenozīmēja. Tas pat nebija iepriekš pieņemts lēmums, tā bija ļaušanās mirkļa emocijām, kas no neprātīgas kaisles pārvērtīs ārprātīgā nožēlā. Pasaule šķita sagriezusies kājām gaisā. Es stingri nolēmu, ka mans vīrietis nekad neko neuzzinās par šo notikumu. Tā arī darīju – tēloju, ka viss ir kā parasti, viss kārtībā. Taču „tēlot” šai situācijai tik tiešām ir īstais vārds! Jo par normālu dzīvošanu to nosaukt nevar. Līdz pat šai dienai mans vīrietis neko nezin par notikušo, lai gan nu jau ir pagājis aptuveni gads. Taču tēlošana nav beigusies. Protams, nav jau tā, ka katru mirkli domāju par izdarīto un nepateikto, taču ir reizes, kad gandrīz esmu atzinusies, jo tā sajūta grauž nepārtraukti. Bija reize, kad mums ar vīru un draugiem izvērsās diskusija par uzticēšanos attiecībās un krāpšanu. Es toreiz kārtīgi apraudājos. Vīrs bija pārsteigts, bet es aizbildinājos, ka tās ir laimes asaras, jo mūsu attiecībās nav nekādu problēmu ar uzticēšanos…”

Regīna, 29 gadi: „Mans sānsolis bija tā saucamais kūrorta romāns. Saule, pludmale, palmas, divi karstasinīgi grieķi un mūs ar manu draudzeni… Tas bija piedzīvojums, taču neprātīgs, lai gan tajā brīdī par to nedomāju. Pēc atvaļinājuma mājās mani sagaidīja mans draugs. Viss kārtībā, skaidri zināju, ka neko viņam neteikšu, jo šķita – viņš tāpat nekad to neuzzinās! Un es taču to grieķi arī nekad mūžā vairs nesatikšu… Tā mūs nodzīvojām pāris gadus un es par notikušo biju jau gandrīz aizmirsusi. Man patiesībā nav problēmu ar pagātnes atstāšanu aiz muguras, turklāt šo divu gadu laikā draugs mani bildināja un svinējām lielas, skaistas kāzas. Es biju patiesi laimīga un absolūti apmierināta ar dzīvi. Viss sagriezās pāris mēnešu laikā – mūs ar draudzeni pamatīgi sastrīdējāmies. Iemesls – mūs strādājām vienā darba vietā, kur es dabūju paaugstinājumu vakancē uz kuru mana draudzene bija cerējusi vairākus mēnešus. Viņa bija 100% pārliecināta, ka es esmu viņai šo iespēju „nocēlusi” speciāli! Par atriebību viņa atklāja manam vīram mūsu Grieķijas atvaļinājuma visas detaļas… Galu galā es zaudēju abus divus – vīru un draudzeni. Par draudzeni nenožēloju ne mirkli, jo šā situācija lieliski parādīja cik laba draudzene viņa man patiesībā bija. Taču vīrietis, kuru ļoti mīlu nespēja man piedot nodevību un visvairāk – tās slēpšanu…”

Visi par un pret
Dzīve ir dzīve – tās līkloči nav nedz zināmi, nedz saprotami. Taču skaidrs ir viens – laiku pagriezt atpakaļ nav neviena spēkos, arī tavos ne. Tā kā, ja esi spērusi sānsoli un tagad stāvi sarežģītās izvēles priekšā – teikt vai noklusēt, tad zini – lēmumu pieņem ar skaidru prātu, emocijas pēc iespējas atvirzot otrajā plānā un izsverot visus par un pret. Viena vislabākā ieteikuma šādā situācijā nav un nevar būt. Taču ir attiecības, kurām par labu nāks viens un tādas, kurām derēs otrs variants…

19 komentārs
  1. Savukārt mans vienīgais ieteikums ir nedomāt par to tik daudz un dzīvot tālāk. Un nekad mūžā neatzīties, jo tā ir neiedomājama stulbība uzkraut otram cilvēkam savas ciešanas un vainas sajūtu, ko bezatbildības vai vājuma brīdī esi iemantojusi. Otram nav jācieša tava stulbuma dēļ. Ja reiz sastrādāji, tad turi muti. Jo īpaši kā stāstā pieminētajos gadījumos, kad tas vispār neko nenozīmēja.

  2. Piekritu Lasitajai, ja gribi palikt ar cilveku kopa, kluse. Tacu, visticamak attiecibas no sis kajas paslidesanas noteikti cietis, protams, ja vien jutas ir istas un kopa busana nav balstita uz loti praktiskiem apsverumiem. Es piemeram vienkarsi nespetu notelot, tamdel esmu par NEKRAPSANU.

  3. Nesaprotu, kā var piekrāpt un mierīgi dzīvot tālāk, iespējams vīriešiem ir kaut kāda citādāka pasaules uztvere, bet sievietes ar savu ģenētiski ieprogrammēto monogāmiju patiesībā vienkārši fiziski nespēj nepateikt un ja tomēr nepasaka, tad visticamāk attiecības tāpat izjūk, ja ne pēc gada, tad pēc trijiem – pieciem gan. Nevar taču izturēt šo nepārtraukto zemapziņas spiedienu.

  4. Es arī domāju, ka nav iespējams nepateikt, ja mīli to cilvēku… Nepateikt un aizmirst vari, ja viņš tev neko nenozīmē! Un vispār – piekrītu vienam vienīgam apgalvojumam – labāk NEKRĀPT !

  5. Nu ir situācija – mīlēt abus … Domāju, ka nekas cits neatliks kā izvēlēties, jo dzīvē var gadīties (un tā visticamāk arī būs), ka ja neizvēlēsies, tad zaudēsi abus … Noteikti ir tā, ka vienam ir vienas īpašības kas nav otram un otram tās kas nav pirmajam! Līdz ar to sanāk ka tu veido savu ideālo vīrieti no dieviem atsevišķiem eksemplārem… bet diemžēl dzīve šādu lietu īsti nav paredzējusi … Izņēmums – ja viņi abi ir gatavi pieņemt viens otra esamību 🙂

  6. “sievietes ar savu ģenētiski ieprogrammēto monogāmiju”
    Ha, ha!
    Pirmkārt mēs visi esam cilvēki un tikai pēc tam – sievietes un vīrieši.

  7. Es esmu par klusēšanu. Jo, ja es būtu piekrāptā cilvēka, es negribētu, ka mans dārgais tagad nāk un atzīstas, ka viņam paslīdēja kāja un bija gadījuma sakars. Nu, galu galā – ja es to nezinu, tad kāda tur starpība? Savukārt tāda grēku atklāšana patiesībā vairāk palīdz pašam grēkāzim nevis tam, kurš uzklausa šo grēksūdzi. Jo krāpējs šajā gadījumā atvieglo savu sirdsapziņu un lielu daļu savas rūpes uzkrauj apkrāptajam. Bet ar ko tad viņš ir nogrēkojies, ka viņam šitais viss ir jāuzklausa un pēc tam jāsagremo?? Tam, kurš krāpj ir vai vai nu jāmāk sadzīvot ar savu darbību sekām (neuzkraujot tās citiem) vai arī jāizvēlas nekrāpt. Bet šitā te – tēlot pūkainos un labos – re, es taču atzinos, es taču biju tik godīgs/a. Pupu mizas!!!! Tā ir tikai savas sirdsapziņas atvieglošana un sūdu uzkraušana otram. Un vēl jo mazāk iemesla redzu ko tādu stāstīt, ja attiecībās viss ir kārtībā un sānsolis nav atstājis nekādas būtiskas sekas vai izmaiņas.

  8. Piekrītu Niks par to, ka mēs visi esam cilvēki un tikai pēc tam – siev/vīr, jo dzimums ir kaut kas konstruēts. tāpat kā mūsu uzskati par to.

  9. Ķengura komentārs tieši desmitniekā. Krāpējs tikai atvieglo savas emocijas un sabojā dzīvi otram (pie gadījuma, ja tā tiešām ir mīlestība)

  10. Tātad jūs uzskatat, ka nav starpības – sieviete vai vīrietis – krāpj visi visus??? Un labi – varbut pat piekrītu par to nastas uzkraušanu otram, BET neizprotu vienu – ja mīli, kādēļ krāp? Jo krāpšana ir absolūta neapmierinātības parādība! Kaut kas tajās attiecībān nav kārtībā ja reiz gribas krāpt!

  11. Piekrītu ķengurs, turklāt, vienīgais ieteikums krāpjot – to darīt labi tālu no mājām un bez lieciniekiem (Regīnas gadījums) 🙂

  12. Protams, ka jāklusē, ja tās jau nav kā attiecības trijatā, bet gan vienas reizes gadījums. Apjūkam mēs visi kādreiz.

  13. Arī man reiz paslīdēja kāja – viegls kūrorta romāniņš, kas nāca momentā, kad attiecībās bija iestājies atsalums. Vīrs par to uzzināja nejauši, bet pēc ilgām pārrunām tomēr palikām kopā, lai arī tas joprojām atsaucas uz katru manu soli. Zinu tikai vienu – viņš nebūtu uzzinājis un dzīve ritētu mierīgi tālāk, jo tas viss man neko nenozīmēja.

  14. Nekrāp.
    Ja tas izdarīts, nekad neatvieglojies uz cita rēķina.
    Nestāsti, ja otrs nekad neuzzinās, neesi egoisma kalngals.
    Saku, jo zinu.
    Esmu bijusi gan tā, kuru piekrāpa, gan pēc tam tā, kura gribēja ko sliktu izdarīt draugam un viņu piekrāpa, un pateica, lai zina, kā ir. Ne aiz atriebes, bet tāpēc, ka nenovērtē, egoists arī vēlāk, ne tikai atvieglojoties un pasakot man svešā vietā pie svešiem cilvēkiem to, ka piekrāpis un aiziet gulēt, atstājot mani ar pārdomām, bet arī pēc tam, kad piedots (bet ne aizmirsts) esot nevērīgs – ne speciāli, tāds izaudzis un vienkārši ir.
    Nu mums viss ir labi, esmu izaudzinājusi, kādu viņu gribu un zinu, ka tagad viņš ar to, ka es piedevu un tādos apstākļos, nekad vairs neko tādu neatkārtos. Tikai ilgam laikam bija jāpaiet (6 gadiem) un lielam darbam ar sevi…

  15. Tie kas kādu krāpj bez iemesla ir pilnīgi idioti,mani nekad nekrāps un es nekad nevienu nekrāpšu.Tas ir galīgi garām tad jau labāk lai šķiras nevis krāpj kādu.

Komentēt Armands Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.