Bērnam nākamgad jāiet skolā. Protams, aktuālais jautājums – kurā? Televīzijā redzēju dažādus sižetus – par to, kā vecāki stāv milzīgās rindās, guļ skolā vai pie skolām, īsti jau neatceros, bet izksatījās un izklausījās gana traģiski. Manī arī sāka mosties panika, vājprāts, kur lai skrien, ko lai dara…bet tad tā ar vēsu prātu visu apsvēru un nomierinājos. Bērns bez skolas palikt nevar! Ir taču konkrētā rajona skolas, kurās bērnu obligāti jāpieņem pēc dzīvesvietas. Un kamdēļ man par visu varu cīnīties ar nagiem un zobiem par vietu 1.ģimnāzijā vai vēl kādā mega prestižā iestādē? Vai tādēļ, ka neesam mācījušies franču licejā vai kur tur vēl, esam izauguši sliktāki? Es dzīvoju Rīgā, un šī problēma taču skar tikai rīdziniekus, un Rīga vienmēr ir bijusi pilsēta-naba, tas tiesa, tikai tā vēl nav visa Latvija. Tāpat mēs izlītību iegūstam savu dzimto pilsētu skoliņās vai lauku skolās, tāpat mēs iestājamies augstskolās un tur mācāmies. Studē taču jaunieši no visas Latvijas, ne tikai no galvaspilsētas…tāpēc nomierinājos. Labi cilvēki nāk arī no citām skolām. Es negulēšu pie skolas!
Es negulēšu pie skolas!
perfekti atceros to mirkli, kad es, lauku bērniņš, biju atbraukusi uz Rīgas centra humanitāro ģimnāziju ar domu, ka šeit nu varētu iegūt savu vidējo izglītību. pasēdēju vienā nodarbībā, paklausījos, kas notiek – pašausminājos par nenormālo snobismu, kas tur valdīja… otra skola bija Angļu ģimnāzija, kurā sajutos tāpat. beigu beigās pabeidzu videni ļoti jaukā Imantas ģimnāzijā, ar brīnišķīgiem un sirsnīgiem skolotājiem un klasesbiedriem – un liekas, tas bija labākais, kas ar mani noticis.
līdz ar ko secinājums – ja negribi sačakarēt savam bērnam prātu ar personiskām ambīcijām, nav nepieciešams grūst viņu iekš 1.ģimnāzijas vai vēl sazinkādām elitārajām skolām – jo pamatizglītību bērns iegūs anyway, un savu nākotni anyway izvēlēsies pats…