es esmu traka. un šis ir mans blogs.

mans vārds ir apse apsīte, man pieder viss, tas pats, kas tev. ilgas pēc kaut kā, sajūta, ka nav jāraud, bet ir jāraud, prieks tāpat vien, bezgalīgs mīļums pret bērniem, bezgalīgas dusmas pret bērniem, slinkums darīt to, kas man patiešām būtu jādara, izvairīšanās, apsēstība, atkal jau slinkums, sprāgstoša skaistuma sajūta, ko grūti savākt iekšā, sevī, draugi, bez kuriem nevar iztikt, draugi, kuri jāvelk, nezvanīšana savējiem, mīļajiem pietiekami bieži, neticība, ka mani var mīlēt, sajūta, ka gribas, lai visi iet dirst, sajūta, ka šorīt matos gribas iepīt melnas stikla krelles un rītdien būt mājās, visu dienu tīksmīgi nemazgāties un lasīt grāmatas, grāmatas.
un vēl man ir sajūta, ka tas viss jau ir bijis, tas viss turpina būt nepārtraukti dažādās versijās, koncepcijās.
tāpēc es rakstu grāmatas.
un man iznāk pirmā grāmata, jo man ir ļoti mīļa draudzene, klasesbiedrene no japāņu valodas skolas anna nu jau jurkovska, fotogrāfe. un es redzu viņas bildes un man ir jāraksta tas, ko tur redzu. un man ir radusies jauna mīlestība – māksliniece marika štrāle, kas vienkārši tāpat, vienā mirklī uzzīmēju visu, ko es domāju par pasauli. un radīja grāmatai dizainu. un man iznāks grāmata, ja jūs man palīdzēsiet.
un.
es gribu, lai izlasāt šo.

Lomās:
Paradīzes dārzsdārzs

Vīrs ar Nike pimpīšcepuri
dārznieks, viņš arī reizēm dievs

Jans, Garuuda, Piķmelnais vīrietis, Zīge, rakstnieks, perdelis, Džens Dže, Hitlers, Kofi Anans, slepkava, Marks Antonijs, Prinss, tu, naftas vada uzraugs, bezdarbnieks, diktors, es, Hugo Čavess, viens  no veļas mazgātājiem, visi pasaules vīrieši, kuri bijuši, ir un vēl tikai būs –
Ādams, viņš arī pirmais

Astrīda, sekretāre, Elīna, resna, blonda, tu, Margarita, kreoliete, Lī, juriste, mauka, diabētiķe, Harja, Vaira, Merlina, Ilze, Izaura, pavāre, Rita, mazā meitene, es, Lūkasa kundze, Bari – Ieva, viņa arī pirmā

Darbības vietadarbība norisēja laikā uz priekšu un atpakaļ, visos pasaules kaktos, visās guļamistabās, dvēselēs un ķermeņa lejasdaļās, visur, kur vien ir kaut viens sasodīts mēs

Leģenda par ņuņņām
Melna melna zeme, melni melni ļaudis. Sulīgi, mikli melni, slīdoši zemes graudi, galīgi ne paradīze, bet sākums. Tāda ir tā vieta, Melnzeme, kur sākās mans un tavs stāsts. Sen jau aizmirsies, ka arī tur viss smirdēja pēc iekšām un asinīm, ka tur viss bija tāpat un tikpat īsti kā šodien. Neviens vairs neatminas, ka toreiz paradīze bija pa īstam. Īsta – te bija nātres, un zaros kunkstēja putni, mēs bijām kaili, un mums mazliet sala no rasas, no lietus, mēs kasījāmies no kukaiņu dzēlieniem un koku mizas raupjuma, no akmeņu cietuma pagalvī. Tāpat kā šodien mēs slēpāmies aiz krūma, lai pakakātu, tik daudz kauna un goda jau mums bija. Aizver acis un atminies, bet šoreiz patiešām – mūsu paradīzes bilde smird, tur ir daudz kā skaista, neprātīgi skaista, bet tur smird – pēc putekļiem, upes dūņām, attiecībām, sūnās satecējuša urīna, tārpainiem āboliem un lapu ugunskura dūmiem. Pēc īstenības. Un mūsu dievs nebija nekas cits kā nevarīgs nekas, un mēs paši – vēl nejutuši zīdaiņi. Tā nav pazaudētā zelta zeme, tā ir īsta, ievelkoša, pazudinoša melnzeme. Nu, ko tu čīksti, ko tu lūri atpakaļ uz savu zaudēto paradīzi, ko tu meklē savu nevarīgo dievu – tas viss jau sen ir mūsos. Paradīze ir te, mūsu izdzīvotajos grūdienos, skūpstos un ilgās cauri gadsimtiem. Kopš tās paradīzes mēs vienmēr esam meklējuši, atraduši un neatraduši viens otru – sabradājot savā ceļā simtiem nederīgo, simtiem neīsto. Cauri gadsimtiem, cauri mūžībai – tu un es, vīrietis un sieviete. Nu, ko tu čīksti, tas nebeigsies nekad, varbūt tikai melnzeme mums iegaršosies aizvien vairāk un vairāk. Ko tu ņuņņā par savu zaudēto Indiju, tā ir tepat līdzās – parasta, neglīta, smaržīga, īsta. Nu, ko tu čīksti, nāc, atkal mīlēsimies.

Leģenda par nezināšanu
Es neko nezinu par Indiju. Es neko nezinu par Indiju. Bet es zinu, kā pieskarties tavām rētām, grumbām, krociņām, ādas līčločiem. Es zinu, kā ir, kad mēs abi guļam mēness strēlē, apdullinošā sienāžu sisinājumā, ar kājām pret pilnmēness netīri dzelteno pogu. Kustinādami kāju pirkstus nakts zālē. Pār tevi noliekties ir tik klusi, tevi aptaustīt ir tik nomierinoši – slīdēt ap tevi, tevī, ielīst un nelīst ārā. Tā āda ir nosalusi, padarot negludumus stingrus. Kad tu mani skūpsti, es domāju, kā būtu… Ja tu nomirtu manā mutē, vai es mirtu līdzi – tā doma ir uzmācīga, grauž prātu, tomēr arī saldina, pieradina, nomierina. Tu esi sirms, un es esmu raupja kā smilšpapīrs. Mēs esam tie vecie, kuriem ir laiks. Stāvēt bezgalīgās rindās, izlikties, ka mums patīk auklēt mazbērnus, apmeklēt koncertus, kurā notis vienmēr plakšķ novalkāti kā humpalu aizkari vējā. Tie vecie, kuri neko nezina par Indiju, bet kuriem mājās stāv Buda ar spīdīgu vēderiņu. Tie vecie, kuri ēd vistu ar kariju un domā, ka grauž gabaliņu sari, piekož pārīti svēto govju un aplaiza angļu kolonistu rezidenču drupas. Vecie, vecie, vecie. Astrīda un Jans. Kuri vairs prot tikai mīlēties un kaukt pret mēnesi.

Leģenda par izrakstīto mēli 

Viņa paņēma zīmuļa vienu galu. Viņš otru. Viņas lūpu polsterīši bija maigi rozā, viņa mute apņēmības pilna. Un viņi rāpoja. Ar lūpām viens otram pretī, apakšlūpu pastumjot atpakaļ, virslūpu balstot zīmuļa nākamajā milimetrā. Un pievelkoties. Tā tārpveidīgi, garmoškā, ar vieglām, mitrām lūpām uz priekšu, viens pie otra. Viņam mazliet traucēja dzēšgumija, viņai – noasinātā zīmuļa galviņas garša. Pelēka, aiz sevis uz mēles atstājot rakstus, tonējumus un punktus. Pirmais apstājās viņš. Kad dzēšgumijas metāls atdūrās gāmurā un baltā siekalu dzēšgumija aizlūza, paliekot šūpodamās barības vadā. Viņa vēl nedaudz parāpoja, iesūca zīmuli sevī dziļāk, dziļāk, līdz rakstāmgals sāka kairināt ļerpatu kakla galā, līdz augšup vēlās burbulis un ķermenis uzmeta riteni. Bija palicis tikai viens lūpas pievilciens, pāris milimetru, līdz sarkanais koks būtu pazudis, izrakstot viņas mēli un izdzēšot viņa vārdus. Tā viņi stāvēja, ar sarkanu laipu pa vidu.  Viņš bija rakstnieks un viņa – sekretāre.  Un viņiem bija kaut kas kopīgs.

Gaidi!
www.melnzeme.com

5 komentāri
  1. lasu un kaut kur aizpeldu. katram savas izjūtas, pārdomas un redzējums. tas ir tik …..tik dziļi, patiesi un intīmi, ka gribās ātrāk satvert to grāmatu, ielīst klusā stūrīti un būt ar sevsi – tikai sevi šajā stāstā. paldies, par to, ka uzdrīkstējies!

  2. un katru pavasari es paceļu savu zaļo galvu lai dotos pret vienīgo… sauli.. katru vakaru es aizmiegu un ceru to atkal redzēt.. manu vienīgo īsto un patieso..mirkli..
    patiesība piedzimst tur kur sēj.. tā iedvesmo tik spēcīgi lai pietiktu spēka izlīst ārā un ieraudzīt visu jaunā skaistākā virzzemes tv kavalitātē.. tas iedvesmo…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.