Es esmu kolosāla mamma!

Piedodiet, ka nerakstu par savu mammu. Likās, te katra jau tik daudz pateikusi, bet mans un mammas stāsts ir ļoti parasts, tāpēc es rakstīšu par sevi, jo arī es esmu mamma un par mani vēl to stāstu neviens nevar uzrakstīt, jo rakstīt vēl nemaz nemāk.

Man liekas, ka par labu māti neviens nepiedzimst, par to vienkārši mācās. Es daudz esmu dzirdējusi viedokļus, ka vecmāmiņas tos mazos sīkaļas tik ļoti mīl tāpēc, ka "nolažojušas" uz saviem bērniem un tagad zina, kā vajag. Bet es negribu "lažot". Mans pluss ir tas, ka ļoti skaidri atceros savu bērnību un zinu, kas man nepatika un kas sagādāja vislielākos pārdzīvojumus un nepatīkamākās sajūtas. Un tāpēc rīkojos jau tagad – esmu foršā mamma.

Es ļauju krāsoties. Jā, pat tušu lietot. Protams, pirms došanās tautās jāiziet arī viss ķēpīgais meikapa noņemšanas process, jo cilvēkam knapi seši gadi, bet toties man nav nevienas nospertas acu ēnas vai nolauztas lūpu krāsas, viss notiek acu priekšā un bez stresa.
Par aizliegtajām filmām arī esam runājušas. Neviens pie bučošanās ainām histērijā nelec kājās un netaisa nesaprotamas dejas pie televizora. Tas ir izrunāts – cilvēki bučojas – nu un? Pieaugušie tā mēdz darīt. Un sekss arī attiecas uz pieaugušajiem. Katram savs laiks. Multene, kā rodas bērni, kas šeit espati.lv jau bija ieteikta, arī noskatīta.
Akohols? Jā, tas ir pieaugušajiem, bet, lai neliktu bērnam justies kā sīkajam un pilnīgi apdalītam, līdzīgas krāsas dzēriens ar citroniņu tiek ieliets konjaka vai viskija glāzītē, un alkoholu pagaršot vairs nav nekāda vilinājuma, es taču dzeru tādu pašu!
Arī zābakus iegādajamies līdzīgus, un arī  mētelīšus. Apģērbu nopirkt bez meitas nemaz nemēģinu, ļoti svarīgi cilvēkam pašam ļaut izvēlēties un likt justies svarīgam un respektētam.
[BANNER]
Pie našķiem bērns tiek bieži (jo mana mamma končas man nepirka vispār), bet izvēles opcija – vienu konču vai otru, nevis visas uzreiz, ir pazīstama. Cik patīkami man kā mammai iepirkties ar saprotošu cilvēku – ja pa ceļam iekārojas biezpiena sieriņš, šokolādes pudiņš automātiski tiek atlikts vietā.
Vissvarīgākā lieta, ko cenšos kultivēt ieaudzināt un veicināt – lai ar mani runā. Nemitīgā noslēgšanās un mammas netraucēšana man ir labi pazīstama no savām bērnu dienām, tāpēc tagad veicinu "sūdzēšanos" mammai – gan jau pati izvērtēšu, par ko satraukties un par ko nē. Galvenais, lai nav mazā pretīgā iekšējā sāpīte, kuru vēlāk pēc gadiem sauks par "bērnības traumu".
Galu galā, ja esam izvēlējušās būt par mammām, tad jābūt tādām, kas "iztaisīs" savu mazo brēkluīti par kārtīgu cilvēku, nevis pinkšķi, atstumto, pārāk apčubinātu vai  pārāk lielu egoistu. Ja mums ir bērni, tas nenozīmē, ka tāpēc psihodēliski jānododas mātes pienākumiem, aizmirstot sevi, jo arī bērns taču mācās, kādai jābūt mammai.

12 komentāri
  1. vovo, normāli sīkajam vajag smadzenes iestādīt nevis sist pa knaģiem, ka neko nedrīkst, tad izaug tāds žmoga un rausējs, jo neko nav dzīvē dabūjis un redzējis.

  2. Jā, to es saprotu -veselīga attieksme pret sevi un bērnu, viņš iemācās gan mātes lomu, gan vienkārši dzīvot /nevis ciest un likt ciest citiem/

  3. Forša mamma 🙂
    Es esmu mamma septiņgadīgai jaunkundzei, bet man tik vienkārši neiet viss 🙂

  4. Ir jau labi, ja cilvēkam ir pašapziņa, bet šajā gadījumā mammai drīzāk vajadzēja rakstīt, ka viņai ir forša meita. Ir jau labi, ja ir viens viegli audzināms bērns. Savu pirmo dēlu audzinot, arī tā domāju – mēs visu izrunājam un es atļauju un paskaidroju un ideāla sapratne utt. Kad piedzima otrs puika, es sapratu, ka audzināšanas process var būt atkarīgs no audzināmā jaunā cilvēka rakstura. Lūk, šis cilvēks nav gatavs klausīt un izvēlēties, un ne jau tāpēc, ka nesaprot – viņš vienkārši grib, lai viņu pieņem un mīl arī tādu – nejauku un neklausīgu. Un viss.
    Citādi, nu jā, nevajag veidot barjeru ar bērnu, kaut gan par to viskija glāzīti man neliekas pareizi. ir tomēr bērnu pasaule un pieaugušo pasaule, un kāpēc bērnam radīt iespaidu, ka atšķirības nemaz nav. Lai taču viņam paliek tie sapņi, ko es darīšu tad, kad būšu liels:) Mana paziņa piemēram atzina, ka viņas māte pārāk izturējusies kā draudzene, bet viņai esot gribējies, lai māte tomēr ir drusku distancēta, tāda, uz kuru skatīties uz augšu.
    Tā jau ir – mēs atceramies no bērnības, kas mums nepatika un gribam to labot, bet bērnie, izrādās, ir atkal citas prioritātes un liekas, ka vajadzēja izturēties citādi:) Pats galvenais ir mīlēt – to bērni jūt.

  5. Cien. raksta autore, to cik laba mamma būsi bijusi jau varēs redzēt tikai pēc tam, kad bērns būs izaudzis liels un varbūt dāvājis jau kādu mazbērnu, ja arī to audzināsi (auklēsi) tāpat, tad varēsi uzsist sev uz pleca un pateikt, ka esi bijusi laba mammma!
    Visvairāk lika aizdomāties tēma par alkoholu.
    Mazajam jau no pašas mazotnes tiek “ielikts”, ka ir stilīgi dzert kaut ko no konjaka vai viskija glāzes… Un kurš būs tas mirklis, kad līdzīgas krāsas dzēriens tiks nomainīts pret līdzīga stipruma dzērienu? Varbūt mammai pašai vajadzētu atturēties un nerādīt bērnam priekšzīmi? Tad arī sīkajam nebūs jājūtas apdalītam.

  6. Esmu vecāmāte 20 gadīgam jaunēklm kuru audzinu no 2 g .vecuma ,tāpēc ,ka nepareizi audzināju meitu Mīļās mammas ,liela visatļautība pie laba nenoved ,bērnam tomēr ir jāapzinās ko var darīt un ko gaidīt no vecākiem .Piekrītu komentāriem par limonādes dzeršanu no konjaka glāzītēm . Ja noliedzat visu savu vecāku audzināšanu ,kas ieguldīta jūsos ,var iznākt kā mūsu valstī kaut vai ar izglītību -noliedzam visu iepriekšējo ,bet pēc tam pie tā atkal atgriežamies

  7. Nu jā, to jau varēja paredzēt, kā kāds noteikti sacepsies. man bērnībā mamma devusi pat šampanieti garšot. galu galā pat bērnu šampanieties ar tādā pašā šampanieša puedlē, kā pieaugušajiem. Man tāpēc problēmu ar alkoholu nav bijis, tāpat arī par pirmo reizi, kad piedzēros un man bija slikti, mamma man ausis nenorāva, bet tikai teica, ka tagad zinot, kā nav jau nekad diži foršs tas alkohols. Parasti kaut kā sanāk, ka tiem it kā nepareizajiem un brīvajiem vecākiem ( es te nerunāju par narkomāniem un alkoholiķiem) izaug sakarīgākie bērni, jo viņi paši skatās un izvērtē, kā kas pasaulē notiek un kas viņiem vajadzīgs, bet visādi mācītāju dēli un priesteru meitas norāvušies no ķēdes, nevar sev uz pasaules vitu atrast. Man mamma nekad nav pīpējusi, piemēra, bet es tāpat savu pirmo cigareti pamēģināju un pa stūrīšiem uzpīpēju, lai gan mamma priekšzīmīgā, jo NEDRĪKST bija vilinošāks, nekā drīkst, bet tu redzēsi, ka tev to nevajag. Es, satrp citu vēl joprojām vairāk mīlu to vecmāmiņu, kas man varbūt pārāk daudz atļāva, nekā to, kas visu laiku bakstīja, ka tā nav smuki, tā nevar un tas vispār ir arprāts. Nejau tas parāda, cik laba vai slikta mamma tu esi. Paskaties uz savu bērnu sabiedrībā, kā viņš tur uzvedas, kā prot komunicēt ar pārējiem, vai neņem citiem mantas nost un vai nedod pa ķobi savam rotaļu biedram. Tad redzēsi, cik laba mamma esi. Bet var jau sūkt ninni no piena pakas, bet būt mazs riebeklis, kuram mammiņa prievīti izgludinājusi.

  8. …un paies gadi un vienalga pieķersi sevi pie domas ka daudz kur esi nolažojusi – jo visu laiku domā – lai nebūtu kā mana mamma – tā ie lielākā kļūda, noraidīt savu mammu – tas ir pirmais solis uz viņas kļūdām….. un ap 40 sapratīsi, ka esi labāka mamma, bet tomēr kļūdas tev būs ko nožēlot… bet lai veicas…. 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.