Erasmus saldme

Ir beidzies trešais no četriem semestriem manām maģistrantūras studijām Somijā. Kopā te pavadīti vairāk nekā 1,5 skaisti gadi. Nenožēloju gandrīz nevienu dienu. (Izņemot vienu pavasara dienu, kad nolēmu neko nepasākt ar kādu itāļu puisi. Nopietni nenopietns sasodīts!)

Protams, reizēm mani šausta, ka pametu ārkārtīgi aizraujošu darbu, (daļēji arī attiecības), lai būtu te, taču tagad šķiet, ka nevarēja būt citādāk. Un tam visam ir vaininieks – Erasmus.

Sasodītais Erasmus, kas noliek tevi blakus simtiem tādu kā tu, tādu, kas ieradušies svešā zemē, zinot vai nezinot, ko sagaidīt. Un es nezināju ne nieka!

Mans Erasmus sākās pirms trīs gadiem, kad draugs un kursa biedrs nolēma atteikties no savas stipendijas interesanta darba dēļ un es biju rindā nākamā. Man likās, ka braucu “mācīties ārzemēs” :), bet atbraucu un nokļuvu studenta paradīzē  – apkārt pilns ar apķērīgiem jauniešiem, kas dabūjuši stipendijas par sekmīgām studijām, starptautiski orientēti, apjukuši un izslāpuši pēc dažādām brīvībām. Universitāte ārkārtīgi moderna, varu mācīties jebkuru priekšmetu, ja vien saprotu tā pasniegšanas valodu, varu rakstīt, lasīt un domāt par tieši tām idejām un notikumiem, kas man aizraujoši. Varu dzīvot kompītnēs un beidzot salīdzināt savus priekštatus par tām ar saviem vecākiem, un par laimi nesūdzēties par izgulētām gultām, prusakiem un 4 cilvēkiem dažos kvadrātmetros. Varu aizrauties un iemīlēties starptautiskā garā. Varu sadraudzēties un sķirties ar lielām asarām, un varu iedomāties, ka veidoju draugus/paziņas visā pasaulē, par kuru nacionālajām īpatnībām jau kārtīgi esam izsmējušies.

Erasmus beidzās, taču kad sāku savas maģistrantūras studijas te, es ļāvu tam turpināties. Erasmusiešiem gan šķiet teju nepieņemami, kad es tiem pasaku, ka esmu te jau gadu un vairāk. Viņi tad skatās uz mani kā mēbeli, tāpēc labāk bieži nepasaku visu, lai tikai varētu lidot noskaņojumam līdzi. Lai ballītē, skanot Draugu tituldziesmai, vai Titānika mīlestības dziesmām, varētu apķert pulciņu draugu un gaudot līdzi. Un jau sākt ilgoties.

Taču vakarnakt nosmējos. Varbūt mans Erasmus laiks ir beidzies. Mana Erasmus draudzene ballītē bildējās ar ikvienu. Viņa katru apķēra ar tādu pašu mīlestību kā mani, katram tā smaidīja un pēc katra solīja ilgoties. Kad skanēja kārtējā draudzības apliecinājuma dziesma un apkārt visi skāvās un vērās dziļi asarainajās acīs, es savu  maģistrantūras biedru pulciņā ielenkta, jutos vēsāka.

Nesen kursa biedrs sacīja, ka mums būtu jāiet un šādās atvadu ballītēs jāsmejas viņiem sejās ar vēstījumu, ka viņiem nabadziņiem redz ir prom jābrauc, bet mēs turpinām baudīt. To mēs tā, lai mazliet mierinātu sevi, jo mums te tomēr ir arī visādi pienākumi, atšķirībā no viņiem. Taču vēl pusgads un tad jaunajiem erasmusiešiem, kas atbrauks janvārī, vairs nevarēšu sejā smieties, jo tās būs arī manas pēdējās dienas.

Nesen satiku kādu 40 gadīgu maģistrantūras studenti, kas nupat bijusi Erasmusā Norvēģijā. Viņa ar to saindējās. Nez kas tagad notiks ar viņu. Nez kas notiks ar mani.

P.S

Eiropas Parlamenta vēlēšanas gaidot, jāpiebilst, ka valda uzskats, ka Erasmus paaudze būs vairāk ieinteresētāka un atvērtāka Eiropas Savienības valstu kopējai institucionālajai nākotnei, jo nācijas būs satuvinātas jau agrā jaunībā.

P.S. Lasi vairāk www.kleita.net