ELLE un ĀZIJA. INDIJA

Vārds Indija man vienmēr izraisījis asociācijas ar kaut ko eksotisku, smaržojošu pēc karija un kanēļa. čūsku d?d?t?ji ?alm?s, zilo?i, senā hindu valoda, V?das – kaut kas mistisks un p?rpasaul?gs, sens un nozīmīgs. Nemelošu, ja teikšu, ka Indija jau kopš daudziem gadiem ir bijusi mana sapņu zeme – izsapņotā, bet savām acīm neieraudz?t? paradīze.
Latvijā biju kā traka uz indiešu kosmētiku, indiešu ēdieniem, indiešu garšvielām, indiešu dieviem, indiešu literatūru, indiešu filmām, utt, utjp. Mani interesēja viss, kas saistīts ar un ap Indiju – šo brīnumaino un īpašo zemi. Es sl?gu Salmana Rušdi grāmatu un kino izrais?taj?s fant?zij?s par to un sapņoju, ka reiz pienāks mirklis, kad nok??šu šajā pasaules malā – manā dievin?taj? Indijā, kur aizlaiku dievi vēl dzīvi, naktīs līst lietus, padarot pasauli tīrāku un cilvēki dzīvo skaisti un š??sti – atraduši dzīves patiesības vēl pirms piedzimšanas. Mani padarīja traku mūzika, kurā sajutu ko indisku un kā hipnotiz?ta ļāvos Rolanda stāstiem par Neticamo Indiju, tās Svētajiem un tropu aromātiem (Rolands bija pabijis Indijā jau agrāk, pirms 12 gadiem, būdams jauns un nepieredzējis, ide?listisks puika, tikko pāri 20. Tolaik devās, kā pats stāsta, uz Indiju, Dieva meklējumos, kas Indijā ir visai izplatīta parādība).
Mani satrauca un dedzināja šie stāsti. Filmu “Slummdog Millionaire” ( jeb “Graustu Miljon?rs” ) es zināju, gandrīz vai no galvas, turklāt cik vien bieži maciņš atļāva, devos uz Barona ielas Krišna?tu virtuvi, baudīt pasakainos indiešu ēdienus un biju pilnīgi pārliecināta, ka indiešiem ir apbrīnojami gardi ēdieni un garšas ziņā, pat līdzīgi mūsu – latviešu ierastajai virtuvei!
New Deli, Bombeja, ??pati un dēls, Kalkuta, Goa, Mahatma Gandijs, Bolivuda – visi šie nosaukumi man šķita kā kādi maģiski vārdi, kurus izrun?jot j?pieklusina balss un pārņem mistiska, pasakaina sajuta…
Un beidzot – mani sapņi tuvojās piepildījumam! Pāris stundas lidmašīnā un nokļūstu savā sapņu zemē!!! Sirds dauzījās kā negudra, nespēju tam noticēt!
Indija – mana mīlestība! Es jau nāku (lidoju) pie tevis!
Un pēc paris stundām, mūsu lidmašīna smagi nos?žas New Deli lidostā.
New Deli. NEW DELI! Kā gan skan šie divi vārdi, gribas tos izrunāt vēl un vēl un te nu es esmu – lidmašīnā un tūdaļ atvērsies lidmašīnas durvis un speršu savus pirmos soļus uz šīs svētītas zemes!
Ir nakts. Mūs izkāpjam ārā un nēsās iesitas tropu gaiss… mitrs, smags un kairinoši savāds, kāds tas var būt tikai Indijā. INDIJA. Dodamies uz lidostas ēku. Jūtos kā sapnī. Lidostā mūs sagaida indiešu ier?dniec?ba un jāaizpilda imigrācijas formalitātes.
– Welcome to India! ( Laipni lūgti Indijā! – tulk. no angļu val.)
Pie sienas rotājas plakāts ar eksotisku Indijas ainavu un reklāmas saukli: INCREDIBLE INDIA ( Neticamā Indija – tulk. no angļu val.).
Nokļūstot lidostas uzgaidāmajā telpā, no tur valdošās krāsainības un ?udzek?a sagriežas galva. Pilnīgi cita pasaule – indieši, sikhi, ārzemnieki, krāsaini apģērbi, sievietes spilgtos sari (indiešu sieviešu tradicionāls tērps, kas sastāv no platēm biksēm, kas sašaurinās pie potītēm, pieguloša krekliņa ar ūsām piedurknēm un kailu vidukli, un, pāri pār plecu p?rmestu garu apmetni, kurš kalpo arī kā galvassega, apmeklējot sv?tn?cas). Ir nakts, bet visur valda dzīva rosība, tirgotāji uzrunā atbrauc?jus, mēģinot atrast sev klientus, taksisti meklē darba objektus, bet citi vienkārši gulš?a uz grīdas, gaidot savu kārtu pacelties debesīs.
Izgājuši cauri pirmajam „l?menim”, nokļūstam nākamajā – uz ielas. Tur notiek vēl lielāka rosība, šķiet, ka Deli lidosta nekad neguļ. Tā kā Rolanda atmiņas par Indiju ir visai nekonkr?tas (kā nekā, pagājis diezgan ilgs laiks) un nēesam arī bruņojušies ar citkārt, tik noderīgo ceļvedi “Lonely Planet”, tad īsti nespējam saprat, ko iesākt. Ir nakts, nav ne mazākās nojausmas, uz kurieni, lai dodamies un uz kurieni vēlamies tikt. Nolemjam, ka prātīgāk būtu sagaidīt rīta gaismu un tad arī domaat, taču negribas palikt lidostā.
Noskaidrojam, ka no lidostas uz Deli centru dodas piepilsētas autobuss. Uz jautājumu, kur mums jānokļūst Rolans atbild ar vārdu – Pahargandža.
 Nosaukumu, kuru viņš pēkšņi atcerējies, kā savu toreizējo apmešanās vietu.
Braucam samērā ilgi pa tumsā tīto Deli. Pa atvērto logu vēroju piepilsētas apprises un ik pa laikam ieelpoju nepierasto Indijas gaisu. Sākam tuvoties Deli centram un saku Rolandam, ka man šķiet (pēc pagaidām redzētā), ka Deli ir tāda austrumu Londona, tikai gaiss un daba nedaudz citadi…. kā jau teicu… mūs iebraucām nakt?… kad ielas gu?…
Gandrīz jau sākām iesnausties, kad šoferis strauji piebremzē un saka, ka esam klāt, norādot ar roku uz kreiso pusi.
Izkāpjam arī un dodamies norādītajā virzienā, pagaidām nekādas atpazīstamas pazīmes neman?juši. Taču, piepeši, pie mums apstājas draudzīgs pusm?ža hindu vīrietis dīvainā braucamr?k? (kā vēlāk uzzināju – šis motoriz?tais braucamrīks ir ļoti izplatīts Indijā un saucas motorikša – diezgan ekonomisks braucaml?dzeklis, kas tiek izmantots kā taksis, parasti – jo vairāk pasažieriem izdodas tajā saspiesties – jo lētāk izmaksā) un jautā, kur mūs dodamies. Mūs sakām, ka uz Pahargandžu. Vīrietis piedāvājas mūs aizvest – aizdomīgi jautājam – cik un sarunājam ļoti leti – par 10 rupij?m (10 indiešu rupijas ir aptuveni 0,12 Ls ).
Braucamr?k? sākam ar rikšenieku sarunāties un vārds pa vārdam, mūsu sejas sāk apm?kties. Uzzinām, ka Deli tiek celts metro un Pahargandžu, kur, kā Rolands atceras, agrāk bijis ekonomiskais rajons, tagad visi hote?i esot slēgti, jo ielas izrak??tas un visur notiek b?vdarbi.
Jautājam mūsu ved?jam, kur lai atrodam lētu dzīvesvietu, jo esam diezgan spied?gos materi?lajos apstākļos. Mūsu braucējs saka, ka varot mūs aizvest uz tūristu informācijas centru, kur mums noteikti ko ieteikšot. Aizbraucam uz turieni, taču tur strādājošais vīrietis mums paskaidro, ka par tādu summu, kādu varam atļauties, mums hoteli neatrast.
Bēdīgi sakam mūsu rikšiniekam, lai tad ved mūs uz kādu staciju, kur sagaidīsim r?tausmu un gulēsim kaut kur uz zemes. Taču šoferis paskaidro, ka stacija ir bīstama un vispār Deli naktī uzturēties mums ir bīstami.
Jautājam mūsu šoferim, ko tad mums darīt un izst?stam, ka mūsu plāns ir spēlēt Deli uz ielām, jo uz šo brīdi esam palikuši gandrīz bez iztikas līdzekļiem.
Te nu mūsu taksists pajautā, cik mums palicis un tad, apdomājies saka, ka prātīgāk mums būtu doties uz kādu citu pilsētu, nevis palikt Deli, jo šeit uz ielam spēlēt neesot iespējams, turklāt, Deli esot ļoti dārga.Uz Rolanda iebildumu, ka agrāk taču tā neesot bijis, taksists nosmej un saka, ka lietas mainās un piedāvā mūs aizvest uz tūrisma aģentūru, kur varēsim uzreiz nopirkt biļeti un jau no rīta pamest Deli un doties uz kadu, mums piemērotāku vietu. Tā kā mums nav citu variantu, tad ņemam vērā taksista padomu, turklāt viss sacītais izklausās diezgan ticami. Pulksteņa rādītājs nemanami virzās uz priekšu, ir pāri 4 naktī un pilsēta slīgst savā cieš?kaj? miegā.
Jābrauc diezgan pamatīgs gabals un uztraucamies, vai tik taksists nemēģinās noplēst mums “?du pār ac?m” par garo braucienu un nebūs kārtējie, jau tik zināmie taksistu ”joci?i”, taču mūsu pavadonis saka, lai nesatraucamies, ka vairāk jāmaksā nebūs un viņš vēlas mums palīdzēt. Atviegloti uzelpojam un priecīgi apmain?mies savā starpā ar frāzēm, ka pasaulē tomēr eksistē godīgi cilvēki – kā nekā, esam taču Indijā, nevis samait?taj? Eiropā vai Kaukāzā, kur visi tik dzenas pēc naudas. Klāt arī mūsu mērķis – tūrisma aģentūra, kur tiekam iepazīstināti ar tās darbinieku – indieti, tā ap gadiem 30. Tiekam pacienāti ar tēju ( jā, jā – klasisko indiešu tēju ar pienu) un izst?stam savu situāciju. Aģentūras darbinieks nedaudz padomē un iesaka mums doties uz ārkārtīgi skaistu un romantisku vietu ezera krastā, kur varēsim dzīvot laivā, turklāt ļoti lēti… Uz to abi aizdomīgi saausamies, jo šis stāsts šķiet kaut kur jau agrāk dzirdēts. Jautajam, kā šo vietu sauc?
Kašmira. Tā arī domājām, aizdomas apstiprinās. Agrāk bieži nācies dzirdēt nostāstus par Kašmirā pazudušiem t?ristiem… Atskamies kā ar strāvu sisti! Jautājam, kādu vēl nedārgu variantu varam izvēlēties un sakām, ka domājam par Risikesu (šo vietu mums pirms tam iesaka rikšenieks – tur esot daudz hipiju, ashramos dzivošana par velti un varot spēlēt uz ielām, turklāt 70–mitajos šeit uztur?jušies un patiesību meklējuši le?end?rie B?TLI – izklausās gluži, ka vieta, kas radīta tieši mums). Aģents mums paziņo autobusu cenas. Esam šokā – ar ko tādu neesam rēķinājušies ( jo, pec nostāstiem zinājām, ka Indija ir ļoti lēta zeme). Biļete līdz Risikesai maksā 700 rupijas katram!
P?rskatam savu maciņa saturu un smagi nopūšamies. Aģents mums jautā, kāpēc esam atbraukuši uz Indiju bez naudas kabatā un mūs sākam stāstīt savu ceļojuma stāstu, ka esam no Eiropas, bet neesam bagāti, ceļojam ar autostopiem un citiem lētiem braucaml?dzek?iem jau 4 mēnešus, pelnam naudu muzicējot uz ielas un cerējām to pašu darīt arī Indijā un, iespējams atrast šeit darbu. Aģents izklausās ieinteresēts un palīdz mums nospēlēt kādu dziesmu – to arī izdarām, bet, spēlējot pamanu, ka a?enta skatiens diezgan bieži aizkavējas pie manis… mūzika esot laba, tā saka mūsu jaunie paziņas, un aģents, padomājis, piedāvā, ka varbūt varam strādāt pie vi?a… Jautājam, kādi būtu mūsu pien?kumi? Nekas sarež??ts, seko atbilde, mums jaiedraudz?jas ar ārzemju tūristiem, j?muzic? ar tiem kopā un jāved uz šo aģentūru, stāstot, ka tā ir vislabākā un lētākā! Par to pretī mūs, savukārt, saņemtu dzīvošanu par brīvu un ēdienu, varbūt kādus procentus par padarīto, bet neko daudz maksāt vi?š nevarot.
Arī ko tādu jau esam agrāk kaut kur dzirdējuši un kaut kas īsti, šķiet, nav tā kā vajag, tāpēc atrun?jamies, ka par a?enta piedāvājumu padomāsim un dodamies projām. Aģents iznāk mums līdzi un, nopētījis mani, vilcinoties saka, ka ir vēl kāds darbs, ko varot mums piedāvāt, taču, tā kā mūs esam precējušies, tad, pēc viņa domām, Rolandam šis darba piedāvājums, iespējams, nepatikšot, un pēta mani ar skatienu, no kura paliek neomulīgi. Aģents savu sak?mo atk?rto vēlreiz un arī ?dris sāk justies neomulīgi. Abi saskat?mies un ātrā tempā dodamies projām. Š?iet, ka esam aplieti ar ledainu ūdens šalti.Vēl aizvien jūtu uz savas ādas viņa lož??jošo skatienu un Rolands knapi spēj “nor?t” dusmas, taču mūsu gājienu jau atkal pārtrauc, jau zināmais rikšenieks un saka, lai s?žamies iekšā, ka aizvedīs mūs uz citu a?enturu.
Tā arī darām, jo, nospriežam, ka mūsu rikšenieks, taču ne pie kā nav vainīgs. Pēc br?ža esam pie nākamās aģentūras, kura, arī, izrādās strādā naktī. Par to nedaudz nobr?namies, taču sekojam mūsu taksistam un ejam iekšā.
Tur tas pats stāsts – jautājam par cenām un uzzinām, ka biļete uz Risikesu arī šeit maksā 700 rupijas. Smagi nopūšamies un pieņemam savu likteni – ja to saka arī šeit, tad jau tiešām būs īstā cena un lētā Indija palikusi senā pagātnē.
Drošības pēc vēl pajaut?jam, vai tas TIEŠ?M ir lētākais autobuss un paši indieši arī ar to brauc? Taksists un aģents to nopietni apstiprina. Jautājam par vilcieniem, jo esam dzirdējuši, ka tie ir ļoti lēti, uz ko seko atbilde, ka ar vilcieniem pārvietoties mūsu gadījumā nav iespējams, jo valdība izdevusi dektr?tu par aizliegumu tūristiem pārvietoties pa Indiju vilcienos – drošības apsvērumi, tā teikt.
Likums paliek likums un pret to nu neko nevaram iesākt, tāpēc skumji nop?tušies, pieņemam savu likteni un sakas?m teju pirmsp?d?j?s atlikušās naudas zīmes no sava plānā maciņa par braucienu uz Risikesu. Būs nopietni jādomā, kā turpmāk izdzīvot dargaj? Indijā.
Mūsu reiss paredzēts 7 no rīta. Atlikušas 2 stundas un gaisma jau sāk svīst. Atvadamies no mūsu izpalīdzīgā taksista, kurš tik tiešām paņem no mums tikai 10 rupijas (var jau būt godigs cilvēks, nospriežam, taisni dvēsele aptekas!).
Rolands, aizkustināts, sirsnīgi krata mūsu labdara roku un saka:
-You’re a very good person! (Jūs esat ļoti labs cilvēks – tulk. no anglju val.)
Uz ko mūsu draugs smaidīgi atsaka:
-Yes, I am, but sometimes money is more important. (Jā, es esmu, bet dažreiz nauda ir svarīgāka – tulk. no a. v.).
Mūs abi sasmaid?mies un nospriežam, ka, ir nu gan jauks un pie tam vel kautrīgs cilvēks!
Parādās pirmās austrumu saules pazīmes, aust jauna diena, mūsu pirmā diena Indijā un pilsēta sāk mosties gluži kā kādā šausmu filmā par zombijiem. Ielu malās sāk k??oties un krekš??t, tur dzīvojošie cilvēki, kurus naktī neesam pamanījuši. Tur, kur, kā šķiet ir sakrautas lupatas un atkritumi, izrādās dzīvo cilvēk. Katru rītu šie ļaudis, kuri ielu sauc par savām mājām, mostas, atstāj uz ielas savu pirmo rīta urīnu, izspļauj pa nakti mutē sakrājušos putekļus, ģērbjas, sāk sarunāties, dažviet kāds tīra zobus, nez no kurienes sāk parādīties ielu pārdevēji, stumjot sagrab?jušus koka galde?us, mostas riksinieki (daudzi no tiem, izrādās, dzīvo savās rikš?s), līdz ar cilvēkiem mostas arī ielu suņi – nervozi, noplukuši, sakrop?oti un, m?ždien izsalkuši, tie ceļas jaunai klaido?a dienai. Ielu suņi un ielu cilvēki. Savās darba vietās izpeld ubagi un kropļi, netīri klaido?i bērni. Un jauna diena New Deli var sākties.
Līdz ar pilsētas atmošanos, mostas arī satiksme – tāda, kādu agrāk vēl neesmu pieredzējusi.
Veloriksas (velosip?dveid?gi parvietošanās līdzekļi, kuriem aizmugurē piestiprināta tāda kā improviz?ta noplukusi kariete uz diviem paka??jiem riteņiem, kuros rikšenieks par naudu p?rvad? savus pasažierus – diezgan než?l?gs un smags darbs – pati pam??in?ju…, bet par to nākamajā lielajā stāstā, kad rakstīšu par Nepālu), motorikšas, velosipēdi un automob??i, autobusi un kravas mašīnas, un, protams, austrumos neiztr?kstosie un izplūdes gāzes izverdošie motocikli un rolleri – turklāt, visi kā viens dr?žas haotisk? burzmā, pēc sev vien zināmiem satiksmes noteikumiem un nepārtraukti pīpina ar visdaž?d?ko skaļumu un toņu taur?m. Drīz vien iela pārvēršas par haotisku un ausis apdullinošu trako namu. Mūsu vēderi sāk kurkstēt un nolemjam atrast ko ēdamu pirms garā brauciena uz Risikesu. Arī dabiskās vajadzības prasīs nokārtot, taču nekur nevaram atrast tualeti. Uz mūsu jautājumu – indieši vienmēr norāda uz ielas malu, nedaudz izbr?nijušies, jo viņuprāt, tualete ir visapkārt, izvēlies tik brīvu vietiņu un dari… sievietēm gan drusciņ sarež??t?k… Dodamies uz priekšu, laipodami starp dubļiem, cilvēkiem un netīrumiem, pa laikam uzman?damies, lai neiekāptu kādā suņa vai cilvēka atstātā pēcpuses mantojumā.
Galu galā mums izdodas atrast tualeti, kur no manis tiek papras?tas 10 rupijas (kaut gan pamanām, ka indieši maksā kādas mon?ti?as, kas vairāk izskatās pēc 2 rupij?m). Mums izdodas atrast arī ēdienu un varam doties atpakaļ, gaidīt autobusu. D?makain? saule sāk karsēt un iela pild?s ar smakām. Pēkšņi pārņem neizsakāms nogurums.
Mūsu laiks ir pienācis un ceļojumu aģents mūs iesēdina velorikš? un paskaidro, ka tiksim nogādāti autobusā. Š? ir pirmā reize, kad pārvietojos ar rikšu un man tas vienmēr šķitis ārkārtīgi necilv?c?gs un než?l?gs pārvietošanās veids. Redzu, kā smagi m?dams pedāļus, mokās mūsu ved?js. Saules svelmē viņa krekls drīz vien ir sviedros izmircis. Jūtos kā baltā vergture un mani pārņem kauns un nož?la par šo situāciju (vēlāk, kad sapratu, kāda ir patiesā Indija, šādas ?ecer?gas cilvēkmīlestības domas manu prātu vairs nenomoc?ja… ), taču uz autobusu mums jānokļūst laikā un tūrisma aģentūra maksā rikšeniekam par pienākuma izpildi. Līdz autobusam jābrauc pamatīgs gabals, rikša zvalst?s trakaj? satiksmē un visu laiku liekas, ka teju, teju iek?usim satiksmes negadījumā, taču, pēc kāda laika novēroju, ka, nevienu avāriju neredz un transporta līdzekļi kādā dīvainā, man neuztveram? veidā, pārvietojas bez īpaša satraukuma. Laikam arī haosā ir kāda sist?ma…
Pēc pusstundas nokļūstam autobusā. Izvēlamies vietas beigās, pie atvērta loga. Noskretušaj? autobusā pilns ar indiešiem un daži mongolo?du tūristi. Autobuss sāk braukt, iek?rtojamies ērtāk un intereses pēc, pajaut?jam blakuss?došajam indietim, cik viņš samaksājis par biļeti.
Izrādās, ka esam samaksājuši 3 reizes vairāk par biļetes patieso cenu un esam pamatīgi apkrāpti!
Turpinājums sekos.

Saistītie raksti

7 komentāri
  1. Taa ir, Delhi ir pilniiga elle. Aizbeegu neatskatoties. Bet taa jau visaas lielajaas Indijas pilseetaas, ka tik apchakareet un naudu nokaast. Likums pret tuuristiem vilcienos, phe, nelieshi batonspraudeeji..
    Toties jo dziljaak laukos, ciematos un kalnos, jo tuvaak var piezagties iistajai Indijai. Kur cilveeki par pilniigu sveshinieku gaadaa sirsniigaak kaa rietumos par gjimenes locekljiem. Kur par latu var nakshnjot burviigaa viesu namaa abeljdaarza viduu un par veel vienu latu paeest karaliskas vakarinjas.

  2. Beidzot esmu sagaidījusi kārtējo stāstu! Par to prieks! Un gaidīšu nākamo, un nākamo! Jau tagad degu nepacitībā! 😉

  3. Paldies par stāstījumu,gaidīju ar lielu nepacietību. Ceru ka tālākie Jūsu piedzīvojumi būs bijuši patīkamāki. Sveiciens Jums abiem no rudenīgi krāsainās Latvijas.

  4. Paldies par lielisko pastastu! Lasiju ar milzigu aizgrabtibu! Gaidam nakamo stastinu! Veiksmi Jums!

  5. Ar lielu interesi izlasīju.Ko tik Jūs neesat piedzīvojuši…
    Patīk Tavs rakstīšanas stils.Ļoti gaidu nākamo stāstu!
    Apbrīnoju Jūsu izturību.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.