ELLE un ĀZIJA. INDIJA II

S?kumu st?st?jumam par Rolanda un Ilonas gaitām Indijā lasiet rakstā – ELLE un ?ZIJA. INDIJA

Tikai tagad saprotam, ko mūsu jaukais taksists domāja ar savu atvadu frāzi, un, patiesībā, arī nevaram viņam neko pārmest, katrā ziņā melus noteikti ne! Varam tikai dusmoties paši uz sevi, ka esam tik lētticīgi iekrituši sl?p?tos nagos.
Indiešu puisis, uzzinājis, ka esam apkrāpti, izskatās diezgan sašutis. Izrādās, viņš, kopā ar diviem draugiem, arī dodas uz Rišikešu un stāsta mums, lai neuzticamies nevienam Indijā, ka tūristu krāpšana šeit ir ierasta lieta un sāk mums skaidrot, kādas ir patiesās cenas. Izrādās, ka Indija tomēr nebūt nav kļuvusi než?l?gi dārga, kā mums skaidroja aģenti un taksists, bet gan krāpniecība Indijā ir ļoti augstā līmenī.
No visa piedzīvotā jūtamies apjukuši un nelaimīgi, garām jo?o mašīnas un autobusi, katrs cenzdamies “taurēt”, cik skaļi vien iespējams. No trakās satiksmes un negulētās nakts džinkst ausis un galva dun. Brauciens ievelkas un Rišikeš? nokļūstam tikai novakarē, turklāt izrādās, ka mums vēl krietns gabals jānobrauc ar motorikšu, ko dalām ar trim jaunajiem indiešu puišiem, ar kuriem iedraudz?j?mies autobusā.
 Puisi jautri saka, lai turamies kopā ar viņiem, citādi atkal tiksim apkrāpti. Tā ari darām un drīz vien nokļūstam pie upes (kā vēlāk uzzinājām – Gangas), kur arī atrodas puišu meklētā apmešanās vieta – ashrams (reli?iskas prakses piekopšanas vieta, kurā par zināmu samaksu, taču izņēmuma gadījumā arī par velti, atļauts uzturēties). Sekojam  mūsu jaunajiem paziņām un ar viņu palīdzību mums izdodas dabūt istabu par īsto cenu – 350 rūpijām. Puiši mums paskaidro, ka ja mūs ietu vieni, maksātu par istabiņu vismaz 1000. Tāda šeit sistēma. Ja nezini cenas un neproti kaul?ties- apkr?ps kā mazu za??nu!
Par laimi, istaba izrādās ļoti komfortabla, šeit pat ir tualete un duša, turklāt dušā ir tāds brīnums kā KARSTAIS ūdens!!!
Aizv?ruši durvis, bezspēkā sabr?kam savā gultā. Š? diena ir bijusi ārkārtīgi gara. Galvā vēl aizvien zum mašīnu troksnis un p?pin?šana. Indija. Te nu es esmu. Guļu un domāju, ko, pie velna, es te daru. Aprunājos ar Rolandu un viņš saka, ka jūtoties tā pat un atcerējies, ka tieši tā juties arī pirmajā Indijas ceļojumā. Pie Indijas esot jāpierod. S?žu pie loga, skatos uz Gangu un skaļi saku pati sev, ka šoreiz mums būtu vajadzīgs pamatīgs brīnums, lai izdzīvotu Indij?…

Pēc br?ža saņemamies un izejam ārā meklēt internetu, jo zonas p?rkl?juma telefoniem šeit nav. J?inform? mūsu mīļie, ka esam dzīvi, veseli un viss kārtībā. Kad tas izdarīts – mēģinām atrast ko ēdamu, jo kopš Deli nēesam neko ēduši, kad pēkšņi, satiekam vienu no trijiem indiešu puišiem, kurš priecīgi jautā, vai negribam pievienoties viņiem un pavakariņot kopā viņu numuri??, ka viņi būtu ļoti priecīgi par mūsu komp?niju… un šeit nu sākās pavisam cits Indijas stāsts.
Atlikušo vakaru pavadām mūsu jauniegūto draugu istabiņā, baudot indiešu ēdienus (kuri mums pirmajā vakarā šķiet pasakaini) un klausoties stāstus par dīvaino Indiju, turklāt, nākamajā dienā tiekam uzaicināti uz neaizmirstamu piedzīvojumu – raftingu pa Gangas upi.
Tā kā agrāk to nekad nebiju darījusi un, atzīšos, neprotu īsti labi peldēt un baidos no ūdens, tad, jāsaka godīgi – ja iepriekš būtu zinājusi, ko nozīme raftings pa kalnu upi ( Rišikešas pusē Ganga ir diezgan strauja un kr??aina, pretēji tās lejtecei Varanasi pusē, tāpēc ļoti populāra ūdens sporta cienītāju vidū), tad noteikti nebūtu kāpusi gumijas laivā, taču, par laimi to uzzināju tikai vēlāk. Kā saka, vislabāk mācīties peldēt un cīnīties ar bailēm tad, kad tiec uz galvas iemests ūdenī. Līdzīgi notika arī ar mani, tikai, šoreiz ar aizsarg?iveri un glābšanas vesti mugurā un sviesta ūdenī ar gluži netiku, bet gan pati ielecu! Gangas kr?c?s gumijas laiva tiek svaid?ta un m?t?ta pa upes virpu?iem un astoņi cilvēki kolektīvi air? uz priekšu un cīnās ar ūdens spēku. Neaprakstāms adrenalīns un dzīves skaistuma apziņa! Paldies mūsu jaukajiem draugiem par sagādāto piedzīvojumu!
Taču ar to vēl nekas nebija beidzies – mūsu draugi nolēma, ka mums jābrauc līdzi ciemos uz viņu dzimto pilsētu Ramnagaru, visai nenoz?m?gu mazpilsētu Utarakhand štatā. Mūs uzaicinājumu pieņēmām.
 Kopš tā br?ža trīs indiešu jaunekļi uzņēmās par mums šef?bu!
Piecas dienas tikām apmācīti indiešu izdzīvošanas gudrībās – par cenām, kaulēšanās mākslu, pārvietošanās iespējām un citām noderīgām lietām. Puiši izklaidēja mūs pēc labākās sirdsapziņas un uzņēma kā senus draugus savās ģimenēs. Tikām baroti ar indiešu ēdieniem (kuri, kā izrādās tomēr ne tuvu nav tādi kā Rīgas Barona ielas Krišna?tu virtuvē un nebūt nelīdzinās latviešu ēdieniem, bet gan ir ļoti specifiski, asi un neizbēgami, pēc kāda laika, sāk dumpoties vēders), aicināti ciemos, vadīti apkārt un drīz vien jau sākām pierast pie Indijas dīvainībām. Jāsaka gan, ka mūsu draugi tik ļoti vēlējās, lai mūs pieņemtu viņu uzaicinājumu, ka nedaudz p?rcent?s ar stāstiem par savu dzimto pilsētu, taču, zinot indiešu mentalitāti, tagad vairs tas izbrīnu mūsos neizraisa. Ramnagar? nebija gājēju ielas, uz kuras spēlē ielu muzikanti un arī sniegotus kalnus apkārt nemanījām, taču guvām jauku ieskatu indiešu sadzīvē un tikām sagatavoti nākamajam – patst?v?gajam pārvietošanās posmam Indijā. Protams, uzzinājām, ka arī šāds likums, ka ārzemnieki nedrīkst pārvietoties vilcienos, neeksistē un vilcieni  tomēr ir vislētākais pārvietošanās līdzeklis (jāpiebilst gan, ka  indiešu 2. klases vagonus vēl nebijām piedz?vojuši…).
Tā nu pienāca laiks doties tālāk. Māņi atvadījāmies no mūsu draugiem un kāpām vilcienā. Mūsu plāns bija sekojošs: nokļūt Indijas Himalaju pusē, lai aizbēgtu no drausmīgā karstuma (jūnijs Indijā mēdz būt diezgan neciešams) Daramsal?, kur, kā zināms, pēc Tibetas okupācijas apmeties Viņa svētība Dalailama, Tibetas trimdas valdība un valsts gaiš?kie prāti. Nolēmām taupīt naudu un braukt ar vilcieniem – kopā mūs gaidīja četras p?rs?šan?s un brauciens aptuveni divu dienu garumā. Naivi nopriec?j?mies par lētajām biļetēm un nospriedām, ka divas dienas vilcienos nav nekas traks, taču, mūs vēl nezinājām, kas mūs sagaida.
Iek?p?m vagon?, taču izrādījās, ka vietu nav – viss pilns. Neko darīt, jāstāv kājās, turklāt līdz pirmajai maiņas stacijai jābrauc tikai divas stundas, tāpēc īpaši neuztraucamies, taču nākamajā pieturā atveras durvis un vilcienā iebrūk milzīgs bars indiešu. Izrādās, vagons, kuru bijām notur?juši par pilnu, nebija pat pusē. Kā noskaidrojām, Indijā pilns vilciens nozīmē pavisam ko citu kā Eiropā. Pilns – tas nozīmē, st?vgr?d?m piebāzts, ķermenis pie ķermeņa un pēdējie braucēji vēl karājas vilciena ārpusē kā p?rti??ni, pieķērušies vagonam. Te nu bijām nedaudz pārrēķinājušies un mūsu divas stundas izrādījās daudz trakākas, kā bijām domājuši. Stāvam vilciena tambur?, iespiesti starp indiešu miesām, tā, ka pat uz tualeti tikt nav iespējams, kaut gan tā ir tikai pāris metru atstatum?. Kā zināms, laiks mēdz mainīt garumu un divas stundas dažreiz var ilgt kā m?ž?ba, bet galu galā nokļuvām nākamajā stacijā – pilsētā Moradabad?. Palēnām sākām apjēgt, ko nozīmē Indijas pilsētas – troksnis, piesārņojums, netīrumi, traka satiksme, smirdoņa un drausmīgs bardaks, it sevišķi vilciena stacijās. Izst?v?j?m rindu, iegādājāmies biļetes un gaidījām nākamo vilcienu, bet, ak vai, izrādās, ka neviens nezina, no kurienes vilcienam jāierodas. Tā nu mūs visu laiku ar smagaj?m somām skraid?j?m no viena perona uz citiem, lai nepalaistu garām savu reisu. Krietni nokavējies, galu galā mūsu vilciens tomēr smagi pieripo, taču, izrādījās, ka tas ir tik pasažieru pārbāzts, ka iekšā netiekam nekādi. Gaidām nākamo vilcienu – tieši tas pats. Tā nu sapratām, ka tā ir Indijas 2. klases vagonu ikdiena un domājām citu plānu, kā tikt uz priekšu. Izdomājām viltību – kad pienāk nākamais vilciens – jākāpj 1. klases vagon? un j?aizliekas par nezinošiem, naiviem ārzemniekiem, kuri nesaprot, kā iekļūt p?rb?ztaj? 2.klases vagon?. Mūsu plāns izdodas. Vilciens sāk braukt un kontrolieris, p?rbaud?jis mūsu biļetes, atļauj palikt 1. klases vagona tīrajā un tukšajā tambur?. Bijām ārkārtīgi laimīgi un vēlāk vēl izdevās dabūt necerēti atbr?vojušos guļvietu.

 T?da nu ir Indija – kontrastu zeme. Iepriekš izsap?ot?s grāmatu gudrības nākas atlikt citā plauktiņā. Iedzīvotāju skaits pāri par MILJARDU! Turklāt lielākā daļa ir nabadz?gie iedzīvotāji. Lasīt prat?ju skaits sasniedz tikai 45%, p?rej? daļa skolas solu pat nav sapņos redzējusi. Un tādi ir Indijas vilcieni. 1. klases vagons maksā 10 reizes dārgāk nekā 2. klases. Un tā nav maza starpība, it sevišķi, ja jātaupa katrs grasis. Indija ir sadalīta divās pasaulēs – bagāto pasaule un nabadzīgo pasaule. Mums izdevās ieskatīties abās.
Vilciens ripo visu nakti un agri no rīta esam nokļuvuši līdz nākamajai p?rs?šan?s pieturai – Kalkai. Par laimi, izrādās, ka Kalka ir mazpilsēta un nav tik lielas neciešam?s Indijas lielpilsētu burzmas, turklāt, tuvojamies Himalajiem un karstums vairs nav tik smac?jošs, taču atkal jau vecā ciņa par biļetēm. Izrādās uz mūsu nākamo pieturas vietu – Shimlu brauc tāds kā retro vilcieni?š, kur vietas var dabūt tikai pēc strikta rezervācijas plāna. Pirmajā vilcienā netiekam, arī no otrā tiekam izraid?ti, taču trešajā vilcienā, pēc kārtīga strīda ar indiešu pasažieriem, tomēr tiekam iekšā. Rolands s?ž uz grīdas, bet es, iespiesta uz mazas krēsla maliņas, blakus indiešu puisēnam, kura māte man visž?l?gi atvēl šo kripatiņu. Iebraucam Himachal Pradesh štatā un līdzenumus nomaina kalni. Vilciens lēnītēm čunčina augšup un r?pjas pa Himalaju piekaln?m kā gauss, bet pacietīgs tārpiņš. Arī laiks kļūst patīkami vēsāks, pa logu pūš patīkams v?ji?š un pēc divu stundu brauciena augšup pat kļūst vēsi un jāmeklē somā jaka, ko uzmest uz pleciem. Beidzot varam elpot.
Brauciens ilgst 8 stundas un pēcpusdienā esam kalnu pilsētā Shiml?, kas tiek dēvēta par Indijas vasaras rezidenci. Shimla atrodas 2100m virs jūras līmeņa un karstums te netiek klāt. Devušies izkustināt kājas pilsētas virzienā (turklāt mūs spiež arī tāda vajadzība kā bankom?ts), noskaidrojam, ka Shimla ir diezgan patīkama pilsēta un nolemjam te uzkavēties ilgāk. Hoteļa meklējumos noskaidrojam, ka ir “karst?k?” tūrisma sezona, visas lētās vietas jau aizņemtas un atliek tikai dārgas viesnīcas. Nolemjam taupīt budžetu un, labāk iegādāties “Lonely Planet” Indijas ceļvedi, nekā maksāt lielu naudu par nakti viesnīcā un atrodam patīkamu parciņu ar soliņiem, kur noskat?m sev guļvietu (kā nekā, mums ir gu?ammaisi un Shiml? gaiss patīkams). Tā arī darām.
Vakars Shiml? paiet, šķirstot jauniegūto tūrisma ceļvedi, kur vēlreiz pārliecināmies par to, cik pamatīgi esam tikuši apkrāpti pirmajā vakarā, turklāt sadaļā par Deli lieliem burtiem uzrakstīts brīdinājums par krāpniekiem un tūrisma aģentūrām, kuras izmanto tiko ieradušos, nezinošus iebraucējus. Tagad mūs to zinām – esam apkrāpti ārkārtīgi filigr?n? veidā (armēņi varētu braukt krāpšanas meistarklasēs uz Indiju).
Pirmā nakts pie dabas krūts, Mahatmas Gandija pieminekļa aizsardzībā paiet bez starpgadījumiem un nākamajā rītā mostamies no putnu dziesmām un zi?k?r?gu p?rti?u bara  ielenkti.
Dodamies izpētīt pilsētu un noskaidrot, kā tikt uz Daramsalu, kad tiekam laipni uzrun?ti. Runātājs ir apaļīgs un omulīgs, labi ģērbies indietis, kurš saka, ka uzreiz redzot, ka mūs esam no Holandes. Nolemjam neiesaistīties garās diskusijās, jo indiešu uzm?c?ba, jau pa nedēļu paspējusi pamatīgi apnikt. Ik uz soļa uzrodas kāds guru vai svētības devējs par samaksu, tā ka vienkārša pastaiga bieži vien izvēršas ārkārtīgi nogurdinoš? pasākumā. Vislabākais veids, kā izbeigt sarunu ir visam piekrist, tāpēc mājam ar galvu, ka esam no Holandes. Vīrietis neatlaižas un sāk minēt vēl citas detaļas – uzreiz jāsaka, ka galīgi aplam. Mūs atkal piekrītam. Galu galā, protams, izrādījās, ka mūsu jaunais paziņa ir kārtējais ‘’dv?seles dziedin?t?js’’ un guru (šajā rakstā vārds ‘’guru’’, kā noprotat neizceļas ar īsti pozitīvu nozīmi), kurš par katru cenu centās nolasīt mūsu dzīves līkločus un problēmas, taču nelaime tā, ka bijām ārkārtīgi ‘’pateic?gi’’ objekti un uz visiem min?jumiem atbild?j?m apstiprinoši (kaut gan, mūsu pare?is ”šāva” savus minējumus tik greizi, ka knapi vald?j?m smieklus). Mūsu apstiprinājumu iedrošināts, guru kļuva vēl pašpārliecinātāks par saviem panākumiem un sāka laist, tā teikt, vēl dziļākos brikš?os. Kā vēsta čigānu tautas paruna: nov?li savam ienaidniekam, kaut tu lepn(i)s paliktu! „Ienaidnieks” būtu par spēcīgu teikts, taču kārtējais peļņas t?kot?js gan. Kāpēc mūs vienkārši negājām proj?m? Nezinu, bet laikam, jau Indijas gaiss un dzīvesstils pa šo nedēļu bija sācis ie?sties arī mūsu ādas porās un nolēmām, ka mūsu pravietis, tā teikt, jāpārmāca. Guru solījās, ka iz?rst?šot mūs no visām kaitēm, turpmākā mūsu dzīve pēc viņa satikšanas noritēs vienos priekos un būsim laimīgi, apgaismoti un bagāti, protams… par attiecīgu samaksu. Turpinājām tik visam piekrist un draudzīgi iegājuši tuvējā kafejnīcā, norunājām tikšanos tajā pašā dienā, pie reizes pal?guši, lai neapst?din?mais Guru, kura acīs jau bija redzams sv?tlaim?gs peļņas aprēķins (jo mūs azartiski apspried?mies un izvaic?j?m svēto vīru par to, cik būtu pieklājīgi maksāt par šādu dzīves uzlabošanas seansu), mums izmaksā katram pa tasītei kapučīno, jo neesam vēl paspējuši aiziet līdz tuv?jai bankas ēkai. Pārņemts ar uzvaras saldmi, mūsu nabaga putn?ns tā arī neko nenojauzdams iekrita pats savos tīklos (jāpiebilst, ka kapučīno tik tiešām garšoja vareni un arī cenas šajā kafejnīcā nebija no lētajām). Padz?ruši dievišķo dzērienu, atvadījāmies no mūsu labdara un sarunājām tikties pēc pāris stundām šajā pat vietā, kad būsim iz??muši banknotes. Protams, ka mums ne prātā nenāca atgriezties. Bet, runājot par kapučīno… nu… paši ar savu ļauno darbu pārāk nelepoj?mies, taču gandarījums bija gan! Turklāt Rolandam vēl spilgtā atmiņā pirms 12 gadiem satiktais guru, no tās pašas daudzrun?t?ju cunftes un Indijā tādu ir bez sava gala, spēj tik glābties no kārtējā uzlidojuma, kā saka, citam bedri rok – pats tajā iekrīt!

Dodoties uz autostacijas pusi( uzzinājām, ka uz Daramsalu var tikt tikai ar autobusu, jo vilcieni tur nekurs?) pamanām agrāk neredz?tus plakātus – izradās , ka acis mūs nevi?. Shiml? aizliegts sp?aud?ties un smēķēt, ja, ja – smēķēt. Pirmo reizi esmu pilsēta, kur smēķēt aizliegts,  taču cigaretes pārdod visur. Tāda nu ir Indija – katrā štatā savi likumi.
Autostacij? uzzinām, ka autobuss uz Daramsalu ir tikai nakamajā diena, tāpēc nākas palikt vēl vienu nakti. Par to neb?d?jam, jo naktsvieta jau iesild?ta – gulēsim otru nakti aiz Gandija muguras. Pret vakara pusi dodamies atpakaļ uz savu parku, taču, kā sazvērējušies, gar m?su  ”gultiņām” visu laiku klīst cilvēki un pat policisti pēkšņi ieinteresējas par šo nostūri. Mūs izglābj meli. Policistu izvaicāti, ko šeit darām un kur esam apmetušies – paskaidrojam, ka pilsētas lejpus?, hoteli, kura nosaukumu neatceramies. Aizdomīgi vēl mūs nop?t?juši, dusm?gie kārtības sargi tomēr atst?j  mūs mierā. Atlikušais vakars, neskaitot Rolanda nejaušu saskriešanos ar mūsu šīsdienas varoni – guru, norit mierīgi. Guru ieraugot Rolandu, sācis tauj?t, kur mūs pazuduši un kā ar kafijas naudu, uz ko ?dris attapīgi atbildējis, ka esam visu sapratuši un laime nav naudā, bet gan došan?. Uz to, guru pamatīgi sadusmojies un sūtījis Rolanda virzienā ko l?stiem līdzīgu. Nezinu, cik tie lāsti iedarbīgi, taču v?l?kaj? ceļojuma gaitā, kad Rolands Varanasi nokrita pa nel?dz?gi st?v?m trepēm, salauzdams ribu, un man uz kakla uzmetās audz?jveid?gs bumbulis (kurš par laimi pēc mēneša pazuda pats no sevis), dažreiz gan iedom?j?mies par tiem l?stiem, taču toreiz mierin?j?m sevi ar domu, ka Svētā vīra l?stiem jābūt tik pat “iedarb?giem” k?  viņa pare?ošanas spējām!
Atkal nakts uz soliņa un no rīta, kā jau pierasts, tiekam modināti ar putnu tre??iem un p?rti?u ālēšanos. Jauns rīts pienācis un laiks pamest Shimlu.
Autobuss uz Daramsalu brauc 8 stundas pa līkumainiem kalnu ceļiem. Pirms brauciena vēl nolemjam ieiet tūrisma aģentūrā un atmaskot kāda a?enta kr?pšanos, jo nu jau zinām īstās cenas, turklāt, mums vēl ir “Lonely Planet”, kurā viss par un ap Indiju sīki un smalki aprakstīts. Brīnumainā kārtā, izrādās, ka Shimlas tūristu aģentūras nekr?pjas un, ārkārtīgi laimīgi, paspieduši godīgo aģentu rokas, dodamies no kalniņa leji?? uz autobusu.
Ceļš aizrit mierīgi, vienīgi, mans vēders, nepieradis pie indiešu pārtikas un  parastā krāna ūdens (kuru austrumos, īpaši neesot  ieteicams dzert), protest?  jau vairākas dienas. Taču, Indijā tas ir normāli.
Izradās, pati Daramsala ir tikai pietura – nosaukums, īstā vieta, uz kurieni visi brauc, ir pāris kilometrus tālāk, augšā kalnā – Makleogandza. Tā kā ierodamies vēlu naktī, tad nākas gulēt tur pat – Daramsalas autoostā uz grīdas. Autobuss uz Makleogandzu ir 6 no rīta. Iek?rtojamies savos gu?ammaisos, pirms tam pasl?puši visu vērtīgo un aps?juši somu siksnas ap rokām, un dodamies pie miera. No rīta, pamostoties, atklājam, ka Rolanda telefons, kurs atradās krekla kabatā, pa nakti pazudis. Tāda ir Indija, kas nebūs piesiets – tas pazudīs.
Tā kā zonas p?rkl?juma mūsu telefoniem  nav jau labu laiku, tad zaudējumu uztveram visai filozofiski – tā notiek – un ar autobusu dodamies uz Makleogandzu. Esam diezgan saburzīti, īsti neizgul?jušies un oma nav no labākajām, taču, iebraucot Makleogandz?, sirds kļūst vieglāka – šā vieta šķiet patīkama un citādāka. Atrodam mazu istabiņu ar skatu uz sniegot?m kalnu virsotnēm un beidzot izbaudām dušu!
Makleogandz? pavadītais laiks saistās ar jaukām atmiņām – tibetiešu mūki, skujkoku meži, garas pastaigas un mierīgāka sajuta. Š? jau ir vieta, kur Indija nešķiet tik indiska. Turklāt kādā dienas pastaigas k?pien? vēl nokļūstam līdz skaistam kalnu ciemati?am Bagsu, kur noir?jam istabiņu tikai par 100 rūpijām (aptuveni 1 lats) skaistā, krāšņā dārzā. Pavadām šeit vairākas dienas, taču spriežam, par to, ka drīz jādodas tālāk – šoreiz atpakaļ uz Rietumiem: Irānu gan esam p?rlidojuši, jo šķērsot to netika ļauts, taču Pakistānas vīzas esam saņēmuši pēc smagas cīņas un neizmantot tās būtu grēks un negods.
Negribīgi sākam gatavoties nepat?kamajam ceļam. Pirmkārt, mums j?atgriežas l?dzenuma svelmē, otrkārt – man šķiet, ka Pakistānā dzīvosim vienās nāves bailēs un gluži vai uz robežas jau būsim talibu kaujinieku ielenkumā! Vārdu sakot, vards – Pakistāna – man saistās ar elli zemes virsū, ar briesm?giem vārdiem – terorisms, islāms, sieviešu diskriminācija un brīvības sagraušana. Taču, nekas cits neatliek kā saņemties un, negribīgi pošos ceļam (Rolandam, kā jau vīriešu cilvēkam, šis pasākums – tieši pretēji –  šķiet diezgan intriģējošs)
Jau atkal 8 stundas autobusā, karstums ar katru kilometru pieņemas spēkā un pēc 7 stundām nokļūstam sikhu (sikhi – etniski un reliģiski atš?ir?ga  Indijas pamatiedz?vot?ju grupa, kas pārsvarā apdzīvo Pundzabas štatu un atpazīstami pēc saviem košajiem turb?niem) sv?taj? pilsētā Amritsar?, netālu no Pakistānas robežas.
Amritsara ir svelmes nokaitēta, no karstuma galva griežas, atkal jau ierastais Indijas satiksmes ārprāts un gaisa piesārņojums. Meklējam Amritsaras centrālo svētvietu – Zelta Templi, kur iespējams nakšņot par brīvu, turklāt arī barošana ir bezmaksas.
Pati Amritsara ir gandrīz nekāda, tipiska Indijas lielpilsēta, taču Zelta templis ir br?numskaists . Arī naktsmītni atrodam – par brīvu – kā jau sacīts. ārzemniekiem šeit iedalīts atsevišķs kakts. ārējie hindu un sikhu sv?tce?nieki guļ arī un viņu ir daudz. Arī Amritsar? savi likumi – kilometra rādiusā no Zelta tempļa nedrīkst smēķēt. Sikhi ir pedantiski un sm???tajiem dzīve šeit grūtāka.
Naktī mok?mies savā bezlogu kambarī no gaisa trūkuma un karstuma. Nakamajā rītā pamostamies neizgul?jušies un nomocīti, āda sāk iekaist no nep?rtraukt?s svīšanas un putekļiem. Taču mūsu misija ir Pakistāna. Nedrīkstam atkāpties. Kaut kā nebūt tiekam līdz autoostai un meklējam robežas autobusu. Indijas autoostas ir  pat haotisk?kas  kā vilcienu stacijas un ceļvedis “Lonely Planet” iesaka vienkārši staigāt pa autoostu un skaļi izkliegt vietu, uz kuru jātiek. Ta ari darām. Dīvainā kārtā tas strādā un drīz vien s?žam autobusā. Kilometru pa kilometram Pakistāna tuvojas. Ainava kļūst tuksnes?g?ka un māju ar vien mazāk. Ar katru kilometru kļūstu arvien dr?m?ka. Esmu jau laikus sagatavojusi Pakist?nai piemērotu ap??rbu: shalwar kameez – platas, plunc?gas bikses, platu garu kreklu un galvassegu – Pakistānas sieviešu klasiskais dresskods. Š?di t?rpties (pēc sarakstes internetā) man iesaka mūsu paziņa pakistānis Pakistānā, kuram esam pateicību parādā par iel?guma nos?t?šanu, cīņā par Pakistānas vīzām.
Esam klāt un atpakaļceļa vairs nav.
Turpinājums sekos.

9 komentāru
  1. Kā vienmēr aizraujoša lasāmviela! Jau tagad gaidu nākamo! Lasot šos stāstus, man izdodās aizmirsties un būt domās līdzās jums, trakie ceļotāji (bet trakie – tikai labā nozīmē)!

  2. Uuuu… paldies par stastu! Dikti gaidiju! Ka vienmer aizraujosi, Jums gan ir ieksaas, specigi .. loti specigi cilveki! Veiksmi Jums un gaidam turpinajumu!

  3. Malači,apbrīnoju Jūsu izturību!Lasu Tavus rakstus ar lielu interesi.Patīk Tavs stils kā atspoguļo piedzīvoto.
    ĻOTI GAIDU NĀKAMO TURPINĀJUMU!

Komentēt Es Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.