Eksperiments: Vai viegli būt mammai? II daļa

Pirms kāda laika rakstījām par to, kā sieviete bez bērniem var iztēloties vienu dienu mammas lomā. M?su pirm? stāsta varone Līva atzina, ka neorientējas daudzās lietās, kas saistītas ar vecākošanos. Neskatoties uz to, viņa spēja iztēloties sevi kā mammu gadu vecam bērnam. Kā viņai veicās, lasi rakstā Eksperiments: Vai viegli būt mammai? I daļa. Šodien iepazīsties ar Sanitas stāstu un uzzini eksperimenta iznākumu. Salīdzinot abu sieviešu viedok?us dienas, sapratīsim, vai ir iespējams iejusties mātes lomā, nezinot, kā tas ir. Kā arī to, cik īsti sarež??ta ir māmiņas diena kopā ar mazu bērnu.
 
Mūsu māmiņa ir Sanita (41 gads). Šobr?d mājās auklā gadu veco meitiņu Annu Annemariju, bet ir arī 17 gadus vecs dēls Uldis. Viņa drīzumā taisīs atsākt strādāt iepriekšējā darba vietā par grāmatvedi. Vīrs strādā maiņu darbu, tāpēc mēdz nebūt mājās arī naktī. Viņi ir precējušies 16 gadus, un otrais bērns ir bijis ļoti gaidīts.
Sanita: „Meitiņu gaidījām ilgi, bet sagaidījām tikai tagad. Viss laiks tiek veltīts viņai. Katra lieta man bija jāmācās no jauna, jo ar dēlu bija citādāk. Tagad mammu rūpes ir samazinātas, jo ir pamperi, veļas mašīnas, visādi biezeņi un ātrā putras. Es to visu apgūstu, bet tāpat liekas, reizēm laika nepietiek. Gadu vecs bērns ir liels. Tagad kļūst vieglāk, bet pirmie mēneši bija tiešām grūti. Negulētas naktis, raudas – mums abām, pārdzīvojumi.

 
Rīts
Rīts mums ir salīdzinoši vēls. Mostamies ap kādiem 09:00, citu reizi pat 10:00. Kad vīrs strādāja nakts maiņas, ņemu mazo pie sevis gultā un pieradināju. Tagad mums ir problēma, jo ne par ko Annemarija neguļ viena pati. Reizēm gribas piecelties agrāk, lai varu apdarīt kādus darbus vai pati savākties dienai, bet spēka nav un miegs nāk.
Annemarija ir lutināts bērns, jo piedzimusi pirms laika ar veselības problēmām. Tagad viss kārtībā, saka Sanita. Tomēr viņa ir pieradusi dzīvoties tikai pa rokām, saņemt visu uzmanību tikai sev.
Kopīgi pabrokastojam. Kaut gan grūti ar ēšanu, pēdējā laikā nemaz negrib. Vieglāk tad, ja vienlaicīgi ēd vairāki cilvēki. Laikam kolektīvais gars viņai uzdod apetīti. Joprojām baroju ar krūti. Brokastīs parasti ir ātri vārāmā putra. Tad, kamēr viņa spēj mierīgi nosēdēt krēsliņā, piekārtoju virtuvi, nomazgāju traukus. Ja sāk niķoties, jāpievēršas viņai. Parasti pirmo dienas daļu pavadām mājās. Spēlējamies ar lellēm, klausāmies pasaku ierakstus. Ne mirkli no Annemarijas nevar nolaist skatienu, jo kā iemācījās staigāt, tā visur ir jāielien, jāpakāpjas. Tā kā staigāšana ir apgūta nesen, no mugurpuses visu laiku jāseko, lai kaut kur nepaklūp, nenog?žas vai nenog?ž kādu lietu. 100% uzmanība, kas fokusēta tikai uz bērnu. Bet ne tikai tas, ja viņa jutās, ka novērsies vai sarunas temats nav viņa, ja ar kādu runāju, sāks raudāt. Sliktākajā gadījumā sāk uzvesties agresīvi – stipri kož vai sit. Laikam tāds vecums.
 
 
Pusdienas laiks
Tādā ritmā mūs nodzīvojam līdz pusdienas laikam. Pusdienās izvāru kādu vieglu dārzeņu vai vistas zupiņu. Paēdam. Pēc idejas ir jāiet gulēt, bet jau no mazām dienām viņai ir trausls miegs. Ja izdodas iemidzināt, jāuzturas tuvumā un klusi. Atkal nesanāk neko padarīt. Vislabāk ir uz mirkli atlaisties blakus un palasīt. Ja stundu ir nogulēts, tas ir labi. Ceļamies augšā, ģērbjamies, paēdam un taisāmies iet ārā.
Sanita stāsta, ka visas dienas ir vienādas, ar retiem izņēmumiem. Atšķiras tikai darbību izkārtojums. Nav iegājusies vienota secība, tāpēc ir tik gūti. Tas ir sarež??ti gan viņai, gan meitai.
Pastaigāties ejam uz tuvējo parku, šad tad arī ciemos pie vecmāmiņas, kas dzīvo netālu. Barojam pūles, vērojam suņus, kaķus un putnus. Annemarijai ļoti patīk dzīvnieki, tāpēc ārā pavadām daudz laika. Gadās, ka nogurusi no skriešanas viņa aizmieg ratos. Grūti, ja līst lietus vai ir auksts laiks. Tad, dzīvodamas pa māju, nogurstam viena no otras.
Meitai tagad ir izteikts „n?” periods. Ir lietas, ko ilgstoši nevaram sarunāt, jo viņa negrib un viss. Ne ēst, ne staigāt, ne spēlēties. Tikai to, ko pati ieņēmusi galvā. Ja cenšos no tā novērst. Sākas raudāšana.
 
Pēcpusdiena
Vēlā pēcpusdienā atgriežamies mājās. ātri uztaisu kaut ko ēdamu. Šaj? laikā vēlos paskatīties kādu seriālu. Ja mazajai ir labs noskaņojums, viņa neiebilst sēdēt ar mani un skatīties vai kaut ko čubināties savā nodabā. Reizēm, ja mājās ir dēls, palūdzu viņu pieskatīt Annemariju.
Prasu Sanitai par izklaidi, kurai viņa dod priekšroku.
Kad vīram brīvs, aizbraucam uz kādu izstādi vai aizejam uz kafejnīcu, aizbraucam pie vīra vecākiem. Meitai cilvēkos patīk. ārpus mājas viņa nedusmojas, nerāda raksturu. īsts paraugbērns. Draudzenes netic, kad sūdzos par niķīgumu un nepaklausību.
 
Vakars
Tikai vakarā sākas īstā jautrība. Annemarija skrien, dauzās, moka mūsu suni. Es nespēju viņai izsekot. Ja kas nepatīk, tuvākais priekšmets lido pa gaisu. Ja es nedaru, kā viņa gribētu, tieku sakosta vai saņemu kniebienu. Viņas mīļākā nodarbe ir lēkāšana pa gultu. Š?da trakošana var ievilkties līdz pat pusnaktij. Ik pa laikam viņa ielien stūrē un it kā klusi spēlējas, bet beigās izrādās, ka dara nedarbus. Piemēram, nesen bija ar zobiem grauzusi galda kāju.
Sanita pagaidām nespēj iedomāties, kā būs tad, kad atsāksies darbs. Viņi ir nolēmuši algot auklīti. Tomēr meita ir pieradusi pie mammas, vēl arī dodu savu pienu. Baidos vai šāda pēkšņa attālināšanas būs rezultatīva. Daļu dienas Sanita būs mājās, jo atsevišķus darbus var paņemt līdzi. Priekšniecība ir atsaucīga.
Daudz palīdz vīrs. Tad, kad viņš ir mājās, pilnīgi veltas meitai. Tad es nedaudz varu atpūsties vienatnē.
Ne jau gulšņāt, bet izmazgāt drēbes, grādu, apdarīts citus steidzamākos darbus. Esmu sapratusi, ka tik daudzas lietas var pagaidīt. Ne putekļi, ne suņa spalvas nav ārkārtas situācija. Esmu iemācījusies visu šķirot pēc svarīguma, izrādās tik daudzas lietas var nepadarīt un pasaule no tā nepārstās griezties. Meita ir vissvarīgākā.
 
Par Līvas iedomāto dienu ar bērnu, viņa saka, ka tas nav neiespējami. Tas būtu variants tuvu ideālam uz ko cer katra jaunā māmiņa.
Sanita uzskata, ka māte ir tā, kas neapzināti ir atbildīga par bērna sajūtām, noskaņojumu un daļēji arī raksturu.
Ja pati būsi mierīga, neizlutināsi bērnu, jau no agras bērnības pieradināsi pie noteikta rež?ma, spēsi labāk plānot savu laiku un nenogursi, izdabājot visām bērna kaprīzēm. Galvenais ir nestresot, kas ir mana lielākā kļūda. Tāpat esmu sapratusi, ka meita jau no pašas mazotnes bija jāradina pie kādām normām. Ne jau ļoti strikti un bargi, bet ar mēru. Reizēm viņa izteikti valda pār mani.
Daudz kas ir atkarīgs no lietām, kuras pati nevari ietekmēt. Bērna veselība, katras dienas noskaņojums, audzināšana, līdzcilvēku atbalsts, pat laika apstākļi – kopā veido attiecīgo dienu.
Kad meita aug, var tikai brīnīties, kur rodas arvien jauni un jauni paradumi, blēņas un rakstura izpausmes.
Pavadot divatā lielāko daļu ikdienas, iestājusies jau rutīna. Es pati apbrīnoju tās māmiņas, kas spēj visu paveikt un savienot gan darbu, gan mazo bērnu, gan vēl izklaidēties. Taču tas ir ļoti atkarīgs no bērna un viņa prasībām. Nesen lasīju par Annu Rozīti, kas darbā atgriezusies divas nedēļas pēc mazā piedzimšanas. Varbūt to spēku dod jaunība. Arī es, ar pirmo bērnu ilgi mājās nesēdēju, tomēr nogurums bija ārprātīgs. Uldim nepatika iet uz bērnudārzu un viņš ik mēnesi slimoja. Es varu teikt tā, rūpes par bērnu nebeidzas pat tad, kad viņš ir liels un aizgājis savā dzīvē. Tomēr tās emocijas, laimes mirkļus un visu pārējo skaisto, ko sniedz bērns, atsver pilnīgi visus kreņķus, nogurumu un lūzuma momentus. Annemarijai es jūtos emocionāli tuvāka nekā dēlam, jo, kad viņš bija mazs, mūs bijām tādā kā ritenī, kas neapstājas. Daudz laika viņš pavadīja pie vecvecākiem. Turpretī meitai sekoju līdzi ik sekundi.
 
Rezultāts
Salīdzinot abus stāstus šajā un iepriekšējā rakstā, redzam iznākumu. Viedoklis par to, kā ir būt mammai, eksperimenta dalībniecei Līvai nebija gluži nepareizs, taču uzreiz jūtams pieredzes trūkums. Arī Līva pati pēc savas vizualizētās dienas atzina, viņai trūkst izpratnes par daudzām lietām, sīkumiem un specifiskām niansēm. Viņai trūkst bērna, lai spētu iedziļināties, jo katra mazā būtība, tomēr ir liela personība. Tātad fakts, ka tikai esot kopā ar bērnu, vari izprast māmiņas lomu, ir patiess. Izlasot Sanitas aprakstu par ikdienu kopā ar meitu, Līva saka: ”Es apbrīnoju Sanitu un ceru, ka arī man parādīsies mātes instinkts un vēlme pēc bērna. Varbūt tiešām jaunībā radīt un izaudzināt bērnu ir vieglāk.
 
Sanita saka, ka katras mammas ieguldījums bērna attīstībā ir neaizvietojams. Skaidrs, ka visi bērni izaug neatkarīgi ir vai nav mamma līdzās. Tomēr viņa uzskata, ka tikai mammas klātbūtne, nepārtrauktā runāšanās un mīcīšana dod bērnam drošības, pastāvības sajūtu jau no mazotnes. Par eksperimenta sākumā uzdoto jautājumu viņa atbild: ”Kas nav ar to saskāries, nekad neizjutīs šīs emocijas un patiesu iedziļināšanos. Tas, kurš ir saskāries, būs vienaldzīgs par citu viedokli un necentīsies skaidrot, kāda atbildība, reizēm nogurums un daudz kas cits ir tā pamatā.
Un viņai ir prieks, ka mūsdienās daudz vairāk bērnu audzināšanas procesā piedalās tēvi, kas agrāk nez kāpēc bija neiedomājami.
Par Līvu Sanita saka: „Meitenei vēl viss priekšā. Neviena māte, piedzimstot bērnam, nezina neko par to, kas viņu sagaida. Tas ir jauns notikums dzīvē, kuru nevajag mākslīgi veidot uz stereotipu bāzes. Nav pilnīgi neviena vienāda gadījuma, mammas, bērna un attiecību starp mazo un pārējiem ģimenes locekļiem. Visas zināšanas nāk caur pieredzi, konsultācijām, savām iekšējām sajūtām. Pāri tam visam ir pats bērns, kas ir brīnums jau pašā būtībā, un bezgalīga mīlestība.

Saistītie raksti: Eksperiments: Vai viegli būt mammai? I daļa

Saistītie raksti

10 komentāri
  1. Šajā rakstā komentāros neviens “necepas” atšķirībā no iepriekšējās publikācijas 🙂 🙂 🙂

  2. man ir trīs bēŗni. visi trīs mazi bija katrs pilnīgi atšķirīgs. tas sviests ko te raxta ka bēŗnu kā suni var iedresēt ritmam ir muļķības. tas vienmēŗ būs atkarīgs no bērna – iesaku topošajām māmiņām pārāķ nesacerēties par to kā saplānos visu dienu un kā skaisti visu padarīs. dzīvē viss ir savādāk.
    pirmdzimtais – puika.
    patika gulēt pie krūts, kā krūti noņem nost tā bļauj. salasījos jaunības muļķībā par Spoka bērnu audzināšanas metodēm (idiots ne bēŗnu psihologs!). vēl šodien pārdzīvoju ka pakļāvu savu puiku tādam experimentam. kaut pagājuši 20 gadi. mans ieteikums – nestresot, pēc iespējas nenervozet par nepadarītajiem darbiem un mīlēt mīlēt bēŗnu, bet tā lai viņš to sajūt. ja bēŗns grib uz rokām – lūdzu. tu esi māte un tev tas ir jādara. ja bēŗns to vēlas, jo laikā līdz gadam ir bēŗni kuriem akūti ir nepieciešama māte, tās tuvums.
    2.bēŗns – meita gadu starpība ar pirmo 1.8 gadi.
    pluss tāds ka abi kopā darbojas. bēŗns pats pēc sava rakstura nemaz negrib pa rokām ucināties (kāds atvieglojums). ielikts gultiņā pats aizmieg – brīnišķīgi! gluži kā visās gudrās grāmatās! tomēŗ puika iedzīvojas neirozē – izrādās viņš pēc dabas ir egoistiskāks un grib nedalītu uzmanību sev (pieļauju ka tas tā Spoka ieteikumu dēļ kurus centos izpildīt). no sākuma uz āru jau neredzās nekādas izpausmes – tikai pēc trīs gadu vecuma neiroze sāk parādīt savu dabu – bēŗns naktīs vienkārši bļauj, kā mēnessērdzīgs!! dodamies pie bērnu psihologa, kas diagnosticē problēmu (ja kas Ilze Dobrā, paldies viņai!) izrādās ka par maz savu mīlestību izrādu puikam – sāku vairāk ucināties gar viņu, naktīs kad bļauj jārīkojas drastiski – lai atmodinātu diezgan spēcīgi jāiepļaukā (ārprāc!) visu pilnībā atrisinām tikai saprātīgajā vecumā šķiet skolas laikā – kādā 4.klasē, kad puika to pasaka atklāti un mums ir nopietna saruna par šo tēmu. šobrīd kad mīļmeitiņai jau 19 gadi un puikam 21 – labākie draugi.
    3.bērns – meita, gribas teikt mūsu mīlestības bērns.
    starpība starp vecākajiem ir bet ne pārāk liela 9 un 7 gadi.
    pilnīgs pretstats vecākajiem- ar viņu man bija visvieglāk – es nospļāvos uz visiem gudrajiem padomiem – darīju kā man un bērnam vieglāk – mūsu laulības gultā (ļoti liela) pa vidu izveidoju saliņu no segām (lai nenospiestu bērnu) un guldīju sev blakus. beidzot dabūju izgulēties!! bēŗnu tik pabaro naktī un guļam abas tālāk. žēl ka to nedarīju ar puiku – mazāk problēmu un nožēlas man būtu bijis. 1.5 gadu vecumā mazā atsakās no pamperiem principā. pati. ilgi nerunā. izņemot atsevišķus vārdus. iztiek ar žestiem – aktrise; pa īstam runāt sāk pēc 2 gadu vecuma. nav mājas bērns – vienīgā, kas regulāri gāja uz bēŗnudārzu – dzīve mūs piespieda. aizvilku jau no pusotra gada vecuma. un jā – mammas un tēta meitiņa. par ceturto bērnu negrib nemaz dzirdēt (mēs jokojot dažreiz piedāvājām viņai brālīti vai māsiņu). tagad arī viņa jau liela – 13 gadi. un viņa ir pilnīgs pretstats vecākajiem. izpētīju visu bēŗnu horoskopus – ja godīgi pēc to izpētes arī virzu bērnus uz tām skolām (jo bēŗnam ir grūti pašam izvēlēties) kas varētu noderēt pēc bēŗna psiholoģiskā portreta. arī audzināšana katram bēŗnam atšķiras – jā es padomu meklēju lasot astroloģiskos horoskopus – varat ticēt vai ne – visumā tie atbilst. pagaidām mani bērni saka man paldies, par to ko esmu ieteikusi bērnam nodarboties. un ceru ka arī tālāk tā būs.
    Lūdzu jaunās māmiņas – neceriet ka viss būs kā grāmatās – ja būs – jums būs paveicies, kā man ar vienu no trijiem. bet var arī būt ka būs tā kā bērns gribēs – nelaužiet viņu – bet vienkārši mīliet un izbaudiet tos 2-3 gadus ko varat būt kopā ar viņu būt. neskrieniet uz darbu. nestresojiet par lietām ko nevarat mainīt un kuras ir mazsvarīgas.

  3. palasot tepat iekomenteto maminjas stastu par pieredzi ar 3 berniem uznak vienkarshi sausmas… isti nesaprotu, kaa pec pirmaa histeriska berna vispar sanjemas otru taisit (ja nu negadijas nejaushi). Ir tiesam drausmiga sajuta, jo esmu vecuma pie 30, kad vismaz butu jasak domat par to, kad varetu gadat bernus (draugs saka, ka tos noteikti gribetu, ap kadiem 35), bet man savukart vispar nav parliecibas, ka gribesu kaut kad bernus. Tuvakos gadus noteikti ne. Varetu vienigi ceret, ka uzradisies tas izslavetais bio pulkstenis, jo citadak ar aukstu sapraatu (un diennakts auklites pieredzi gimenee ar ljoti maziem berniem, tatad zinu pilniba, ko tas nozime, visos sikumos) nav itin nekadas velmes radit bernus (turklat vel dzemdibu murgs, bet nu tur vismaz eksiste kjeizara risinajums).

  4. Ir cilvēki, kuri velas bērnus jau ļoti ātri, citi tikai tad, kad jau sāk apzināties, ka drīz jau būs tas laiks, kad ta lieta jau kļūs bīstama un ta kā pavisam bez bērniem arī negribās. Katram ir savi uzskati. Man pašai ir ļoti aktīvs puika, kuram nu jau būs gadiņš, pašai tikai būs 21. Iespējams, tapēc, ka dzīvoju Anglijā, kur ir savādāki uzskati, vai kādu citu iemeslu dēļ es nemaz nejūtos tik ”pārmērīgi” jauna māmiņa. Ta kā dēls jau ļoti agri sāka izpaust savu ”raksturiņu”, tad nācās tiešām sākt kārtīgu ”audzināšnu” ļoti agri. Bija problemas, tomēr visam ir risinājumi. Es tomēr uzskatu, ka lielakoties panākumu avots ir tādas rutīnas izveidošana. Gan pašiem vecākiem, gan bērnam tas nāk par labu, bet sākums nekad nevar būt viegls un man tam pagāja vismaz 2 mēneši, lai beidzot izcīnītu kaut nedaudz vienādu dienas kārtību. Jebkuri niķi, problemas pazūd, kad pretī sēž maziņš brīnumiņš ar plašu smaidu.

  5. Eksperiments interesants 🙂
    Katram bērnam savs raksturs!!! Man ir meitiņa, tagad gads un 2. Ikdiena līdzinās Līvas aprakstītai – varu mierīgi darboties pa virtuvi un bumbulis man sēdēs blakus vai istabā un smuki spēlēsies. Ja “maisās pa kājām”, saku – paņem zaķīti un ej spēlēties uz istabu – aiziet. Nekož, mantas nemētā, nesit. Protams, kad smiltiņas actiņās, sākas niķi. Tad saku – aiju, aiju – bumbulis uzmet lūpu, paņem lācīti un iet uz gultiņu.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.